Benedikts XVI: izvērtēt sirdsapziņu, lai aizstāvētu dzīvību

Pāvests pieņēma audiencē pontifikālās Dzīvības akadēmijas ģenerālasamblejas dalībniekus, kas bija ieradušies apmēram 400 cilvēku kuplā sastāvā. Viņi šais dienās ir tikušies, lai aplūkotu tematu „Kristīgā sirdsapziņa – dzīvības tiesību aizstāve”. „Tiesības uz dzīvību ir jāizstāv visiem,” aicināja pāvests. Kristieši ir aicināti mobilizēties ikreiz, kad šīs tiesības tiek apdraudētas. Visā pasaulē ir pastiprinājušies uzbrukumi dzīvībai, pieņemot aizvien jaunas formas.

Jaunattīstības zemēs pastiprinās spiediens, lai tiktu legalizēti aborti un to ķīmiskās formas. Pieaug demogrāfiskās kontroles politikas. Attīstītajās zemēs, gandrīz apmāti tiecoties pēc „perfektiem bērniem”, tiek izrādīta interese par aizvien jauniem biotehnoloģiskiem atklājumiem, kas palīdzētu šādus bērnus selekcionēt. Šādi pētījumi tiek atbalstīti iedomātas indivīdu labklājības dēļ. Tai pašā laikā tiek virzīti likumi, kas legalizētu eitanāziju. Uz valdībām tiek izdarīts spiediens, lai tiktu likumīgi atzītas alternatīvās laulības, kurās nav iespējama prokreācija. Šādās situācijās sirdsapziņa, ko bieži vien apslāpē kolektīvais spiediens, neizrāda pietiekamu modrību par šo problēmu smagumu. Tādējādi spēcīgāko vara nereti novājina un paralizē pat labas gribas cilvēkus.

Pašreizējā sekularizācijas posmā, ko saucam par postmodernismu, un ko iezīmē apstrīdamas tolerances formas, pieaug atteikšanās ne tikai no kristīgās tradīcijas, bet arī no prāta spējām uztvert un izvērtēt patiesību. Pēc dažu cilvēku uzskatiem, individuālajai sirdsapziņai – lai tā būtu brīva – būtu jāatsakās no jebkādiem atbalsta punktiem, kas sakņojas gan tradīcijā, gan prātā. Tādējādi sirdsapziņa, kas ir prāta akts, ar kura palīdzību cilvēks tiecas pēc patiesības, pārstāj būt gaisma un kļūst vienīgi par fonu, uz kura mediju sabiedrība projicē vispretrunīgākos attēlus un impulsus. Tāpēc sirdsapziņu ir nepieciešams audzināt, lai tā tiektos pēc autentiskas patiesības pazīšanas, pēc savas izvēles brīvības masu rīcības un propagandas apmāna priekšā. Ir jātiecas pēc morālā skaistuma un sirdsapziņas skaidrības. Šis ir vecāku un izglītības darbinieku, kā arī kristīgās kopienas uzdevums.

Kas attiecas uz kristiešu sirdsapziņu un tās izaugsmi, nedrīkst aprobežoties vienīgi ar īsu kontaktu ar ticības patiesībām bērnībā, bet dažādos turpmākās dzīves posmos ir jāatver jaunā cilvēka prāts un sirds pret pamatpienākumiem, uz kuriem balstās gan atsevišķa cilvēka, gan visas kopienas eksistence. Tikai tādā veidā būs iespējams novērtēt mīlestības skaistumu un svētumu, prieku un atbildību būt par vecākiem un Dieva līdzstrādniekiem, dāvājot jaunu dzīvību.


iš