L’Osservatore Romano laikrakstam 145 gadi

Pirms 145 gadiem divi Katoliskās Baznīcas laji – itāliešu advokāti Nikola Dzankini no Forli pilsētas un Džuzepe Bastija no Boloņas nodibināja laikrakstu L’Osservatore Romano. Tas tika radīts, lai aizstāvētu katolisko ticību un Romas pāvestu laikā, kad notika atklāts izaicinājums starp Itālijas atjaunotnes un pontifikālās valsts ideju aizstāvjiem.

Vēlāk dienas avīze L’Osservatore Romano kļuva par oficiālo Apustuliskā Krēsla preses orgānu, ar kura palīdzību tika izplatīta Pētera pēcteča mācība un informācija par notikumiem Baznīcā. Atskatoties uz Vatikāna avīzes 145 gadu darbību, Romas Civilo institūciju namā ir sarīkota izstāde, kurā var iepazīties ar tās vēsturi. Atklāšanas ceremonijā klāt bija arī Vatikāna valsts sekretārs Tarčizio Bertone. Uzrunājot klātesošos, viņš teica, ka vēstures ritējums māca, ka Baznīcai gan pagātnē, gan tagad ir bijusi nepieciešama laju iniciatīva, harizma un darbs, lai izplatītu evaņģēlisko vēsti ikvienā sabiedrības vidē, lai veicinātu un aizstāvētu patiesas brīvības, taisnības un žēlsirdības ideālus.

Par to liecina arī izstāde, kurā var iepazīties ar vienpadsmit pāvestu pastorālo darbību. To skaitā ir Pijs IX, kurš apstiprināja ideju par L’Osservatore Romano izveidošanu, Leons XIII, kurš Baznīcu vadīja sarežģītu sociālo pārmaiņu laikmetā un izdeva pirmo plašāko Baznīcas sociālo dokumentu Rerum novarum, kas kļuva par pamatu arī visai turpmākajai Baznīcas sociālajai mācībai. Vēlāk sekoja svētā Pija X, lielo reformu dēļ saukta arī par „pasaules prāvestu”, laiks. Tad nāca Benedikts XV, kurš izdeva vislielāko ekleziālo likumu krājumu un kurš tieši L’Osservatore Romano slejās publicēja Notu karojošo valstu vadītājiem, Pijs XI, kurš nosodīja jebkādu politisku totalitārismu, tāpat kā to darīja viņa sekotājs, Dieva kalps Pijs XII.

Kardināls Tarčizio Bertone aicināja neaizmirst, ka tieši Otrā Pasaules kara laikā L’Osservatore Romano bija viena no nedaudzajām „brīvajām balsīm”. Vēlāk avīze liecināja pasaulei par lielo atmodu, kas Baznīcā uzplauka līdz ar svētīgā Jāņa XXIII darbu un Vatikāna II koncilu. Sekoja Pāvila VI providenciālās darbības laiks. L’Osservatore Romano arhīvā glabājas viņa aicinājums atbrīvot komunistu nolaupīto Itālijas premjerministru un kristīgo demokrātu līderi Aldo Moro un viņa aizkustinošā runa noslepkavotā politiķa bērēs: „Es vēršos pie jums, Sarkano brigāžu vīri…”, teica pāvests, norādot itāliešu tautai piedošanas un izlīgšanas ceļu.

Vatikāna dienas laikraksts kļuva arī par Jāņa Pāvila I neilgā pontifikāta atspoguļotāju un vēlāk par viņa sekotāja Jāņa Pāvila II veiktā dialoga ar pasauli liecinieku. Tā bija jauna fāze pontifikālajā vēsturē, kas Baznīcā turpinās līdz ar Benedikta XVI prasmīgo vadību.

L’Osservatore Romano vēsture ir saistīta ar Romas vēsturi. Kardināls Tarčizio Bertone izstādes atklāšanas ceremonijā teica, ka avīze cītīgi turpina atspoguļot ikdienas notikumus un kristīgās dzīves jaunumus šai pilsētā, kas ir Rietumu civilizācijas šūpulis un katolicisma sirds.

L’Osservatore Romano, ko latviski var tulkot „Romas novērotājs”, šķiet, liecina par to gādību, ar kādu Romas bīskaps uzlūko sev uzticēto kopienu. Vatikāna valsts sekretārs, kardināls Bertone atgādināja, ka pāvests turpina būt nomodā pār šo pilsētu, ko slacījušas neskaitāmu mocekļu asinis un daudzu, jo daudzu svēto klātbūtne, lai tā arī turpmāk būtu par civilizācijas un evaņģēliskā garīguma bāku. „Evaņģēlija vēsts nav paredzēta Romas pilsētai vien, tā ir paredzēta visai pasaulei – urbi et orbi,” uzsvēra kardināls. Noslēgumā viņš piebilda, ka Baznīca un tās informācijas līdzekļi, kuru skaitā ir arī L’Osservatore Romano, ir acināti kalpot cilvēkam, jo īpaši ja viņš cieš, ir nabadzīgs un neaizstāvēts, kalpot taisnībai un mieram tādā sociālajā kontekstā, kurā neviens nejūtas atstumts malā vai izstumts pavisam – kalpot gan Romas pilsētā, gan visā pasaulē.

iš