Benedikta XVI sprediķis Ziemassvētku Nakts Svētajā Misē

Dārgie brāļi un māsas!

Tikko dzirdējām Evaņģēlija vēsti, kuru svētajā naktī eņģeli teica ganiem un kuru tagad sludina Baznīca: „Šodien Dāvida pilsētā jums ir piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs. Un šī būs jums zīme: jūs atradīsiet drēbītēs ietītu un silē guldītu Bērnu” (Lk. 2,11s). Kā zīme ganiem netiek sniegts nekas brīnumains, nekas ārkārtējs, nekas grandiozs. Ieraudzīs tikai bērnu ietītu autiņos, kuram, tāpat kā visiem bērniem, ir nepieciešamas mātes rūpes, bērnu, kas ir piedzimis stallī un tāpēc ir guldīts nevis šūpulī, bet silītē.

Dieva zīme ir nabadzīgs bērns, kuram nepieciešama palīdzība. Tikai ar sirdi gani var redzēt, ka šajā bērnā piepildās pravieša Isaja solījums, kuru dzirdējām pirmajā lasījumā: „Jo mums ir dzimis Bērns, mums Dēls ir dots; uz viņa pleciem gulstas vara” (Is 9,5). Arī mums nav dota cita zīme. Dieva eņģelis, caur Evaņģēlija vēsti, aicina arī mūs doties sirdī skatīt bērnu, kas guldīts silītē. Dieva zīme ir vienkāršība. Dieva zīme ir bērns. Dieva zīme ir, ka Viņš top mazs mūsu dēļ. Tas ir Viņa valdīšanas veids.

Viņš nenāk ar ārēju varu un spožumu. Viņš nāk kā bērns – neaizsargāts un mūsu palīdzību lūdzošs. Nevēlas mūs satriekt ar spēku. Atņem mums bailes no sava lieluma. Viņš prasa mūsu mīlestību, tāpēc top par bērnu. Nevēlas no mums neko citu kā tikai mūsu mīlestību, caur kuru labprātīgi iemācīsimies piekļūt Viņa izjūtām, domām un gribai, iemācīsimies dzīvot ar Viņu un praktizēt ar Viņu atteikšanās pazemību, kas ir mīlestības būtības daļa.

Dievs ir kļuvis maziņš, lai mēs varētu saprast Viņu, pieņemt Viņu, mīlēt Viņu. Baznīcas Tēvi, Vecā Testamenta grieķu tulkojumā, atrada pravieša Isaja vārdus, kurus citē arī Pāvils, lai parādītu kā Dieva jaunie ceļi ir pasludināti jau Vecajā Derībā. Tur mēs lasām: „Dievs darīja savu vārdu īsu, Viņš to saīsināja” (Is 10,23; Rom 9,28). Tēvi to skaidroja divējādi. Pats Dēls ir Vārds, Logos, mūžīgais Vārds ir tapis maziņš – tik maziņš, lai ievietotos silītē. Ir tapis par bērnu, lai Vārds taptu mums saprotams. Tā Dievs māca mūs mīlēt mazos. Tā māca mums mīlēt vājos. Tādejādi māca mūs cieņu pret bērniem.

Betlēmes bērns vērš mūsu skatu uz visiem bērniem, kas pasaulē cieš un tiek aizskarti, dzimušiem un nedzimušiem. Uz bērniem, kas kā karavīri ienāk vardarbības pasaulē, uz bērniem, kuriem ir jālūdz žēlastības dāvanas; uz bērniem, kas cieš trūkumu un badu; uz bērniem, kas nejūt nekādu mīlestību. Visos viņos ir Betlēmes bērns, kas mūs uzrunā, mūs uzrunā Dievs, kas ir kļuvis maziņš. Šajā naktī lūgsimies, lai Dieva mīlestības gaišums noglauda visus šos bērnus, lūgsim Dievu, lai palīdz mums paveikt mūsu daļu, lai tiktu respektēta bērnu pašcieņa, lai pār visiem uzlec mīlestības gaisma, kura cilvēkam ir vajadzīga vairāk par materiālajam dzīvei nepieciešamajām lietām.

Tā esam nonākuši līdz otrai nozīmei, kuru frāzē: „Dievs darīja savu vārdu īsu” bija atraduši Tēvi. Vārds, kuru Svētajos Rakstos mums paziņo Dievs, bija laika gaitā kļuvis garš. Garš un sarežģīts ne tikai vienkāršajiem ļaudīm un analfabētiem, bet vēl vairāk arī Svēto Rakstu zinātājiem, tieši zinību vīriem, kas aizvien vairāk sapinās konkrēto problēmu detaļās, gandrīz vairs neatrodot kopskatu. Jēzus „saīsināja” Vārdu – ļāva mums atkal ieraudzīt tā dziļāko vienkāršību un vienotību. Viņš saka - Viss, ko mums māca Likums un pravieši ir apvienots vārdos: „Mīli Dievu, savu Kungu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu ... Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (Mt 22, 37-40).

