2007-05-14 09:32:14

Vissvētākās Jaunavas Marijas kults Dienvidamerikā


Jau kopš neatminamiem laikiem Dienvidamerikas kontinentā Vissvētākās Jaunavas Marijas kults ir īpaši iecienīts un tuvs vietējo iedzīvotāju sirdīm. Dažās valstīs pastāv simtiem lielāku un mazāku svētvietu un nav nevienas tautas, kas nebūtu izvēlējusies Dieva Māti par savu aizbildni. Pirmā Latīņamerikas tikšanās ar Mariju notika līdz ar spāņu-portugāļu iesākto evaņģelizāciju. Ir jāatzīmē arī Kristofora Kolumba dievbijība attiecībā uz mūsu Kunga Māti, kuras attēls atradās uz kontinenta atklājēja standarta un, kurš sava otrā ceļojuma laikā veltīja pirmo kontinenta dievnamu mūsu Kungam un Viņa svētās Mātes godam.

Gvadalupe, Meksika

 
Viena no svarīgākajām epizodēm, kas atstāja nenoliedzamu iespaidu uz vissvētākās Jaunavas Marijas kultu ir notikums Gvadalupē. Pirmie misionāri kopā ar Kortesu ieradās Meksikā 1519. gadā, vēlāk ierodas arī franciskāņi un dominikāņi. Tomēr evaņģelizācijas darbs īpaši nesokas, jo joprojām ir stipras vietējo paražas un ticējumi. Nevarētu arī runāt par masu pievēršanos kristietībai. Arī ja tas notiek, tomēr ir vērojams sinkrētisms, vietējo ticējumu ietekme un jaunie kristieši ātri vien atgriežas pie senču tradīcijām. 1528. gadā Meksikā tiek iecelts pirmais bīskaps – franciskānis Juan de Zumarraga, kas īpašu uzmanību veltīja vietējo cilšu aizsardzībai. Pieaug reliģisko ordeņu un misionāru skaits. Neskatoties uz pastorālo aktivitāšu skaita pieaugumu situācija neuzlabojas. Tomēr notiek kāds pavērsiens. Iezemieši arvien vairāk tuvojas ticībai un lūdz kristību. Pēc pieciem gadiem, 1536., kāds entuziasts, franciskānis Toribio de Benovente rakstīja, ka „jau tika kristīti ap 4 miljoniem iedzimto.” Kas gan ir noticis, ja 1531. gadā par kristiešiem tika uzskatīti tikai viens miljons cilvēku un šajā periodā vērojams tik straujš pieaugums?

To ietekmēja kāds atgadījums: 1531. gada 9. decembrī notika Gvadalupes Jaunavas parādīšanās indiānim Juan Diego. Vēstures avotos atrodam, ka, „kad 1531. gadā Mehiko bīskaps dodas procesijā ar brīnumaino Dievmātes attēlu uz Juan Diego apmetņa, sapulcējās liels iedzimto skaits, kas sauca: ‘cienījamā mazā indiāne, Dieva Māte, cienījamā mazā indiāne, Tu esi mūsu Māte’!”. Tā pati Jaunava, kas sevi dēvēja par šīs tautas „godājamo Māti”, lūdz, lai tiktu uzcelts dievnams „viņas bērnu vidū”, starp iedzimtajiem indiāņiem Tepagac apvidū, nevis spāņu Mehiko pilsētā. Un šeit viņa vēlas „parādīt un dot visu savu mīlestību”. Juan Diego ir pirmais šīs mīlestības liecinieks, kas tiek Jaunavas uzrunāts kā „mans dēls”. Tā nav kāda svešinieku māte, bet gan pilnīgi saistīta ar vietējo kultūru un valodu. Dievmāte „runā” vietējā valodā, pieņem vietējos simbolus, tādējādi uzsverot cieņu arī pret kontinenta iedzimtajiem iedzīvotājiem. Viņa ir visiem tuvā Māte, nevis valdniece. Juan Diego liecina par viņu kā par „sievieti, kas stāv kājās”. Augstdzimušie valdnieki – acteki, maiji, arī spāņi pieņēma cilvēkus sēžot tronī.

Tomēr viņa ir arī spēcīgā Māte – caur viņas aizbildniecību notiek izdziedināšanās no mēra; nepiemērotā gadalaikā viņa liek uzplaukt rozēm; arī bīskaps negaidīti maina savu viedokli un tiek uzcelts dievnams, kas ir tik nepieciešams viņas bērnu pestīšanai. Jaunava Marija tiek uztverta kā tipiska acteku māte ar četrām pamatīpašībām:
- Māte ir tā, kas „ir šeit” un paņem projām bailes un vajadzības;
- Māte, kura nekad neatstāj;
- Māte ir tā, kas dod patvērumu savā ēnā, tādējādi kļūstot par patiesu autoritāti, jo acteku pasaulē autoritāte bija tam, kurš spēja „ radīt ēnu un tajā dot patvērumu lieliem un maziem”;
- Māte ir klēpis, kas aizsargā.
Amerika sāk redzēt Jaunavā Marijā pašas Māti. Šī mātišķā tēla atklāšana palīdz izprast viņas lomu pestīšanas vēsturē un paver jaunus ceļus Labās Vēsts sludināšanā.

