Apustuļu Pētera un Pāvila svētki Romā

Piektdien, pulksten 9.30 minūtēs svētā Pētera bazilikā sākās dievkalpojums, kas veltīts apustuļu Pētera un Pāvila piemiņai. Dievkalpojumu celebrēja daudzi priesteri, bīskapi un kardināli. To vadīja pāvests Benedikts XVI. Homīlijā viņš pastāstīja, ka šo svētku priekšvakarā bija devies uz svētā Pāvila baziliku, kur svinēja Vesperes un pagodināja Tautu apustuļa piemiņu pie viņa kapa. „Šorīt, savukārt, esam pulcējušies pie apustuļa Pētera kapa,” viņš teica.

Kopā ar Romas Baznīcu apustuļu Pētera un Pāvila svētkus svinēja arī Konstantinopoles pareizticīgo patriarhāta delegācija. Kristietības galvaspilsētā bija ieradušies arī gada laikā nominētie arhibīskapi-metropolīti, lai no apustuļa Pētera pēcteča rokām saņemtu sava jaunā amata zīmi – palliju.

„Šīsdienas svētki man paver iespēju vēlreiz pārdomāt par Pētera atzīšanos, kas ir izšķirošais brīdis mācekļu ceļā kopā ar Jēzu,” teica pāvests. Viņš pastāstīja, ka sinoptiskie Evaņģēliji šo brīdi attēlo pie Filipa Cēzarejas robežām. Savukārt eveņģēlists Jānis apraksta citu nozīmīgu Pētera atzīšanos, kas notika pēc maizes pavairošanas brīnuma un Jēzus uzrunas Kafarnaumas svētnīcā (sal.Jņ 6,66-70). Matejs vēstī par Sīmanim piešķirto vārdu „Kēfa”, kas nozīmē „klints”. Jēzus, kas šo vārdu viņam piešķīra, vēlas celt uz šīs klints savu Baznīcu. Šai perspektīvā Viņš piešķir Pēterim varu glabāt atslēgas (sal.Mt 16,17-19). No šīm vēstījumiem skaidri izriet, ka Pētera atzīšanās ir nešķirama no pastorālā uzdevuma, kas viņam tika uzticēts Kristus ganāmpulka priekšā.

Saskaņā ar visu evaņģēlistu vēstījumiem, Sīmaņa atzīšanās notiek izšķirošā Jēzus dzīves brīdī, kad, pēc sludināšanas Galilejā, Viņš apņēmīgi iet Jeruzalemes virzienā, lai ar savu nāvi un augšāmcelšanos piepildītu pestījošo misiju. Viņa mācekļi ir iesaistīti šai lēmumā: Jēzus viņus aicina izdarīt izvēli, kas tos atšķirs no pūļa, lai kļūtu par ticīgo kopienu Viņā, par Viņa „ģimeni”, par Baznīcas iesākumu.

Pāvests turpināja: „Patiesībā, ir divi veidi, kā „redzēt” un „pazīt” Jēzu: viens ir paviršais pūļa veids, otrs mācekļu veids, kas ir daudz dziļāks un patiesāks. Ar divkāršu jautājumu: „Ko ļaudis saka? Ko jūs sakāt par mani?”, Jēzus aicina savus mācekļus apzināties šo atšķirīgo perspektīvu. Ļaudis domā, ka Jēzus ir pravietis. Tas ir tiesa, taču ar to vien nepietiek. Tas nav atbilstošs veids, kā apzīmēt Jēzu. Būtībā ir jāiet dziļumos, lai atzītu Jēzus Nācarieša personas vienreizīgumu, jauno, kas ir Viņā. Tāpat ir arī šodien: daudzi pieslienas Jēzum, tā teikt, „no ārpuses”. Lieli zinātnieki atzīst Viņa garīgo un morālo ietekmi uz cilvēces vēsturi, salīdzina Viņu ar Budu, Konfūciju, Sokrātu un citiem vēstures gudrajiem. Taču viņi nespēj atzīt Jēzu Viņa vienreizīgumā. Šai sakarā pāvests atgādināja Jēzus vārdus Filipam Pēdējo Vakariņu laikā: „Es esmu tik ilgi pie jums, bet jūs neesat mani pazinuši?”

Jēzus bieži vien tiek uzskatīts par vienu no lielo reliģiju dibinātājiem. Tiek uzskatīts arī, ka no šīm reliģijām katrs var kaut ko paņemt, lai veidotu savu pārliecību. Tāpat kā toreiz, arī šodien „ļaudīm” ir dažādi ieskati par Jēzu. Un tāpat kā toreiz, arī mums, mūsdienu mācekļiem, Jēzus atgādina savu jautājumu: „Un jūs ko sakāt, kas es esmu?” Pāvests aicināja atbildēt tāpat kā to darīja Pēteris. Saskaņā ar Marka evaņģēliju, viņš teica: „Tu esi Kristus” (8,29). Lūkas evaņģēlijā šis apgalvojums skan: „Dieva svaidītais” (9,20), Mateja evaņģēlijā: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (16,16), bet Jāņa evaņģēlijā: „Tu esi Dieva svētais” (6,69). „Šīs visas atbildes ir pareizas un pieņemamas arī mums,” teica pāvests.

