Ticības mācības kongregācija izdevusi dokumentu "Atbildes uz jautājumiem par dažiem
Baznīcas mācības aspektiem"
Ticības mācības kongregācija ir izdevusi jaunu dokumentu ar nosaukumu „Atbildes uz
jautājumiem par dažiem Baznīcas mācības aspektiem”. Dokumentā tiek atbildēts uz pieciem
jautājumiem, kam seko plašāks komentārs. Atbildes tiek sniegtas, pamatojoties uz jau
agrāk izdotiem Baznīcas dokumentiem. Tie visi tiek nosaukti jaunā dokumenta ievadā.
Ievads
Vatikāna
II koncils ar dogmatisko konstitūciju (Lumen gentium) un dekrētiem par ekumenismu
(Unitatis redintegratio) un Austrumu Baznīcām (Orientalium Ecclesiarum),
ir devis izšķirošu ieguldījumu dziļākas katoļu eklezioloģijas izpratnē. Arī pāvesti
šai ziņā ir gribējuši piedāvāt dažus orientierus. (Pāvils VI 1964. gada apustuliskajā
vēstulē Ecclesiam suam un Jānis Pāvils II apustuliskajā vēstulē Ut unum
sint 1995. gadā.)
Arī teologi ir nemitīgi strādājuši, lai labāk izgaismotu
dažādus eklezioloģijas aspektus. Tāpēc ir tapušas daudzas grāmatas. Dažkārt ir bijusi
nepieciešamība izdarīt precizējumus. Šai ziņā Ticības mācības kongregācija ir izdevusi
tādus dokumentus kā Mysterium Ecclesiae 1973. gadā, vēstule Katoliskās Baznīcas
Bīskapiem 1992. gadā un deklarācija Dominus Iesus 2000. gadā.
Baznīcas
mācības jautājumu plašums un mūsdienu aktualitāte turpina raisīt teoloģiskas pārdomas,
piedāvājot aizvien jaunu devumu, kas nav pasargāts arī no kļūdainām interpretācijām.
Tāpēc Ticības mācības kongregācija vēlas sniegt atbildi, precizējot, ko patiesībā
nozīmē daži ekleziālie maģisteriālie izteicieni, kas teoloģiskajās debatēs var tikt
nepareizi saprasti.
Atbildes uz jautājumiem
Pirmais jautājums. Vai Vatikāna
II ekumeniskais koncils ir mainījis iepriekšējo Baznīcas mācību? Atbilde. Vatikāna
II ekumeniskais koncils nav nedz gribējis, nedz arī mainījis šo mācību. Tas ir vēlējies
to attīstīt, padziļināt un darīt plašāk zināmu.
Tieši to apgalvoja pāvests
Jānis XXIII koncila sākumā, 1962. gada 11. oktobrī sakot, ka „koncils vēlas izplatīt
īstu un integrālu katolisko mācību, to nesašaurinot un nesagrozot… Taču pašreizējos
apstākļos mūsu pienākums ir rūpēties, lai kristīgā mācība tiktu pieņemta savā veselumā
ar atjaunotu, nopietnu un mierīgu piekrišanu. Ir nepieciešams, lai kristīgais, katoliskais
un apustuliskais gars visā pasaulē izdara lēcienu uz priekšu, lai šī mācība tiktu
iepazīta gan plašākā, gan dziļākā veidā… Ir nepieciešams, lai šī skaidrā un nemainīgā
mācība tiktu izpētīta un izklāstīta mūsdienu laikmetam atbilstošā veidā.”
To
pašu apstiprināja Pāvils VI un tādējādi tika izdota konstitūcija Lumen gentium,
kuras promulgācijas aktā teikts: „Šī promulgācija pilnīgi neko nemaina tradicionālajā
mācībā. To, ko vēlējās Kristus, vēlamies arī mēs. Tas, kas bija, paliek. To, ko gadsimtu
gaitā ir mācījusi Baznīca, mācām arī mēs. Vienīgi tas, kas tika veikts praksē, tagad
ir izteikts arī vārdos. Tas, kas nebija skaidrs, tagad ir noskaidrots. Tas, kas likās
pretrunīgs, par ko tika pārdomāts un diskutēts, tagad tiek skaidri formulēts.”
