Viterbo provincē pie Bolsēnas ezera atrodas viduslaiku pilsētiņa, kas nes tā paša
ezera vārdu. Šī vieta ir zīmīga ar to, ka 1263. gadā šeit, svētās Kristīnes baznīcā,
notiek euharistiskais brīnums. Par šo brīnumu vēsta divi fundamentāli avoti – divas
monumentālas sarkana marmora plāksnes, viena – Bolsēnā, savukārt otra – Orvieto. Nenovērtējamā
relikvija – asinīm aptraipīts korporāls tiek uzglabāts apbrīnojamajā Orvieto katedrālē.
Lūk, kas tiek vēstīts par šo brīnumu vienā no piemiņas plāksnēm: „Laikos,
kad pāvests Urbāns IV kopā ar saviem brāļiem kardināliem un kūriju rezidēja Orvieto,
bija kāds alemāņu (vācu) priesteris, kurš visās lietās bija uzticīgs mūsu Kungam,
vienīgi šaubījās par šo [Euharistijas] sakramentu, t.i., ka pēc priestera vārdiem
‘šī ir mana miesa’ maize pārvērstos par patiesu Kristus Miesu un pēc vārdiem ‘šīs
ir manas asinis’ vīns patiešām pārvērstos mūsu Kunga svētajās Asinīs. Tomēr katru
dienu šis priesteris, vārdā Pēteris no Prāgas lūgšanā vērsās pie Kunga, lūgdams pēc
kādas zīmes, kas izklīdinātu visas šaubas.
Pēc kāda laika Kungs uzklausīja
nabaga priestera lūgšanu un deva norādi doties gandares svētceļojumā uz Romu, apmeklējot
svēto apustuļu Pētera un Pāvila kapus. Priesteris paklausa un nekavējoties dodas ceļā.
Nonācis Bolsēnas pilī Orvieto diecēzē viņš svin Svēto Misi svētās jaunavas Kristīnes
baznīcā. Pacelšanas brīdī baltā hostija pārvēršas par īstu miesu un asiņo, asins lāsēm
pilot biķerī un arī uz altāra. Redzot šo brīnumu, priesteris bailēs cenšas asiņojošo
hostiju paslēpt korporālā, tomēr tā asiņo vēl intensīvāk. Nespējot svinēt Svēto Upuri
tālāk viņš lielā steigā dodas pie pāvesta, kuram pazemīgi uztic šo noslēpumu, lūdzot
piedošanu par paša sirds nejūtību un neticību.
Svētais tēvs, ar lielu interesi
un apbrīnu uzklausīdams priesteri liek vietējam bīskapam doties uz svētās Kristīnes
baznīcu, lai aplūkotu Kunga asinīm slacīto altāri un korporālu. Bīskaps, daudzu klēra
locekļu un tautas pavadīts ar svētjām relikvijām – pieciem altāra akmeņiem un korporālu
– dodas procesijā cauri pilsētai. Ceļā procesijai pievienojas arī pāvests ar saviem
kardināliem un ar asarām acīs pielūdz svēto relikviju.”
Pāvests Nikolajs IV
1290. gada 3. novembrī ieliek Orvieto katedrāles pamatakmeni. Korporāla kapela tiek
uzbūvēta un izrotāta ar freskām, kas vēsta par šo brīnumaino notikumu 1356. gadā.
1506. gadā slaveno korporālu apmeklē pāvests Jūlijs II, vēlāk aicinot slaveno Rafaelu
Santi iemūžināt šo notikumu. 1512. gadā top šī brīnuma attēlojums freskās Vatikāna
Eliodora stancās. XVI gadsimtā top vēl viena freska Vatikāna ģeogrāfisko karšu galerijā.
Kunga
Vissvēto Miesas un Asiņu svētki ik gadu Orvieto pulcē daudzus ticīgos, viņu vidū arī
neskaitāmus priesterus un semināristus. Pilsētnieki pieliek lielas pūles procesijas
organizēšanā, sakopjot un izrotājot ielas, kā arī paši piedaloties procesijā, tērpti
viduslaiku tērpos. Šogad, 10. jūnijā svinīgo Svēto Misi un procesiju pa pilsētas ielām
vadīs Prāgas arhibīskaps kardināls Miroslavs Vlks.