Benedikts XVI: ticība ir Dienvidamerikas kontinenta vislielākais dārgums

13. maija pēcpusdienā Benedikts XVI atklāja 5. Latīņamerikas un Karību reģiona bīskapu vispārējo konferenci. Tā ilgs līdz 31. maijam. Pasākums notiek Aparečidas bazilikas apakšējā stāvā, kur atrodas plaša zāle. Pāvestu apsveica CELAM – Latīņamerikas bīskapu padomes prezidents, kard. Frančisko Havjērs Errazuris Ossa.

„Ar jaunu degsmi vēlamies veikt savu misiju: nest Labo vēsti nabagiem, aklajiem un ieslodzītajiem, sludinot, ka Kristus atbrīvo mūs no grēka un tā traģiskajām sekām, ka Viņš ir dzīvības pilnība, miers un cerība. Gribam būt labie gani, lai atvērtos visu sirdis un prāti Tā priekšā, kas mūsu tautām un visai pasaulei ir ceļš, patiesība un dzīvība” – teica kard. Errazuris.

Atklājot bīskapu konferenci, Benedikts XVI norādīja uz kristīgās ticības nozīmi. Pirms 500 gadiem šī kontinenta tautas pieņēma Kristus Labo vēsti. Pamazām sāka veidoties kristīgā kultūra. Par to liecina ne tikai māksla, mūzika un literatūra, bet arī reliģiskās tradīcijas un tautu raksturs. Ticība bija šo tautu kultūru un valodu vienojošais spēks. Taču šodien tā stāv daudzu izaicinājumu priekšā. Runa ir par kristīgās identitātes saglabāšanu un sabiedrības harmonisku attīstību.

Pāvests uzsvēra, ka Evaņģēlija sludināšana nav mazinājusi seno kultūru nozīmi. Skaidroja, ka patiesa kultūra neieslēdzas sevī, bet ir atvērta dialogam. Amerikas iezemiešu gudrība radīja ‘tiltu’ starp savām kultūrām un misionāru sludināto ticību. Tā radās dziļa tautas dievbījība. Atgriešanās pirms Kolumba laika reliģijas, atmetot Kristu un Baznīcu, ir utopija. Tas būtu solis atpakaļ – teica Svētais tēvs.

Pāvests norādīja uz pārmaiņām, kādas ir notikušas Dienvidamerikas kontinentā pēdējo gadu desmitos, sevišķi pēc 4. bīskapu vispārējās konferences, kas notika Santo Domingo 1992. gadā. Skaidroja, ka globalizācija, balstīta uz ētikas principiem, kalpo cilvēkam. Runāja par sociālo netaisnību, maldīgām ideoloģijām un kristīgās ticības vājināšanās iemesliem. Bīskapu vispārējās konferences uzdevums ir analizēt un mēģināt atrisināt šīs problēmas. Galvenā prioritāte ir ticība Kristum un dzīve Viņā – sacīja pāvests.

„Bet vai šī prioritāte nav tikai slēpšanās reliģiskajā individuālismā, atstājot novārtā Latīņamerikā un pasaulē pastāvošās problēmas? - jautāja pāvests. Vai tā nav bēgšana no realitātes? Uz to varam atbildēt ar pretjautājumu: ko nozīmē „realitāte”? Vai „realitāte” ir tikai materiālā labklājība, sociālās, ekonomiskās un politiskās problēmas? Tieši šeit slēpjas pēdējos gadsimtos dominējošo varu lielā kļūda. Par to liecina marksisma un kapitālisma sistēmu rezultāti. Tās sludināja maldīgus uzskatus par realitāti, cenšoties iznīcināt tās būtību, kas ir Dievs. Tie, kas atmet Dievu, dzīvo maldos, kas noved līdz sagrāvei. Par to liecina lielo sistēmu neveiksmes, jo centās atmest Dievu” – teica Benedikts XVI.

Pāvests uzsvēra, ka runa ir par Dievu, kuram ir cilvēka seja. Par Dievu, kurš tā mīlēja mūs, ka atdeva savu dzīvību par mums. Tikai tas, kurš saprot Kristus mīlestību „līdz galam”, spēj atbildēt Viņam ar mīlestību. Tikšanās ar Dievu ved mūs uz tikšanos ar brāļiem. Svētais tēvs atgadināja, ka Latīņamerikas tautām ir tiesības būt Dieva bērniem. Tādēļ ir nepieciešams uzlabot dzīves apstākļus, novērst badu un varmācību, veicināt materiālo labklājību un mieru. Šo problēmu atrisināšānā aktīvi ir jāiesaistās arī katoļiem.

sk/RV