Daži dati par Konstantinopoles pareizticīgo Baznīcu un tās patriarhu Bartolomeju I

Konstantinopoles ekumeniskais patriarhs Bartolomejs I, dzimtajā vārdā Demetrios Archondonis ir dzimis 1940. gadā Imvros salā Egejas jūrā. Tā kā šodien sala pieder Turcijai, viņš ir arī Turcijas pilsonis, taču pēc tautības grieķis. Demetrios Archondonis studēja Halki Teoloģijas skolā, pontifikālajā Austrumu institūtā Romā, Bozē Ekumeniskajā institūtā un Minhenes universitātē. 1961. gadā viņš saņēma diakona, bet 1969. gadā – priestera svētības. No 1972. līdz 1991. gadam kalpoja par sava priekšgājēja, Konstantinopoles ekumeniskā patriarha Demetrios sekretāru. 1973. gadā viņš tika iecelts par Filadelfijas, bet 1990. gadā – par Kalcedonijas metropolītu. 1991. gada 2. novembrī – ievēlēts par 270. svētā apustuļa Andreja pēcteci un izvēlējās vārdu Bartolomejs I.

Pasaulē viņš ir pazīstams kā sadarbības veicinātājs pareizticīgo Baznīcas iekšienē, kā cītīgs ekumeniskā dialoga veicējs un apkārtējās vides aizstāvis, tādēļ iemantojot iesauku „Zaļais patriarhs”.

1995. gada 29. jūnijā – svēto Pētera un Pāvila svētkos, viņš pirmoreiz ieradās Vatikānā, ko tais pašos svētkos apmeklēja arī 2004. gadā – šoreiz, lai atcerētos 40. gadskārtu kopš vēsturiskās patriarha Atenagora un pāvesta Pāvila VI tikšanās Jeruzalemē. Bartolomejs I piedalījās Euharistijas svinībās, ko vadīja pāvests Jānis Pāvils II un teica uzrunu. Dažus mēnešus vēlāk, tā paša 2004. gada 27. novembrī viņš atkal ieradās Vatikānā kā Svētās Sinodes delegācijas vadītājs, lai saņemtu un pārvestu uz Konstantinopoli divu savu priekšgājēju – svēto Gregora Mācītāja un Jāņa Hrizostoma relikvijas, kas līdz tam glabājās svētā Pētera bazilikā. Bartolomejs I zina grieķu, turku, itāliešu, vācu, franču, angļu un latīņu valodas.

Pareizticīgo Baznīcai pasaulē pieder ap 300 miljoni ticīgo, kas lielākoties dzīvo Eiropas Austrumos un Ziemeļos, kā arī Vidusjūras Ziemeļaustrumu krastos un Tuvajos Austrumos. Pareizticīgo Baznīca ir kā starptautiska dažādu patriarhālo Baznīcu federācija, kur katra Baznīca saglabā savu autonomiju, tai pašā laikā garā un ticībā esot vienota ar pārējām.

Terminu „ortodoksāls” pirmoreiz lietoja IV gadsimta grieķu kristieši, lai atšķirtu kanonisko ticību. Par ortodoksālām, jeb pareizticīgām, sevi sauc arī dažas Austrumu Baznīcas, kas atšķēlās V gadsimtā pēc monofizītu mācības. Patriarha tituls sākotnēji attiecās uz pirmajām piecām Baznīcām – Romu, Konstantinopoli, Aleksandriju un Jeruzalemi. Šī pentarhija tika izveidota imperatora Justinināna laikā, kurš valdīja no 527. līdz 565. gadam. XVI gadsimtā patriarha titulu ieguva Maskavas metropolīts, bet XX gadsimta sākumā – Serbijas, Bulgārijas un Rumānijas arhibīskapi. Savukārt, senajā Gruzijas Baznīcā ir patriarha-katolikosa tituls, arī Armēnijas apustulisko Ečmiadzinas Baznīcu vada katolikoss.

Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis, tas ir arī visas pasaules pareizticīgo centrs. Ekumeniskais patriarhs ir „primus inter pares” – „pirmais starp līdzīgajiem” attiecībā uz citiem pareizticīgo patriarhiem. Konstantinopoles primāts iemieso sevī pareizticīgo vienību un koordinē to darbību. Bez Stambulas, Konstantinopoles patriarhāta ekleziālajā jurisdikcijā ietilpst vēl četras Turcijas diecēzes – Atosa kalns, Krētas, Patmosas un Dodekanneso salas. Tāpat tajā ietilpst emigrantu kopienas Eiropā, Amerikā, Pakistānā un Japānā. Bez tam, ekumeniskajam patriarhātam pievienojas pareizticīgie tajās pasaules teritorijās, kas nav pakļautas citu parteizticīgo patriarhātu jurisdikcijai.

Konstantinopoles patriarhāta sēdeklis gadsimtiem ilgi atradās blakus svētās Sofijas katedrālei. Pēc Konstantinopoles krišanas 1453. gadā, tas ir pārcelts uz dažādiem Stambulas pilsētas kvartāliem. Kopš 1601. gada patriarha sēdeklis atrodas Fanaras kvartālā.

iš