Audzināt bērnos pareizu attieksmi pret medijiem. Pāvesta vēstījums 41. Pasaules sociālo
komunikāciju dienai
Pāvests ir izdevis vēstījumu 41. Pasaules Sociālo komunikāciju dienai, kas tiks atzīmēta
20. maijā. Tās temats „Bērni un mediji: izglītības izaicinājums” liek mums pārdomāt
par diviem punktiem, kam ir milzīga nozīme,” raksta Benedikts XVI. Viens no šiem punktiem
ir bērnu audzināšana, otrs, iespējams, mazāk ievērots, taču ne mazāk svarīgs, ir mediju
satura veidošana. Sarežģītie izaicinājumi, kas šodien skar izglītību, bieži vien ir
saistīti ar visu pārņemošo mediju ietekmi mūsdienu pasaulē. Būdami globalizācijas
fenomena aspekts, ko sekmējusi straujā tehnoloģijas izaugsme, mediji dziļi ietekmē
kultūras vidi (sal. Jānis Pāvils II, apustuliskā vēstule „Straujā attīstība”, 3).
Daudzi sūdzas, ka jaunā cilvēka veidošanā mediji ir kļuvuši par sāncensi skolām, Baznīcai
un iespējams, pat mājām – ģimenei. Arī patiesību daudzi uztver vadoties pēc tā, ko
mediji pasniedz kā patiesību (Pontifikālā Sociālo komunikāciju padome, Aetatis
Novae, 4).
Pāvests uzsver, ka bērnu, mediju un izglītības attiecības ir
jāizvērtē, raugoties no divām perspektīvām – no tā, kā mediji veido bērna personību,
kā arī no tā, kā bērni tiek audzināti attiekties pret medijiem. Šeit parādās sava
veida savstarpēja saikne, kas norāda uz mediju kā industrijas atbildību no vienas
puses, un uz lasītāju, skatītāju un klausītāju aktīvu un kritisku pieeju medijiem
no otras puses. Bērni ir jāsagatavo saprātīgi izmantot medijus, lai tie kalpotu viņu
kultūras, morālajai un garīgajai attīstībai.
Kā šo kopējo labumu – medijus
– pasargāt un izmantot? Bērnos ir jāieaudzina izšķirtprasme, un tas ir vecāku, Baznīcas
un skolas uzdevums. Pirmšķirīga nozīme ir vecāku lomai. Viņiem ir tiesības un pienākums
nodrošināt mediju prātīgu izmantošanu, audzinot bērnu apziņu, liekot viņiem izteikt
veselīgus un objektīvus spriedumus, kas tiem palīdzēs izvēlēties, vai atteikties mediju
piedāvāto programmu klāstā (sal. Jānis Pāvils II, apustuliskais pamudinājums Familiaris
Consortio, 76). Lai to panāktu, skolām un draudzēm ir jārosina un jāpalīdz bērnu
vecākiem, ir jānodrošina, lai šo smago audzināšanas aspektu atbalstītu plašāka sabiedrības
kopiena.
Mediju izglītībai ir jābūt pozitīvai. Bērni, kam vairāk tiek pasniegts
estētiskais un morālais, labāk spēj novērtēt un izšķirt to, kas ir labs un kas ļauns.
Šeit liela loma pieder vecāku piemēram un centieniem ievest bērnus literatūras, mākslas
un mūzikas klasiskajā pasaulē. Izglītības iestādēs nedrīkst ļauties kārdinājumam piešķirt
uzmanību sensacionālajam. Skaistums, kas atspoguļo dievišķo, dod iedvesmu un dzīvību
jaunajām sirdīm un prātiem, bet neglītais un vulgārais negatīvi ietekmē attieksmi
un izturēšanos.
„Tāpat kā izglītība vispār, arī mediju lietošanas izglītība
prasa audzināšanu brīvībai,” raksta pāvests. Tas ir prasīgs uzdevums. Brīvība tiek
bieži pasniegta kā nemitīgi izpriecu, vai jaunu piedzīvojumu meklējumi. Taču tā patiesībā
ir sevis notiesāšana, nevis brīvība! Patiesa brīvība nevar pakļaut indivīdu, jo īpaši
– bērnu, nepiesātināmai dziņai pēc šādas jaunas pieredzes. Patiesības gaismā autentiska
brīvība tiek uztverta kā galēja atbilde uz Dieva „jā” cilvēcei, kurš mūs aicina izvēlēties
– izvēlēties, nevis nešķirojot, bet gan brīvi visu to, kas ir labs, patiess un skaists.
