Svētais Bazils – izcils ticības skolotājs, lūgšanu un praktiskas dzīves paraugs

Arī šoreiz trešdienas vispārējā audience, tāpat kā iepriekšējā nedēļā, notika divās vietās. Vispirms pāvests devās uz Pāvila VI audienču zāli, kur teica katehēzes mācību, bet vēlāk ieradās svētā Pētera bazilikā, lai uzrunātu tur sapulcējušos svētceļniekus.

Katehēzes mācība bija veltīta Baznīcas tēva, svētā Bazila personībai, kas bizantiešu liturģiskajos tekstos tiek saukts par „Baznīcas gaismu”. Bazils ir IV gadsimta bīskaps, uz kuru ar apbrīnu raugās gan Austrumu, gan Rietumu Baznīca. Viņš izcēlās ar dzīves svētumu, ar savas mācības izcilību, kā arī ar praktisku pieeju lietām.

Svētais Bazils piedzima ap 330. gadu ģimenē, ko varētu dēvēt par „īstu mājas svētnīcu”, jo visi tās locekļi dzīvoja dziļā ticības gaisotnē. Nākamais Baznīcas tēvs studēja pie labākajiem Atēnu un Konstantinopoles skolotājiem. Sasniedzot brieduma gadus, Bazils nožēloja, ka agrāk ir bijis pārāk nodevies pasaulīgajai dzīvei, kuras laikā gūtās veiksmes viņam nespēja dot gandarījumu. Šo pieredzi viņš apraksta vienā no savām vēstulēm: „Kādu dienu, it kā būtu pamodies no dziļa miega, es pievērsos brīnišķīgajai Evaņģēlija patiesības gaismai un raudāju par savu nožēlojamo dzīvi”. Kristus piesaistīts, Bazils sāka klausīt tikai Viņu. Viņš apņēmīgi veltīja sevi klosterdzīvei, lūgšanai, Svēto Rakstu meditācijām un tuvākmīlestības praksei. Šai ceļā par piemēru viņam kalpoja viņa māsa, svētā Makrina, kas jau agrāk bija iestājusies klosterī.

Bazils saņēma priestera svētības un 370. gadā tika konsekrēts par Kapadoķijas (tagadējā Turcijā) bīskapu. Viņš prata līdzsvarot praktisko dvēseļu aprūpes darbu ar lūgšanu un meditāciju dzīvi. Bīskaps Bazils nodibināja daudzas Dievam konsekrēto kristiešu kopienas, kuras viņš pats bieži apmeklēja. „Patiesībā, svētais Bazils izveidoja īpašu mūku dzīves kustību,” atzina pāvests Benedikts XVI. „Tā nebija aizvērta pret vietējo Baznīcas kopienu, gluži pretēji, pilnīgi atvērta pret to. Mūki bija daļa n vietējās Baznīcas, viņi to iedvesmoja ar personīgās dzīves piemēru – ar dziļu mīlestību uz Kristu un ar tuvākmīlestības darbiem. Šie mūki, kuri izveidoja arī skolas un slimnīcas, kalpoja galvenokārt nabadzīgajiem un ar saviem darbiem pierādīja kristīgās dzīves pilnību.

Bīskaps Bazils rūpējās par saviem ticīgajiem gan no garīgā, gan materiālā aspekta. Viņš izrādīja nemitīgu interesi par kristiešu dzīves apstākļiem, stingri nosodīja ļaunumu, nostājās visnabadzīgāko un atstumto pusē, uzrunāja vietvalžus, lai tie atvieglo savas tautas ciešanas. Tāpat Bazils iestājās par Baznīcas un ticības brīvību, nebaidoties nonākt opozīcijā ar šīszemes varenajiem.

Bazila laikā celtās slimnīcas un nabagu patversmes turpmāk sāka kalpot par iedvesmojošu piemēru dažādām karitatīvām ierosmēm, tai skaitā arī mūsdienu slimnīcām un sociālās aprūpes centriem.

Svētais Bazils ir pazīstams arī kā zinošs Baznīcas liturģijas reformētājs. Viņš ir Euharistiskās lūgšanas, jeb anaforas autors. Pateicoties viņam, ticīgie labāk iepazina un iemīlēja psalmus.

Ar dedzību un drosmi Kapadoķijas bīskaps stājās pretim tā laika herētiķiem. Vieni noliedza, ka Kristus ir Dievs tāpat kā Viņa Tēvs, citi, savukārt, nespēja pieņemt Svētā Gara dievišķību. „Svētais Bazils ir viens no lielajiem Baznīcas tēviem tieši tāpēc, ka viņš formulēja mācību par Svēto Trīsvienību – par vienīgo Dievu, par mīlestību, Dievu trijās Personās, kas veido visdziļāko vienotību, kāda vien pāstāv, proti, dievišķo vienotību,” teica pāvests.

Svētais tēvs piebilda, ka pateicoties dziļai mīlestībai uz Kristu un uz Viņa Evaņģēliju, lielais kapadoķietis rūpējās, lai Baznīcas iekšienē tiktu pārvarētas šķelšanās un lai visi atgriežas pie Kristus un Viņa Vārda.

Saskaņā ar svētā Bazila rakstīto, viņa darbības programma bija sekojoša: „Kristus apustulis un kalps, Dieva noslēpumu izplatītājs, valstības sludinātājs, žēlsirdības regula, acs Baznīcas miesā, Kristus avju gans, žēlsirdīgais ārsts, tēvs un uztura gādātājs, Dieva līdzstrādnieks, Dieva lauksaimnieks, Dieva svētnīcas celtnieks” (sal. Moralia 80, 11-20: 31.lpp., 864b-868b).

Katehēzes noslēgumā pāvests teica: „Šī ir programma, ko svētais bīskaps nodod Vārda sludinātājiem – vakar un šodien. Tā ir programma, ko viņš pats uzņēmās ieviest praksē. 379. gadā Bazils, vēl nesasniedzis 50 gadu vecumu, noguruma un askēzes pieveikts, atgriezās pie Dieva, „cerībā uz mūžīgo dzīvi, caur Jēzu Kristu mūsu Kungu” (De Baptismo 1,2,9). Viņš bija vīrs, kas dzīvoja ar Kristum pievērstu skatienu. Viņš bija tuvākmīlestības vīrs. Vīrs, ko pildīja cerība un ticības prieks. Bazils mums rāda, kādiem ir jābūt patiesiem kristiešiem”.

iš