Turpinājumā viņš aicināja pakavēties pie Mateja evaņģēlija teksta, kas paredzēts šīsdienas liturģijai. Saskaņā ar dažu pētnieku secinājumiem, formula, kas rodama šai tekstā, attiecināma uz laiku pēc Lieldienām. Vēl jo vairāk, tā būtu saistīta ar Jēzus personīgo parādīšanos Pēterim. Analoģiska parādīšanās notika Pāvilam ceļā uz Damasku. Patiesībā, uzdevums, ko Kungs uzticēja Pēterim, sakņojas personīgajās vēsturiskā Jēzus un zvejnieka Sīmaņa attiecībās. Jau pirmajā tikšanās reizē, Jēzus teica: „Tu esi Sīmanis… tu sauksies Kēfa, kas tulkojumā Pēteris” (Jņ 1,42). Jēzus, kas pēc augšāmcelšanās aicināja Pāvilu, ir tas pats, kas būdams vēl vēsturē, tuvojās četriem brāļiem zvejniekiem, kas toreiz bija Jāņa Kristītāja sekotāji. Jēzus devās viņus uzmeklēt Galilejas ezera krastā un aicināja sev sekot, lai tie kļūtu par „cilvēku zvejniekiem” (sal. Mk 1,16-20). Pēterim Viņš uzticēja īpašu uzdevumu, tādējādi atzīstot viņā īpašu ticības dāvanu, ar ko viņu bija apdāvinājis Debesu Tēvs. Paralēlisms starp Pēteri un Pāvilu ir suģestējošs, taču nevar mazināt Sīmaņa vēsturisko gājumu ar savu Skolotāju un Kungu, kas jau no paša sākuma attiecināja uz viņu „klints” īpašību. Uz šīs klints Viņš vēlējās celt savu jauno kopienu – Baznīcu.

Homīlijas turpinājumā pāvests uzdeva sekojošus jautājumus: „Kas bija tas, ko ļaudīm, par kuriem runāja Jēzus, bija grūti pieņemt? Kas ir tas, ko ir grūti pieņemt tik daudziem mūsdienu cilvēkiem?” Atbildot uz šiem jautājumiem, Benedikts XVI teica: „Grūti pieņemt ir faktu, ka Viņš ir ne tikai viens no praviešiem, bet arī Dieva Dēls un Viņam pieder Dieva autoritāte. Klausoties Viņu sludinām, redzot, kā Viņš dziedina slimos, evaņģelizē mazos un trūcīgos, izlīdzina grēciniekus, mācekļi maz pamazām saprata, ka Viņš ir Mesija visaugstākajā šī vārda nozīmē, proti, ne tikai Dieva sūtītais cilvēks, bet pats Dievs, kas kļuva cilvēks. Bez šaubām, viss tas pārspēja viņu saprašanas spējas. Viņi varēja izteikt savu ticību ar jūdaiskās tradīcijas tituliem: „Kristus”, „Dieva Dēls”, „Kungs”. Taču pilnīgas patiesības labad, bija nepieciešams atklāt šo titulu visdziļāko nozīmi: Jēzus pat ar savu dzīvi ir atklājis to pilnīgo, vienmēr pārsteidzošo, pat paradoksālo jēgu attiecībā uz sava laika pieņēmumiem. Mācekļu ticībai bija progresīvā veidā tam jāpielāgojas. Šī ticība ir kā svētceļojums, kas aizsākas līdz ar vēsturiskā Jēzus pieredzi, savu pamatu rod Lieldienu noslēpumā un kam jāturpinās, pateicoties Svētā Gara darbībai. Tāda pati ir bijusi arī Baznīcas ticība vēstures gaitā, tāda ir arī mūsdienu kristiešu ticība. Tā spēcīgi balstās uz Pētera „klints”. Tas ir svētceļojums pretim tās Patiesības pilnībai, ko Galilejas zvejnieks pasludināja ar dedzīgu pārliecību: Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16,16).”

Homīlijas noslēgumā pāvests teica, ka Pētera ticības apliecinājumā varam justies visi kā viens, neraugoties uz šķelšanos, kas gadsimtu gaitā ir iedragājusi Baznīcas vienotību un nesusi sekas, kuras izjūtam joprojām. Benedikts XVI piebilda: „Svēto Pētera un Pāvila vārdā, atjaunosim šodien, kopā ar mūsu brāļiem, kas ieradušies no Konstantinopoles un par kuru klātbūtni vēlreiz pateicos, apņēmību izpildīt Kristus gribu, kas mūs vēlas redzēt pilnīgi vienotus. Kopā ar arhibīskapiem, kas šodien koncelebrē šai Misē, pieņemsim komūnijas dāvanu starp Pētera sēdekli un Baznīcām metropolijām, kas ir uzticētas viņu pastorālajām rūpēm.”

Benedikts XVI lūdza Jaunavas Marijas aizbildniecību, lai Viņa, kas atbalstīja Pētera un citu apustuļu ticību, turpina atbalstīt arī kristīgo paaudžu ticību.

iš