Benedikts XVI sveic Romas kūrijas darbiniekus Ziemassvētkos

Vatikānā Benedikts XVI tikās ar Romas kūrijas darbiniekiem. Pāvestu apsveica Kardinālu kolēģijas dekāns kardināls Andželo Sodano. Pateicās par rūpēm un sniegto ieguldījumu miera veicināšanā pasaulē, sevišķi Svētajā Zemē un Libānā. Garajā uzrunā Benedikts XVI pauda prieku par iespēju tikties ar saviem līdzstrādniekiem un personīgi apsveikt visus Kristus dzimšanas svētkos.

Pāvests uzsvēra, ka gads, kas tuvojas noslēgumam, mūsu atmiņā paliks kā daudzu karu un konfliktu laiks. Runa ir par dramatisko situāciju Svētajā Zemē un tās kaimiņvalstīs, Āfrikā. Šodien pasauli apdraud arī naida uzsliesmojumi starp kultūrām un reliģijām. Miers ir viens no vislielākajiem izaicinājumiem cilvēces vēsturē. Svētais tēvs atgādināja, ka mieru nevar panākt bez izlīgšanas ar Dievu, bez harmonijas starp debesīm un zemi. Dievs ir miera avots.

Tieši šie vārdi bija pāvesta šogad veikto četru apustulisko ceļojumu vadmotīvs. Benedikts XVI vispirms apmeklēja Poliju – sava priekšgājēja Jāņa Pāvila II dzimto zemi. „Tā bija mana pateicība par viņa kalpošanu Baznīcai un pasaulei. Viņš mums atstāja nesatricināmas ticības spožu piemēru. Totus tuus. Viņš pilnībā sevi ziedoja Dievam, Kristus Mātei un Baznīcai. Polijā pats savām acīm varēju vērot tautas dziļo ticību. Vizīte Polijā man bija ticības svētki” – teica pāvests.

Viņš runāja arī par Aušvicas-Birkenavas koncetrācijas nometnes apmeklējumu. Šajā vietā tika mēģināts iznīcināt ebreju tautu un izdzēst Dievu cilvēku dvēselēs. Neaizmirstams brīdis bija, kad lūgšanas laikā parādījās varavīksne. Tā bija kā atbilde mūsu šaubām. Laulības un ģimenes loma mūsdienu sabiedrībā bija pāvesta vizītes Spānijā temats. Piedaloties pasaules ģimeņu saietā, pāvests neslēpa, ka šodien daudzas ģimenes pārdzīvo dziļu krīzi. Eiropa šodien izskatās nogurusi. Kāpēc tā ir? – jautāja pāvests.

Katram bērnam ir nepieciešama mīlestības pilna uzmanība. Tai savukārt ir vajadzīgs laiks. Tieši laika trūkums ir viena no lielākajām problēmām, kas rada krīzi. Mēs nespējam izmantot savu laiku un nespējam to dāvāt citiem. Esam pazaudējuši spēju lietderīgi izmantot brīvību, kas ir privilēģija un pienākums. Mūsdienu cilvēks jūtas nedrošs par savu nākotni. Šī nedrošība un vēlme dzīvot tikai sev ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi laulātie atsakās no bērniem. Ne mazāk svarīga problēma ir arī viena dzimuma cilvēku savienība. „Ceļojums uz Valensiju man bija kā meklējums, ko nozīmē būt cilvēkam” – atzina Benedikts XVI.

Neaizmirstams ceļojums bija arī uz Bavārijas pilsētām: Minheni, Altetingu, Rēgensburgu, Frīzingu. Arī šī ceļojuma vadmotīvs bija Dievs. Baznīcai ir jārunā ne tikai par sociāliem jautājumiem. Tās galvenais uzdevums ir sludināt Jēzu Kristu. Šodien Rietumu pasaulē mazinās Dieva apziņa, Viņš tiek aizmirsts un izstumts no cilvēka dzīves. Daudzi dzīvo tā it kā Dieva nebūtu. Šī problēma vērojama arī Vācijā, kur iedzīvotāju lielākā daļa nav kristīti. Viņi uzskata, ka kristietība un ticība Dievam pieder pagātnei.

Bavārijā pāvests runāja par priesterības nozīmi. Pāvils vēstulē Timotejam atgādina, ka priesteris ir „Dieva cilvēks”. Priestera pienākums ir liecināt par Dievu. To viņš spēj vienīgi tad, kad pats dzīvo ar Dievu un Dievā. Benedikts XVI norādīja uz celibātu. Skaidroja, ka celibāts nekādā ziņā nav ieslēgšanās sevī, atsacīšanās no mīlestības, bet gan dziļas ticības liecība. Ticība Dievam kļūst par konkrētu dzīves veidu, kas Dievā iegūst savu patieso jēgu.

Šī ceļojuma otrs temats bija ekumēniskais dialogs. Tas ir visu kristiešu kopīgs uzdevums. Pāvests pauda prieku par iespēju tikties ar pareizticīgajiem un protestantiem. Viņš pieminēja arī savu uzrunu Rēgensburgas universitātē, kas bija veltīta dialogam starp ticību un saprātu. Sekularizēta domāšana nevar būt patiesā dialogā ar reliģiju. Ja saprāts ir aizvērts Dievam, tad tas var novest līdz kultūras vērtību atmešanai.

„Nesen veiktais ceļojums uz Turciju bija iespēja publiski apliecināt savu cieņu islāma reliģijai” – teica pāvests. Viņš vēlreiz pateicās Turcijas valdībai par sirsnību un viesmīlību savas vizītes laikā. Pāvests pauda cerību, ka dialogs starp kristiešiem un musulmaņiem arī turpmāk balstīties uz tādām vērtībam kā personas cieņa un brīvība, īpaši reliģijas brīvība. Arī tikšanās ar Konstantinopoles patriarhu Bartolomeju I un kopīgi parakstītā deklarācija ir nozīmīgs solis ceļā uz kristiešu vienotību. “Lai miera griba uzvar neprāta radīto vardarbību. Lūgsim Kungu, lai Viņš atjauno mūsu sirdis. Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus un laimīgu Jauno Gadu!” – vēlēja Benedikts XVI.

sk/RV