Euharistiskā brīnuma vieta - Lančano

Lančano euharistiskais brīnums ir senākais no tiem [brīnumiem], kad maizes un vīna zīmes redzamā veidā pārvēršas miesā un asinīs. Tas datējams ar VIII gadsimtu. Vietēja tradīcija vēsta, ka Lančano pilsētiņas svētā Longina baznīcā kāds baziliāņu mūks, svinot latīņu rita Svēto Misi, pēc konsekrācijas sāka šaubīties par Kristus reālo klātbūtni maizes un vīna zīmēs. Šajā brīdī konsekrētā hostija pārvērtās par miesas gabalu, savukārt vīns – par asinīm, kas vēlāk sarecēja un sadalījās piecās nevienādās daļās.

Par šo brīnumu vēsta kāds sens pergaments, kuru XV gadsimtā no franciskāņiem nozog divi baziliāņu mūki. Šodien par brīnumu uzzinām no XVI – XVII gadsimtu tekstiem, tātad vismaz 800 gadus pēc brīnumainā notikuma.

Baziliāņu mūki, kas mitinājās svētā Longina klosterī un baznīcā, pilsētu atstāj XII gadsimtā; konventā apmetas benediktīņi un vēlāk, 1253. gadā, franciskāņi konventuāļi, kuri 1258. gadā atjauno dievnamu un velta to svētā Asīzes Franciska godam. Turku iebrukuma laikā kāds brālis vārdā Džovanni Antonio vēlas relikvijas glābt un 1566. gada 1. augustā bēg, ņemdams tās sev līdzi. Tomēr, esot ceļā visu nakti, nākamajā rītā mūks bija nonācis pie tās pašas Lančano pilsētiņas vārtiem. Šajā brīdī franciskāņi saprot, ka ir jāpaliek pilsētā un pienācīgi jāuzglabā relikvijas, tādēļ tās tiek ievietotas speciāli šim nolūkam izveidotā altārī.

Pašas relikvijas tiek ievietotas kristāla traukā, kurš, savukārt, koka skapītī, kas tika aizslēgts ar četrām atslēgām. 1920. gadā relikvijas tiek ievietotas jaunajā galvenajā altārī, bet 1923. gadā miesas gabals tiek ievietos speciālā ostensorijā, savukārt sarecējušās asinis kristāla biķerī, kas kalpo par šī ostensorija pamatu.

Saskaņā ar vairāku dokumentu sniegto liecību, sākot ar XV gadsimtu šīs relikvijas tika nestas procesijā dažādu atgadījumu, tai skaitā mēra vai uzbrukumu sakarā.

1970. gada novembrī ar Lančano arhibīskapa atļauju un Romas piekrišanu franciskāņi nolemj veikt gandrīz XII gadsimtus seno relikviju zinātnisku izpēti. Un tā, tā paša gada 18. novembrī divu profesionālu ārstu vadībā tika veiktas analīzes. Jau 1971. gada 4. martā tika publicēti analīžu rezultāti:

- „brīnumainā miesa” patiešām ir miesa, veidota no muskuļaudiem;
- „brīnumainās asinis” patiešām ir asinis, kā to parāda hromatogrāfiskā analīze.
- imunoloģiskā izpēte pierāda, ka šī miesa un asinis pieder cilvēkam un abi pieder pie tās pašas AB asinsgrupas. Šī asinsgrupu sakritība ļauj spriest par miesas un asiņu piederību vienai personai, tomēr neizslēdzot varbūtību, ka tie abi pieder dažādiem cilvēkiem ar vienādu asinsgrupu.
- analīzes nav arī uzrādījušas jebkādu sāļu vai konservācijas līdzekļu klātbūtni; nav arī nekādu pazīmju, kas liecinātu par mumificēšanos.

1973. gadā speciāla Pasaules Veselības Organizācijas komisija veic vēl vienu starptautisku izmeklēšanu, kopumā četros mēnešos veicot 500 analīžu. Tomēr rezultāti ir tieši tādi paši kā pirmajā izmeklēšanā. Bez tam gala ziņojumā, kas tiek publicēts 1976. gadā Ņujorkā un Ženēvā tiek atzīsts, ka zinātne, apzinoties savus limitus, nespēj dot racionālu izskaidrojumu.

Lančano brīnumainā miesa un asinis ir pielīdzināmas dzīvas miesas stāvoklim, arī Euharistijā, dzīvais Jēzus dod mums sevi: „Es esmu dzīvā maize no debesīm nākusi, un tas, ko es dodu ir mana miesa par dzīvi pasaulei”.

M. Volohovs