Otrais
jautājums. Kā uztvert apgalvojumu, saskaņā ar kuru Kristus Baznīca pastāv Katoliskajā
Baznīcā? Atbilde. Kristus „zemes virsū ir izveidojis” vienīgo Baznīcu un izveidojis
to kā „redzamu un garīgu kopienu”, kas sākot no saviem sākumiem vēstures gaitā vienmēr
ir pastāvējusi un pastāvēs, un kurā ir palikuši un paliks tikai tie elementi, ko Kristus
pats ir izveidojis. „Šī ir vienīgā Kristus Baznīca, ko Ticības apliecinājumā atzīstam
par vienu, svētu, katolisku un apustulisku… Šī Baznīca, kas ir izveidota šādā veidā
un noorganizēta kā sabiedrība, pastāv Katoliskajā Baznīcā, ko vada Pētera pēctecis
un bīskapi kopībā ar viņu” (Vatikāna II koncila dogm. konst. Lumen Gentium,
8.2).
Dogmātiskās konstitūcijas Lumen gentium 8. punktā pastāvēšana nozīmē
šo nemainīgo vēsturisko kontinuitāti un visu, Kristus iedibināto elementu klātbūtni
Katoliskajā Baznīcā. Tajā konkrētā veidā atrodas Kristus Baznīca šīszemes virsū.
Lai
arī, saskaņā ar Katolisko mācību, drīkst apgalvot, ka Kristus Baznīca ir klātesoša
un darbīga tais Baznīcās un ekleziālajās kopienās, kas vēl neatrodas pilnīgā vienotībā
ar Katolisko Baznīcu, pateicoties svētdarīšanas elementiem un patiesībai, kas tajās
atrodas, tomēr vārdu „pastāvēt” var attiecināt vienīgi uz Katolisko Baznīcu, jo tas
attiecas tieši uz vienotību, kas tiek apliecināta ticības simbolos (Ticu uz „vienu”
… Baznīcu). Šī „viena” Baznīca pastāv Katoliskajā Baznīcā.
Trešais jautājums:
Kāpēc tiek izmantots izteiciens „pastāv”, nevis forma „ir”? Atbilde. Šī izteiciena
izmantošana, kas norāda uz pilnīgu Kristus Baznīcas identitāti Katoliskajā Baznīcā,
nemaina mācību par Baznīcu, bet savu patieso motivāciju rod faktā, kas skaidrāk izsaka
to, ka ārpus Katoliskās Baznīcas pastāv „daudzi svētdarīšanas un patiesības elementi”,
„kas būdami Kristus Baznīcas dāvanas, mudina tās uz katolisko identitāti”.
„Tāpēc
atšķirtajām Baznīcām un kopienām, neraugoties uz trūkumiem, pestīšanas noslēpumā piemīt
nozīme un svars. Patiešām, Svētais Gars neatsakās no tām kā no pestīšanas instrumentiem,
kuru vērtība izriet no tās pašas žēlastības pilnības un no patiesības, kas ir uzticēta
Katoliskajai Baznīcai” (Vatikāna II koncila dekrēts Unitatis redintegratio).
Ceturtais
jautājums. Kāpēc Vatikāna II koncils apzīmē ar vārdu „Baznīcas” Austrumu Baznīcas,
kas ir šķirtas no pilnīgas kopības ar Katolisko Baznīcu? Atbilde. Vatikāna II koncils
vēlējās pieņemt tradicionālo vārda lietošanu. „Tā kā šīm Baznīcām, lai arī tās ir
atšķirtas, ir īsti sakramenti un jo īpaši, apustuliskās sukcesijas spēkā, arī priesterība
un Euharistija, tās joprojām vieno ciešas saites ar Katolisko Baznīcu” (UR). Tāpēc
uz tām var attiecināt titulu „partikulārās, vai vietējās Baznīcas” (UR) un tās tiek
sauktas par Baznīcām-māsām.
„Tāpēc, pateicoties Kunga Euharistijas svinēšanai
šais Baznīcās, tiek celta un aug Dieva Baznīca” (UR). Tā kā kopība ar Katolisko Baznīcu,
kuras redzamais gans ir Romas bīskaps un Pētera pēctecis, nav kāds ārējs partikulārās
Baznīcas pielikums, tajās tomēr ir vērojams trūkums.
No otras puses, Pētera
pēcteča un ar viņu kopībā esošo bīskapu vadītās Baznīcas universalitāte, kristiešu
šķelšanās dēļ rod šķērsli sevis pilnīgai īstenošanai vēsturē.