Tas ir viss – visa ticība atklājas šajā vienā mīlestībā, kas apņem Dievu un cilvēkus. Bet tūlīt parādās jautājumi: Kā varam mīlēt Dievu ar visu mūsu prātu, ja mūsu saprāts var tikai nedaudz tam pieskarties? Kā varam mīlēt Viņu ar visu mūsu sirdi un dvēseli, ja šī sirds spēj ieraudzīt Viņu tikai no tāluma un pasaulē uztver daudzas lietas, kas aizklāj Viņa vaigu mūsu priekšā? Šajā punktā saskaras divi veidi kādos Dievs ir „saīsinājis” savu Vārdu. Viņš vairs nav tālu. Nav vairs nepazīstams. Nav vairs neaizsniedzams mūsu sirdij.

Mūsu dēļ ir kļuvis par bērnu un tādejādi kliedējis jebkādas šaubas. Ir kļuvis par mūsu tuvāko, tādejādi atjaunojot arī cilvēka veidolu, kas bieži vien mums šķiet ne pārāk mīlams. Priekš mums, Dievs ir kļuvis par dāvanu. Ir dāvājis pats sevi. Velta laiku mums. Viņš, Mūžīgais, kas ir pāri laikam, ir pieņēmis laiku, paņēmis mūsu laiku pie sevis augstumos. Ziemassvētki ir tapuši par dāvanu svētkiem, lai imitētu Dievu, kas dāvināja sevi mums. Ļausim, lai šis fakts skar mūsu sirdi, mūsu dvēseli, mūsu prātu!

Starp daudzajām dāvanām, kuras pērkam un saņemam, neaizmirsīsim patieso dāvanu – dāvāt vienam otram kaut ko no sevis paša! Dāvāt otram mūsu laiku. Atvērt mūsu laiku Dievam. Tā zūd nemiers, tā dzimst prieks, tā rodas svētki. Un šajās dienās svētku mielasta laikā atcerēsimies Kunga vārdus: „Kad rīko mielastu, neuzaicini tos, kas ir aicinājuši tevi, uzaicini tos, kurus neaicina neviens un kuri nevar uzaicināt tevi” (Lk 14,12-14). Tas tieši nozīmē arī, kad Ziemassvētkos dāvā dāvanas, nedāvini kaut ko tikai tiem, kas dāvina kaut ko Tev, bet dāvini tiem, kas nesaņem dāvanas no neviena un nevar tev dot pretī neko.

Tā ir rīkojies pats Dievs, Viņš mūs aicina uz savu laulību mielastu, kam pretī nevaram sniegt neko, varam tikai pieņemt ar prieku. Atdarināsim Viņu! Mīlam Dievu un sākot ar Viņu, mīlēsim arī cilvēku, lai sākot ar cilvēkiem, atklātu Dievu jaunā veidā! Tā, beigās, mēs atklājam vēl trešo nozīmi frāzei, ka Vārds kļuva „īss” un „mazs”. Ganiem tika teikts, ka viņi ieraudzīs bērnu dzīvnieku silītē, kas bija staļļa patiesie iemītnieki. Lasot Isaju (1,3) Tēvi secināja, ka netālu no Betlēmes silītes bija vērsis un ēzelis. Tajā laikā viņi tulkoja tekstu tādejādi, ka ar to tiek simbolizēti jūdi un pagāni – tātad visa cilvēce - visiem, gan vieniem, gan otriem bija nepieciešams glābējs, tas ir Dievs, kas tapa bērns.

Cilvēkam dzīvošanai ir nepieciešama maize, zemes augļi un darbs. Taču viņš nedzīvo tikai no maizes. Viņam vajag barību dvēselei, vajadzīga nozīme, kas piepilda viņa dzīvi. Tā Tēviem lopu silīte tapa par altāra simbolu, kurā guļ pats Kristus, patiesā mūsu siržu barība. Vēl vienu reizi redzam, kā Viņš ir tapis mazs, pazemīgajā hostijas formā, maizes gabaliņā, Viņš dāvā sevi pašu. Par visu to stāsta zīme, kas tika dota ganiem un kas tiek dota mums – bērns, kas ir ticis dāvāts, bērns, kurā Dievs tapa mazs mūsu dēļ.

Lūgsim Kungu, lai dāvā mums žēlastību šajā naktī skatīties uz Betlēmes notikumu ar ganu vienkāršību un tādejādi saņemt prieku ar kuru viņi atgriezās mājās (Lk 2,20). Lūgsim, lai dāvā mums pazemību un ticību ar kuru Jāzeps sargāja bērnu, kuru Marija ieņēma no Svētā Gara. Lūgsim, lai ļauj mums skatīt Viņu ar to mīlestību ar kādu Marija uz Viņu skatījās. Un lūgsimies, lai gaisma, ko redzēja gani, apgaismo arī mūs un lai visā pasaulē piepildās tas, ko eņģeļi dziedāja tajā naktī: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem.” Amen

RV