"Klusuma sazvērestība" – garīgā kino uzdevumi šodien

Romā no 14. līdz 19. novembrim notiek starptautisks garīgā kino festivāls Tertio Millenio. Šāda veida pasākums tiek rīkots jau 10. reizi un šoreiz tā temats saucas „Klusuma sazvērestība”. Festivālu ievadīja konference pontifikālajā Gregora universitātē. Daudz tika runāts par to, kā šodien ar kino starpniecību tiek dāvātas garīgās vērtības, risinātas problēmas, atbildēts uz mūsdienu pasaules izaicinājumiem. Kā uzsvēra Sociālo komunikāciju centra direktors pontifikālajā Gregora universitātē, indiešu izcelsmes jezuīts Jakobs Srampikals, „filmas dod lielu ieguldījumu mūsdienu kultūras veidošanā.” Tomēr, „tās var iegūt arī vieglu izrāžu raksturu,” brīdināja konferences viesis, pontifikālās Kultūras padomes prezidents Pols Pupārs. Viņš nolasīja arī pāvesta Benedikta XVI vēstījumu, kurā Svētais tēvs aicina veidot dialogu starp ticību un mūsdienu kultūru arī ar kino starpniecību, veicinot solidaritāti un mieru pasaulē.

Atgriežoties pie festivāla temata – jājautā, kas tad ir klusuma sazvērestība un kas šai sazvērestībā piedalās? Kā tika paskaidrots konferencē, „klusuma sazvērestība” – tās ir nedrošas, apslāpētas balsis, vienaldzības geto, kuros mīt daudzi cilvēki. Tai pašā laikā tie ir neskaitāmu ciešanu stāsti. Kino, kā arī visu sociālās saziņas līdzekļu uzdevums šai situācijā ir likt iedarboties sirdsapziņai. Mūsdienu globalizētajā pasaulē, kad notiek daudzu tautu un kultūru tikšanās, ir jādara viss iespējamais, lai šī tikšanās nepārvērstos sadursmē. Ir jāpalīdz celt mīlestības civilizācija.

Konferencē izskanēja atziņa, ka kino ir dzīves laboratorija, kurā atspoguļojas realitāte. Kino ir kā logs, kas pavērts uz pasauli, tāpēc tiem, kas to veido, ir jāspēj vērst objektīvs uz personām, nevis personāžiem, ir jāatsakās no cilvēku dēmonizācijas, jeb apzinātas padarīšanas par ienaidnieku.

Mūsdienu garīgajam kino ir jāuzņemas atbildība sagrauto ģimenes vērtību atveseļošanā, jānovērš nabadzība, kas nav tikai materiāla nabadzība vien. Mums apkārt dzīvo daudzi materiāli bagāti cilvēki, kas ir iekšēji nabagi, kā arī materiāli nabadzīgi cilvēki, kas ir iekšēji bagāti.

Konferences pirmā diena noslēdzās ar poļu režisores Hannas Polakas veidotās filmas „Ļeņingradskajas bērni” pirmizrādi. Ļeņingradskaja – tā saucas metro stacija Maskavā. Šeit vairākus gadus mitinās pamestie un bez vecāku uzraudzības atstātie bērni. Kamēr vecāki slīgst alkoholismā, viņu bērni ubago, aplaupa un piekauj garāmgājējus, nododas narkotikām, prostitūcijai, iesaistās kriminālos grupējumos un beigās kļūst par to upuriem. Filma noslēdzas ar kādas 14 gadīgas stacijas iemītnieces nāvi. Nodzēries vecāku paris kopā ar dažiem radiniekiem izmisīgi raud pie meitenes zārka, bet ir par vēlu.

Nākamajā konferences dienā klātesošos uzrunāja kanādiešu kinokritiķis, vairāku video kursu pasniedzējs pontifikālās Gregora universitātes Sociālo komunikāciju centrā, jezuītu tēvs Loids Bo (Loyd Baugh). Viņš aplūkoja filmas, kurās ar kinomākslas starpniecību ir atspoguļots genocīds. Tēvs Bo vispirms nosauca dažādu pasaulē notikušu genocīdu aptuvenus statistikas datus – armēņu genocīds izdzēsa divarpus miljonus cilvēku dzīvību, septiņi miljoni gāja bojā Staļina nāves nometnēs, 2 miljoni Pola Pota režīmā Kambodžā, divarpus miljoni jau ir zaudējuši dzīvības genocīdā, kas joprojām norisinās Kongo demokrātiskajā republikā, apmēram tikpat daudz cilvēku gāja bojā Ruandā. II Pasaules kara gados vairāki tūkstoši tika noslepkavoti Holokaustā, tāpat arī Nankinā, komunistiskajā Ķīnā un vēl daudz kur citur. Cilvēki turpina mirt Darfūrā, Sudānā un vēl veselā virknē tā dēvēto „aizmirsto karu”.

Citējot režisora Martina Skorsēzes vārdus, tēvs Bo uzsvēra, ka „kino ir māksla, kas raksta ar gaismu”. Savstarpēji salīdzinot, viņš pakavējās pie četrām filmām, kurās atspoguļots genocīds Ruandā. Viena no filmām ir plašāk pazīstamā mākslas filma „Hotelis Ruanda” („Hotel Rwanda”). Filma, kurā vēstīts par vēsturisku personu, slavenas viesnīcas pārvaldnieku Polu Rusesabaginu, kas būdams hutu cilts pārstāvis, paglābj šai viesnīcā vairākus hutu vajātos, genocīdam pakļautos tutsi cilts piederīgos, ir veidota populārā stilā, bez pārspīlējumiem, vai speciāliem efektiem. Taču arī šai filmai ir savi ierobežojumi, jo skatītājus tā vedina uz domām, ka viņi par genocīdu Ruandā nu zina visu.