Aparečida, Brazīlija

 
1717. gadā San Paolo pārvaldnieks Dom Pedro de Almeda e Portugal pavēstīja par savu vizīti Ouro Preto. Viņam vajadzēja doties caur Guarantinguetu un tādēļ trīs zvejniekiem – Domingos Garcia, Filipe Pedroso un Juan Alves – vajadzēja sagādāt pietiekamu zivju daudzumu svinīgai pieņemšanai. Tomēr pēc ilgas zvejas tīkli bija tukši līdz zvejnieki nonāca Porto Itaguaku. Šeit Alves izmeta tīklus un bija pārsteigts, kad no ūdens izvilka Dievmātes statuju bez galvas. Viņš izmeta tīklus vēlreiz un šoreiz izzvejoja arī galvu. Tagad upe bija zivju pārpilna un zvejnieki pārbrauca mājās ar ļoti lielu lomu.

Kāda cita tradīcija vēsta, ka 1650. gadā Dievmātes statuju San Paolo izgatavoja brālis Augustīns no Jēzus, tomēr tā tika nozaudēta un pēc daudziem gadiem zvejnieku atrasta.
15 gadus statuja tika uzglabāta Pedroso namā un tika godināta kaimiņu uzceltajā kapelā. 1734. gadā Guaratinguetas pilsēta nolēma uzcelt publiski pieejamu kapelu, kas tika iesvētīta 1745. gadā. 1834. gadā, lai uzņemtu arvien augošo dievlūdzēju skaitu, tika uzcelta jauna baznīca. 1888. gada 6. novembrī, svētvietas apmeklējuma laikā princese Izabella dāvā statujai zilu apmetni un dimantiem un rubīniem rotātu kroni, kas joprojām to rotā. 1908. gadā dievnams iegūst Basilica Minor titulu.

1928. gadā Aparečida iegūst pilsētas tiesības. 1929. gadā pāvests Pijs XI pasludina Aparečidas Dievmāti par Brazīlijas Karalieni un Aizstāvi. Aparečidas Dievmātes svētki tiek svinēti 12. oktobrī. 1955. gadā bazilika izrādās par mazu un tiek uzsākta modernās bazilikas būvniecība pēc Benedito Calixto projektiem. 1980. gadā jauno dievnamu konsekrē pāvests Jānis Pāvils II. 1979. gadā notiek atentāts pret statuju – tā tik sasista gandrīz 200 mazos gabaliņos. Pēc rūpīgas atjaunošanas to tagad var vērot caur ložu necauršaujamo stiklu.

Modernā bazilika, kas, pēc sv. Pētera bazilikas, ir otrs lielākais kristiešu dievnams pasaule, ir 173 metrus gara, 168 metrus plata un 40 metrus augsta. 1984. gadā Brazīlijas Bīskapu konference Aparečidu pasludināja par lielāko mariānisko svētvietu pasaulē. Tā spēj uzņemt 45 tūkst. cilvēku; savukārt 272 000 m2 lielā autostāvvieta spēj uzņemt 4 tūkst. autobusu un 6 tūkst. vieglo automobiļu. Ik gadu šo vietu apmeklē pāri par 8 miljoniem svētceļnieku, tādējādi Aparečida ir trešā apmeklētākā katoļu svētvieta pasaulē. Svētceļnieki ir arī galvenais līdzekļu avots pilsētai, kas galvenokārt pārtiek no viesnīcu un suvenīru pārdošanas ienākumiem.

Lujanas Dievmātes svētvieta, Argentīna

 
60 km no Buenosairesas atrodas Lijanas pilsētiņa. 1630. gadā tur dzīvoja visai nedaudz cilvēku un caur to gāja no un uz Buenosairesas ostu dažādu preču karavānas. Ap 1630. gadu portugālis vārdā Antonio Faria de Sa, liels zemju īpašnieks, lūdz kādu savu draugu jūrnieku, lai tas atved no Brazīlijas Bezvainīgi ieņemtās Jaunavas statuju, lai to godinātu jaunceļamajā kapelā. Lūgums tiek izpildīts un Buenosairesas ostā tiek nogādātas divas statujas – viena, saskaņā ar lūgumu, bija bezvainīgi ieņemtās statuja, bet otra – Vissvētākā Jaunava ar guļošu bērnu Jēzu rokās. Abas statujas tiek sagatavotas pārvešanai uz Santjago. Tomēr karavāna neizskaidrojami apstājas Lujanas upes krastā, netālu no Dona Rosendo Oramas nama. Tiek nomainīti vērši un samazināts kravas apjoms, tomēr lopi nekust no vietas. Kāds no pavadoņiem nolēma nolikt abas statujas uz zemes un, līdz ko Jaunavas ar bērnu statuja bija zemē, tūdaļ lopi izkustējās un bija gatavi doties tālāk. Tā tas notika vairākas reizes, līdz visi saprata, ka tā ir zīme un Dievmāte vēlas palikt Lujanā.

