Lieldienu vigīlijas dievkalpojums sv. Pētera bazilikā

Sestdienas vakarā ar baznīcu zvaniem visā pasaulē tika ieskandinātas Lieldienas. Tie priecīgi un svinīgi skanēja arī svētā Pētera bazilikā Romā. Pāvests Benedikts XVI homīlijā uzrunāja daudzos dievnama apmeklētājus, kā arī ar radio un televīzijas starpniecību, kristiešus un labas gribas cilvēkus visās planētas malās.

Pāvests atgādināja, ka jau kopš seniem laikiem Lieldienu liturģija sākas ar vārdiem: Resurrexi et adhuc tecum sum – Esmu augšāmcēlies un vienmēr esmu ar tevi. Tu esi uzlicis savu roku uz manis. Tie ir pirmie Dēla vārdi, kas adresēti Tēvam pēc augšāmcelšanās, pēc tam, kad Viņš ir iegājis no nāves dzīvībā. Tēva roka Viņu ir turējusi arī šai naktī un Viņš ir varējis augšāmcelties.

Šie vārdi ir ņemti no 138.psalma un sākumā tam bija citāda nozīme. Pāvests paskaidroja, ka šis psalms apdzied Dieva brīnumus, visvarenību un klātesamību visās vietās. Tā ir uzticības dziesma Dievam, kas neļauj mums izkrist no Viņa rokām.

Lieldienās Baznīca atgādina, ka Kristus ir veicis ceļojumu pa dažādām universa dimensijām. Vēstulē efeziešiem lasām, ka Viņš ir nokāpis viszemākajās zemes dzīlēs un Viņš, kas ir nokāpis, ir tas pats, kas uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai piepildītu universu (sal. 4,9). Psalma vīzija ir kļuvusi par īstenību. Nepārvaramajā nāves tumsībā Viņš ir ienācis kā Gaisma, un nakts ir kļuvusi gaiša kā diena, un tumsība ir kļuvusi par gaismu.

Augšāmcēlušais Jēzus katram no mums saka: „Es esmu augšāmcēlies un vienmēr būšu ar tevi. Tevi tur mana roka. Lai arī kur tu kristu, tu kritīsi manās rokās. Manas rokas būs klātesošas arī nāves priekšā. Arī tur, kur tevi neviens nevarēs pavadīt un tur, kur tu neko nevarēsi ņemt sev līdzi, es tevi sagaidīšu un priekš tevis pārvērtīšu tumsību gaismā.”

Pāvests paskaidroja, ka šie psalma vārdi, kas tiek lasīti kā Augšāmcēlušā Kristus saruna ar ticīgajiem, izskaidro arī Kristības būtību. Benedikts XVI teica: „Kristība ir vairāk nekā šķīstīšanās un vairāk nekā pieņemšana ticīgo kopienā. Tā ir jauna piedzimšana. Tas ir jaunas dzīves sākums. Kristībā mēs dāvājam sevi Kristum. Viņš mūs uzņem sevī, lai mēs dzīvotu nevis sev, bet pateicoties Viņam, Viņā un ar Viņu. Lai mēs dzīvotu ar Viņu un tādējādi arī priekš citiem. Kristībā mēs atstājam sevi un ieliekam savu dzīvību Viņa rokās. Kopā ar svēto Pāvilu tad varam sacīt „Ne es vairs dzīvoju, bet Kristus dzīvo manī!””

Skaidrojot Lielās sestdienas nozīmi, pāvests atgādināja Ticības Apliecinājuma vārdus: „Nokāpa ellē”. „Kas notiek brīdī, kad Jēzus nokāpj ellē?” pāvests vaicāja un atbildēja: „Tā kā mēs nepazīstam nāves valstību, tad varam to iedomāties vienīgi ar attēlu palīdzību, kas ir un paliek tikai iedomu tēli. Tomēr, neraugoties uz savu nepietiekamību, tie palīdz kaut nedaudz saprast šo noslēpumu. 23. psalmā teikts: „Jūs, vārti, paceliet savas galvas, pacelieties jūs, sensenās durvis, lai varētu ieiet Godības Karalis!” Nāves vārti ir aizslēgti, neviens caur tiem nespēj atgriezties atpakaļ. Nav arī nekādu atslēgu, kas tos spētu atslēgt. Tomēr, Kristus ir tas, kuram pieder šo vārtu atslēga. Vienīgi Viņa Krusts spēj atslēgt nāves vārtus un tie vairs nav necaurejami. Viņa Krusts, Viņa mīlestības sakne, ir atslēga, kas ir atslēgusi šos vārtus.”

Ko tad īsti nozīmē šis tēlojums? Kāda ir patiesā realitāte, kas ir notikusi caur Kristu? Atbildot uz šo jautājumu, pāvests teica: „Cilvēka dvēsele pati par sevi ir nemirstīga jau kopš Radīšanas. Tā ir nemirstīga, jo cilvēks vienreizējā veidā ir palicis Dieva piemiņā un mīlestībā arī pēc viņa grēkā krišanas. Taču cilvēkam vairs nepietiek spēka, lai paceltos pretim Dievam. Viņam nav spārnu, kas varētu to nest līdz Dieva augstumiem. Un tomēr, nekas cits nespēj cilvēkam dod mūžību, kā vienīgi viņa esamība ar Dievu. Mūžība bez šīs vienības ar Dievu, būtu viena vienīga sodība. Cilvēks nespēj pacelties augšup, taču viņš tiecas pēc augstumiem. „No dziļumiem es saucu uz Tevi…, viņš saka. Tikai augšāmcēlies Kristus var mūs vest līdz vienībai ar Dievu. Viņš ņem nomaldījušos avi, paceļ uz saviem pleciem un nes to mājās. Arī mēs dzīvojam, aptvēruši Viņa miesu un kopībā ar Viņa miesu spējam sasniegt Dieva sirdi. Tikai tā ir uzvarēta nāve, mēs esam brīvi un mūsu dzīve ir kļuvusi par cerību.”

Pāvests piebilda, ka tieši par to gavilējam Lieldienu vigīlijā – „mēs esam brīvi!”. Līdz ar Jēzus augšāmcelšanos mīlestība ir kļuvusi stiprāka par nāvi, stiprāka par ļaunumu. Mīlestība Jēzum ir likusi nokāpt ellē un devusi spēku augšāmcelties. Tas ir spēks, ar kuru Viņš mūs ved pie sevis. Vienoti ar Viņa mīlestību, Viņa mīlestības spārnu nesti un būdami cilvēki, kas mīl, mēs kopā ar Viņu nokāpjam pasaules tumsībā, apzinoties, ka tieši tādā veidā paceļamies kopā ar Viņu.

Vigīlijas naktī pāvests aicināja lūgties, lai Kungs rāda visiem cilvēkiem, ka mīlestība ir stiprāka par naidu, ka tā ir stiprāka par nāvi. Lai Viņš nokāpj arī mūsdienu laikmeta naktī un pazemē, un paņem aiz rokas tos, kas gaida. Lai Viņš nes tos gaismā. Pāvests lūdzās, lai arī viņam pašam Kungs ir klāt viņa nakšu tumsībā un ved no tām ārā. Lai viņam un mums visiem palīdz nokāpt to cilvēku tumsībā, kas no dziļumiem sauc pēc Dieva. Lai palīdz mums nest Viņa gaismu. Lai palīdz nokļūt līdz mīlestības „jā”, kas liek nokāpt, lai paceltos kopā ar Jēzu.

iš