Cita filma par Ruandas genocīdu, Britu raidkorporācijas BBC sponsorētā „Šaujot suņus” („Shooting Dogs”) vēstī par kādu katoļu priesteri, kurš līdzīgi slavenajam Ruandas hoteļa menedžerim, dod patvērumu vajātajiem tutsi. Diemžēl viņam, atšķirībā no iepriekšējā, tos neizdodas paglābt. Visdramatiskākajā brīdī tiek celebrēta Euharistija. „Tas ir viens no vissaviļņojošākajiem mirkļiem, ko esmu pieredzējis, skatoties jaunākās filmas,” atzinās kinokritiķis Loids Bo. Viņš turpināja analizēt vēl divas filmas, kurās atspoguļots genocīds Ruandā – vispirms pakavējoties pie televīzijas skatītājiem adresētās „Kādreiz aprīlī” („Sometimes in April”). Tā vēstī par diviem hutu brāļiem. Viens no viņiem strādā bēdīgi slavenajā radio, kurš savās pārraidēs mobilizēja hutu cilti izkaut tutsi cilti. Arī viņš pats ir dedzīgs genocīda atbalstītājs. Otrs brālis mīl mieru un ir pret jebkādu vardarbību. Viņš ir precējies ar tutsi cilts sievieti, kura vēlāk kļūst par genocīda upuri. Filma atspoguļo izlīgšanas procesu starp šiem abiem brāļiem pēc jau notikušā genocīda. Tā ir spraigs cerības apliecinājums.

Šobrīd top vēl viena filma par Ruandas genocīdu un tā saucas „Sarokoties ar velnu” („Shake hands with the Devil”). Šī filma ir dokumentāls vēstījums, kuras galvenais varonis Dalers, bijušais kara ģenerālis, atklāti runā par vēl nesenajiem traģiskajiem notikumiem. Klusuma sazvērestība šai filmā nav rodama. Ģenerālis kļūst par sava veida simbolu labas gribas cilvēku nespējai novērst genocīdu. „Diemžēl, nav iespējams izveidot filmu, kas pilnīgi atrisina problēmu, kas latīniski tika izteikta vārdos homo hominis lupus est – „cilvēks cilvēkam vilks”, jeb nezvērs. „Tomēr, neraugoties uz to, vienmēr ir iespējams šo grēka radīto situāciju labot, lai veicinātu Dieva valstības izplatīšanos,” konferencē teica tēvs Bo.

Tai pašā konferences dienā tika prezentēta itāliešu režisora Leonardo di Kostanco (Leonardo di Costanzo) dokumentālā filma „Odesas lieta” („Il caso di Odessa”). „Odesa” ir kuģis, kas savulaik piederēja Padomju Savienības Melnās jūras tirdzniecības flotei. Pēc PSRS sabrukuma tiek spriests, kam kuģis piederēs turpmāk – Krievijai vai Ukrainai? Kamēr norisinās šis process, kuģis, rūsējot stāv jūrā, ārpusteritoriālos ūdeņos netālu no Neapoles. Uz tā atrodas vairāki jūrnieki, ieskaitot kapteini, kas veselus 5 gadus ir spiesti pavadīt dīkdienībā, nesaņemot algu, pietiekamu uzturu, medicīnisko un sanitāro aprūpi. Ārpusteritoriālais statuss neļauj saņemt precīzu palīdzību. Jūrnieki dzīvo izolācijā, vietā, ko īstenībā nav iespējams definēt par „vietu”. Piecu gadu laikā mirst divi kuģa apkalpes locekļi. Filma beidzas ar skarbu vēstījumu – ar slēdzienu par viena jūrnieka nāvi. Kapteinis lūkojas aizvadīto mēnešu dienasgrāmatā, kurā ierakstīts: „Tika atklāts, ka nepastāv dzīvības pazīmes” (Obnaružilosj otsutsvije priznakov žizņi). Filma noslēdzas tieši šai vietā. Tās autori respektē ļaunuma mistēriju. Nav laimīgo beigu, ko parasti esam raduši skatīties Holivudas filmās. Skatītājs ir spiests izvērtēt iepriekš redzēto un izdarīt savu prāta slēdzienu. Šāds noslēgums ir raksturīgs Dostojevska, Šekspīra, Dantes un daudzu citu autoru darbiem. Tie vedina uz pārdomām. Tēvs Bo uzsvēra, ka tieši tas ir nepieciešams mūsdienu mākslā, ieskaitot kino – pavērt iespēju patstāvīgi domāt.

Festivālam Tertio Millennio veltīto konferenci noslēdza pontifikālās Sociālo komunikāciju padomes prezidents, arhibīskaps Džons Folijs. Viņš uzsvēra, ka „kino uzdevums ir nojaukt vienaldzības mūrus.” Šie mūri ir uzcelti cilvēku sirdīs un neļauj saskatīt situācijas, kurās visdažādākajos veidos notiek cilvēka cieņas iedragāšana. „Tai pašā laikā attēlam piemīt ārkārtējs spēks. Tā ir universāli saprotama valoda, kas spēj sasniegt sirdis un neļauj palikt tām vienaldzīgām,” teica arhibīskaps. Viņš atgādināja, ka garīgajam kino ir jāmāca cilvēki saprast, cik briesmīgs ir ienaids, cik nepieņemams ir rasisms, cik graujoša ir vienaldzība. Baznīcai vienmēr ir jānostājas vājo un aizmirsto pusē, bet garīgajam kino ir jāliek saklausīt to cilvēku balsi, kas ir atstumti.


iš