Vecākiem kā šīs brīvības sargiem, kas pakāpeniski piešķir lielāku brīvību saviem bērniem,
ir jāiepazīstina viņi ar dzīves prieka dziļumiem (sal. Uzruna V Pasaules ģimeņu saietā
Valensijā, 2006. gada 8. jūlijā).
Šo vecāku un skolotāju izjusto vēlēšanos
izglītot bērnus skaistumam, patiesībai un labumam, var atbalstīt arī mediju industrija,
taču vienīgi tik lielā mērā, cik tā veicina cilvēka cieņu, laulības un ģimenes dzīves
patieso vērtību un cilvēces pozitīvos sasniegumus un mērķus. Ir nepieciešami tādi
mediji, kas spēj būt noderīgi efektīvas izaugsmes un ētisko standartu veicinātāji.
Šādi mediji tiek uzlūkoti ne vien ar īpašu interesi, bet arī ar neatliekamību, un
to dara gan vecāki, gan skolotāji un visi tie, kam pieder civilās atbildības izjūta.
Piekrītot
uzskatam, ka daudzi sociālo komunikāciju jomā strādājošie vēlas darboties saskaņā
ar patiesību, ir tomēr jāatzīst, ka viņi tiek pakļauti arī „īpašam psiholoģiskajam
spiedienam un ētiskajām dilemmām” (Aetatis Novae, 19), kas komerciālās sāncensības
dēļ dažreiz liek izvēlēties zemākus standartus. Jebkura tendence izklaides vārdā cildināt
vardarbību un anti-sociālu uzvedību, vai padarīt triviālu cilvēka seksualitāti, nav
nekas cits kā perversija, kas vēl jo vairāk ir nosodāma tad, kad šīs programmas tiek
adresētas bērniem un pusaudžiem. Kā šādu „izklaidi” izskaidrot neskaitāmiem nevainīgiem
bērniem, kas patiešām cieš no vardarbības, ekspluatācijas un pieaugušo uzmācības?
„Šai ziņā,” raksta pāvests, „ir vietā pārdomāt par lielo atšķirību starp Kristu, kurš
„apskāva bērnus un uzlicis tiem rokas, tos svētīja” (Mk 10:16) un tādu „kurš
apgrēcina… vienu no šiem mazajiem”, jo „labāk būtu, ja viņam uzkārtu kaklā dzirnakmeni”
(Lk 17:2).
Benedikts XVI vēstījumā vēršas pie mediju industrijas līderiem,
lai viņi māca un liek producentiem saglabāt kopējo labumu, paaugstināt patiesību,
aizsargāt katra cilvēka cieņu un veicināt respektu pret ģimenes vajadzībām.
Arī
Baznīca sev uzticētās pestīšanas vēsts gaismā, ir cilvēces skolotāja, tāpēc tā izmanto
izdevību palīdzēt vecākiem, izglītības darbiniekiem, sociālās saziņas jomā strādājošajiem
un jaunajiem cilvēkiem. Baznīcas draudžu un skolu programmām ir jārāda mediju izglītības
piemērs. Baznīca visvairāk par visu vēlas dalīties cilvēka cieņas skatījumā, kas ir
visas cilvēciskās saziņas centrā. Vēstījuma noslēgumā pāvests citē rindas no savas
enciklikas Deus Caritas Est – „raugoties ar Kristus acīm, es varu dot citiem
daudz vairāk, nekā apmierināt vienīgi viņu ārējās vajadzības; es varu dot viņiem mīlestības
skatienu, pēc kura kāro viņu sirds” (Deus Caritas Est, 18).
Pāvesta
Benedikta XVI vēstījums Pasaules sociālo komunikāciju dienai izdots svētā Franciska
no Sales dienā, 2007. gada 24. janvārī.