Piektais jautājums.
Kāpēc Koncila un tam sekojošie Maģistērija teksti nepiešķir titulu „Baznīcas” tām
kristīgajām kopienām, kas ir radušās XVI gadsimta Reformas rezultātā? Atbilde.
Tāpēc, ka saskaņā ar katolisko mācību, šīm kopienām nav apustuliskās sukcesijas Priesterības
sakramentā. Tāpēc tām trūkst būtiskas sastāvdaļas, lai tās sauktu par Baznīcām. Šīs
ekleziālās kopienas, kas priesterības trūkuma dēļ, nav saglabājušas īstu un integrālu
Euharistiskā noslēpuma sastāvdaļu, saskaņā ar katolisko mācību, nevar tikt sauktas
par „Baznīcām” šī vārdā īstā nozīmē.
Tie bija jautājumi un atbildes, kas ietverti
Ticības Mācības kongregācijas dokumentā.
Tikko izdotais dokuments ir izraisījis
neapmierinātību vairākos kristiešos, kas pieder protestantu kopienām. Pontifikālās
kristiešu vienības veicināšanas padomes prezidents Valters Kaspers šai sakarā vēlas
atgādināt, ka dokuments patiesībā ir tapis, lai veicinātu dialogu, jo katrs dialogs
prasa ieviest skaidrību jautājumos, kuros vērojama dažāda nostāja.
Pakavēsimies
pie kardināla Kaspera skaidrojuma attiecībā uz piekto jautājumu, proti, kāpēc koncila
un tam sekojošā Maģistērija teksti nepiešķir titulu „Baznīcas” tām kristīgajām kopienām,
kas ir radušās XVI gadsimta Reformas rezultātā?
Kardināls Kaspers uzsver, ka
Ticības mācības kongregācijas izdotais dokuments nenoliedz, ka protestantu Baznīcas
ir Baznīcas, bet gan precizē, ka tās nav Baznīcas tai ziņā, kādā sevi kā Baznīcu izprot
Katoliskā Baznīca. Kardināls arī piebilst, ka jebkurai personai ar vismaz vidēju ekumenisko
sagatavotību tas būtu jāuztver kā pašsaprotama lieta. „Īstenībā,” viņš saka, „evaņģēliskās
Baznīcas nebūt arī nevēlas būt par Baznīcām tādā nozīmē kā Katoliskā Baznīca. Tās
dod priekšroku tādam Baznīcas un kalpošanas jēdzienam, kas savukārt, neatbilst katoļu
izpratnei par šo jēdzienu.
Katoliskā Baznīca arī šodien runā par protestantu
Baznīcām, lietojot tieši šo vārdu „Baznīcas”, tā piemēram, Vācijas Evaņģēliskā Baznīca,
Anglikāņu Baznīca, taču, kā paskaidro Ticības mācības kongregācijas dokuments, izmantojot
šo vārdu „Baznīcas”, Katoliskā Baznīca nepiešķir tam gluži tādu pašu nozīmi, ar kādu
tā kā Baznīcu izprot sevi.
Kardināls Valters Kaspers vēlreiz uzsver, ka deklarācija
ir izdota ar mērķi ieviest skaidrību un līdz ar to, attīstīt dialogu. Taču dialoga
pamatā, bez šaubām, ir tas, kas vieno, nevis tas, kas šķir. Tāpēc nevajadzētu atstāt
bez ievērības arī to, ka šī deklarācija pozitīvā veidā apgalvo, ka Jēzus Kristus ir
klātesošs arī protestantu Baznīcās. Deklarācija, tāpat kā Vatikāna II koncils, ietver
sevī vairāku pozitīvu apgalvojumu sēriju par Pēdējo Vakariņu svinībām protestantu
Baznīcā. Tātad, šī deklarācija nav jāuztver kā regress, iepretim jau sasniegtajam
ekumeniskajam progresam, bet liek risināt ekumeniskos uzdevumus, kas vēl ir priekšā.
Šīm atšķirībām, ko saucam vārdā, nevajadzētu kalpot par pamatu satraukumam, bet gluži
pretēji, tām ir jākalpo par atvērtību jauna kopēja darba priekšā. „Visbeidzot,” saka
kardināls Kaspers, „šī deklarācija ir neatliekams aicinājums turpināt nopietnu un
mierīgu dialogu.”