Drīz vien šī ziņa izplatījās pa visu apkārtni un sasniedza arī daudzus svētceļniekus. Vispirms statuja godināšanai tika novietota Dona Diego namā, kur 1633. gadā tika izveidota neliela kapela, kas šim mērķim nokalpoja 40 gadus. Nedaudz vēlāk kapela tika atvērta arī svētceļniekiem, kas arvien lielākā skaitā ieradās, lai izlūgtu dažādas žēlastības un par tām pateiktos. Ap 1671. gadu kāda bagāta Buenosairesas donna – Ana De Matos – vēršas pie katedrāles priestera ar lūgumu šo Dievmātes statuju nopirkt un novietot sava nama kapelā. Statujas pārvietošana notiek 8. decembrī un tajā piedalās arī vietējais bīskaps un pārvaldnieks. 1682. gada 2. oktobrī Donna Ana novēl savus zemes īpašumus šai statujai un vēlas, lai tiktu uzcelta cienīga kapela. Ar publiski pieejamas kapelas uzcelšanu iesākas arī Lujanas vēsture. Ļoti ātrā laikā pieaug Dievmātes godinātāju skaits un tā iegūst Lujanas Dievmātes titulu. 1872. gadā Buenosairesas bīskaps uztic svētvietu tēvu lācaristu kongregācijai. Kāds kongregācijas tēvs esot tuvu nāvei apsola Dievmātei uzcelt jaunu baznīcu un tiek brīnumaini izdziedināts. 1889. gadā viņš kļūst par Lujanas prāvestu un velta savu dzīvi jaunās bazilikas celtniecībai. Jaunais gotiskā stilā celtais dievnams tiek atklāts 1930. gadā.

1887. gadā ar pāvesta Leona XIII svētību notiek Lujanas Dievmātes kronēšana. Pāvests Pijs XII piešķir dievnamam Bazilikas titulu. 1930. gada 5. oktobrī, atzīmējot Lujanas brīnuma 300-gadi Argentīnas, Paragvajas un Urugvajas bīskapi pasludina Lujanas Dievmāti par triju La Platas republiku aizbildni. Ik gadu šo mariānisko svētvietu apmeklē ap 10 miljoniem svētceļnieku.

Kopakabana, Bolīvija

 
Kopakabana ir viena no senākajām Amerikas svētvietām. Jau inku impērijas laikā šeit pastāvēja saules dievam veltīts templis. Pats vārds Kopakabana nozīmē „vietu, kur var redzēt zilu akmeni”. Kristietība šajā Titikakas ezera apvidu ienāk līdz ar dominikāņu misijām. Pēc kāda laika dominikāņiem saskaņā ar karaļa pavēli šīs teritorijas ir jāatstāj. Vietējo ticība netiek izkopta un viņi drīz vien atgriežas pie dažādiem vietējiem kultiem. Šajā laikā arī saasinās attiecības starp vienkāršajiem, nabadzīgajiem iedzīvotājiem un dižciltīgo slāni. Gan vieni, gan arī otri izveido brālības un velta tās Jaunavas Marijas aizbildniecībai.

Kāds vietējais iedzīvotājs – Frančesko Tito Jupanqui izveido koka madonnas tēlu, kas neskatoties uz daudzajiem protestiem 1583. gada 2. februārī tiek novietos sanktuārijā. Melnā madonna kļūst par vienojošo elementu daudzos strīdos un drīz vien ienes mieru apkārtnē. Jaunu impulsu Melnās Dievmātes godināšanai dod augustiniešu mūki, tādējādi arī nostiprinot kristīgo ticību Bolīvijā un visā Latīņamerikā. Tajā pašā Sveču dienā, 2. februārī, tiek dibināta brālība, kas rūpējas par Dievmātes kulta izplatīšanu. Kopakabana kļūst par kristiešu svētceļojumu un arī rasu, kultūru un tautu satikšanās vietu. Jaunava Marija kļūst par visu māti. Šajā laikā notiek arī daudzi brīnumi. 1805. gadā notiek svētvietas oficiālā atzīšana, 1925. gadā notiek Dievmātes statujas kronēšana un 1939. gadā dievnamam tiek piešķirts bazilikas tituls.

Oriģinālā statuja nekad netiek iznesta no svētvietas un procesijās tiek izmantota tās kopija. Pēc kādas vietējas paražas ticīgie no dievnama iziet atmuguriski, lai nepagrieztu muguru Dievmātei. Kopakabanas Dievmātes svētki tiek svinēti 5. augustā.

mv/RV







All the contents on this site are copyrighted ©.