Blanot ir neliels ciematiņš apburošā, kalnu ieskautā ielejā Francijas dienvidaustrumos.
Dievs šo vietu ir apveltījis ne tikai ar gleznainu apkārtni, bet arī ar Euharistijas
brīnumu, liecību par kuru vēl šodien atrodam vietējā baznīcā.
Brīnums notiek
1331. gada 31. martā – Lieldienu svētdienā, ciemata vikāra svinētās Svētās Mises laikā.
Lielo svētku dēļ pie altāra papildus kalpoja divi ciemata vīri – Thomas Cailott un
Guyot Besson. Pirms komūnijas izdalīšanas abi vīri piegāja klāt balustrādei – dievgaldam,
lai to, kā tas tajos laikos bija ierasts, apklātu ar garu baltu pārsegu. Tad nāca
baznīcēni, un, nometušies ceļos gaidīja priesteri ar Vissvētāko Sakramentu. Viena
no pēdējām, kas vēlējās saņemt Kunga Miesu bija kāda atraitne vārdā Jacquette... Priesteris
ielika viņas mutē hostiju un devās atpakaļ pie altāra. Šajā brīdī abi vīri, gaidīdami,
kad varēs atsegt dievgaldu, kā arī daži ticīgie novēroja brīnumainu parādību – hostija
izkrita no atraitnes mutes uz dievgalda pārsega virs viņas rokām. Viens no vīriem
par notiekošo nekavējoties informēja priesteri, kurš šajā brīdī novietoja ciboriju
atpakaļ tabernākulā.
Pienākot, priesteris uz pārsega ieraudzīja asins traipu
hostijas lielumā. Pēc Svētās Mises viņš ņēma pārsegu, lai to rūpīgi apskatītu. Vikārs
vairakkārt centās traipu izmazgāt ar tīru ūdeni, tomēr tas, pretēji cerētajam, kļuva
arvien lielāks un tumšāks. Izņemot drānas gabalu no bļodas ūdens iekrāsojās asins
sarkans. Šajā brīdī priesteris un viņa palīgi bija ne tikai pārsteigti, bet arī izbijušies:
„Šīs ir mūsu Kunga Jēzus Kristus visdārgākās asinis”, viņi iesaucās. Vikārs izgrieza
asinīm aptraipīto auduma gabalu un ievietoja to tabernākulā.
Pēc divām nedēļām,
lai veiktu atgadījuma pamatīgu izpēti, ciematā ieradās vietējā bīskapa pārstāvji.
Tika iztaujāti notikuma aculiecinieki. Izmeklēšanas rezultātus bīskaps Pierre nosūtīja
pāvestam Jānim XXII, kurš deva savu vērtējumu un piešķīra atlaidas visiem šīs „brīnumainās”
Svētās Mises dalībniekiem. Šis pāvesta dokuments līdz pat mūsdienām tiek uzglabāts
Blanot rātsnamā.
Pēc notikuma ciborijā pāri palikušās hostijas nekad netika
izdalītas, bet gan rūpīgi uzglabātas tabernākulā. Šādas rīcības motīvs nav fiksēts
jebkādos avotos. 1706. gadā šīs hostijas, kas pēc 375 gadiem joprojām atradās labā
stāvoklī, tika nestas svinīgā, piecas stundas ilgajā procesijā visas Blanot draudzes
teritorijā, tādējādi atzīmējot brīnuma jubileju. Šajās svinībās piedalījās daudzi
prelāti, kā arī visas apkārtnes ticīgie.
Daudzus gadus tika organizētas piemiņas
procesijas un īpašas svinības. To pārtrauca Lielā Franču revolūcija, kad daudzi katoļu
dievnami tika profanēti un izlaupīti. 1793. gada 27. decembrī kāda revolucionāru grupa
ielauzās arī Blanot baznīcā, izdemolējot tabernākulu un izņemot no tā kristāla trauku
ar asiņaino drānas gabalu. Tomēr šai nenovērtējamai relikvijai iebrucēju acīs nebija
nekādas lielas vērtības. Katru gadu Lieldienu oktāvas pirmdienā saskaņā ar senu tradīciju
šīs relikvijas tiek izstādītas publiskai godināšanai Blanot baznīcā.