2006-09-30 18:25:24

Saruna ar jezuītu tēvu Jāzepu Šmitlainu


Vatikāna radio viesojās jezuītu tēvs no Kazahijas Jāzeps Šmitlains.

Jautājums: Jūs kādreiz mācījāties Rīgas Garīgajā seminārā?

Atbilde: Jā, Rīgā es mācījos 5 gadus. Tas bija laikā no 1982. līdz 1987. gadam.

Jautājums: Kas jūs toreiz pamudināja iestāties tieši Rīgas Garīgajā seminārā?

Atbilde: Toreiz Padomju Savienībā garīgie semināri bija tikai Lietuvā un Latvijā. Es izvēlējos Rīgu. Pēc iesvētīšanas par priesteri, pēc Kazahijas Baznīcas lūguma mani uzreiz nosūtīja darbā uz Kazahiju. Toreiz gan pēc semināra beigšanas daudzi jaunie priesteri, kas bija atbraukuši uz Latviju no citām PSRS republikām, vispirms izgāja praksi Latvijā.

Jautājums: Vai bijāt jau jezuītu ordenī pirms iestāšanās Rīgas Garīgajā seminārā?

Atbilde: Jā. Toreiz to nevarēja atklāt. Bija vēl Padomju Savienība. Mums varēja būt dažādas nepatikšanas. Pēc iestāšanās Jēzus Sadraudzībā – tas bija 1979. gadā, vispirms dzīvoju mājās, lai arī bieži tikos ar draudzes priesteri. Pēc tam dzīvojām blakus priesterim. Tagad jau viņš ilgāku laiku kā miris. Toreiz strādāju arī valsts organizācijā un pamazām gatavojos kļūt par semināristu. Šai laikā bija jāizdara pārtraukums, jo tiku iesaukts Padomju armijā. Pēc atgriešanās turpināju gatavoties studijām seminārā, līdz iestājos tajā 1982. gadā. Pirms tam gan no semināra biju saņēmis vēstuli ar atvainošanos, ka, diemžēl, mani nav iespējams tajā pieņemt. Valsts vara ierobežoja studentu uzņemšanu seminārā. Pie tam, biju no Kazahijas un no Kazahijas toreiz Rīgas Garīgajā seminārā vēl neviens nebija mācījies.

Jautājums: Vai toreiz jūs bijāt starp pirmajiem studentiem no citām Padomju republikām, kas stājās Rīgas Garīgajā seminārā?

Atbilde: Nē, Rīgā biju pirmais students no Āzijas, bet Lietuvā mācījās pašreizējais Novosibirskas bīskaps Jāzeps Verts. Viņam pirms tam bija jāapgūst lietuviešu valoda, bet Latvijā toreiz stājās daudz kandidātu no Ukrainas un Baltkrievijas, un šeit tais gados bija iespējams mācīties krievu valodā. Toreiz mūsu kurss bija vislielākais seminārā – bija iestājušies apmēram 20 semināristi. Līdz tam tik daudziem cilvēkiem nebija ļauts iestāties. Tad, kad pienāca atteikums, mūsu prāvests vēlreiz brauca uz Latviju un cik man zināms, toreiz viņi ar semināra rektoru, bīskapu Valerianu Zondaku vērsās pie Reliģijas lietu pilnvarnieka, lai lūgtu atļauju par manu uzņemšanu seminārā. Tieši tais dienās no Vācijas, no Drēzdenes, bija ieradies bīskaps Šafrans. Iespējams, ka arī šis fakts arī veicināja manu uzņemšanu. Tā, Rīgā ierados nedaudz vēlāk par mācību gada sākumu un sāku mācības Latvijā. Nākamajos gados valdība ļāva uzņemt seminārā vairāk audzēkņu nekā iepriekš.

Jautājums: Tātad, par priesteri jūs iesvētīja Rīgā. No kura bīskapa saņēmāt svētības?

Atbilde: Tas bija bīskaps Jānis Cakuls. Kardinālam Vaivodam toreiz bija smags veselības stāvoklis.

Jautājums: Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par laiku, kas pavadīts Rīgas Garīgajā seminārā?

Atbilde: Par Rīgas Garīgo semināru man ir vislabākās atmiņas. Visi mūsu pasniedzēji lieliski pārzināja savus priekšmetus, bija ļoti garīgi cilvēki. Seminārā iegūtās zināšanas ir ļoti noderējušas dzīvē. Esmu pateicīgs visiem pasniedzējiem, arī visam semināra kolektīvam un Latvijai.

Jautājums: Kur jūs strādājāt līdz šim?

Atbilde: Pēdējā laikā strādāju Kirgīzijā. Līdz tam divus gadus Novosibirskā, vēl pirms tam desmit gadus Pavlodarā, Kazahijā, bet tūlīt pēc semināra beigšanas pirmos divus gadus Karagandā.

Jautājums: Vai Kazahijā un Kirgīzijā ir liela jezuītu kopiena?

Atbilde: Nē, Kazahijā šobrīd ir tikai viens jezuītu priesteris. Bija laiks, kad to bija pieci. Situācija mainās. Varbūt atkal būs vairāk, šobrīd nemāku teikt. Kirgīzijā jezuītu vienu brīdi bija vairāk nekā citu priesteru.

Jautājums: Kādus pienākumus veicāt?

Atbilde: Visi priesteri veica darbu, kas bija visneatliekamākais – apkopa draudzes pilsētās un laukos. Ar ārzemnieku, sevišķi ar vācu atbalstu, varējām palīdzēt nabadzīgajiem, jo īpaši ģimenēm. Toreiz un arī tagad Kirgīzijā ir daudz trūcīgo.

Jautājums: Jezuīti daudz dod izglītības labā. Vai jums arī izdevās kaut ko paveikt šai jomā?

Atbilde: Es personīgi pēc semināra beigšanas neesmu papildinājis savas zināšanas. Lai arī mana priekšniecība bija gatavojusies sūtīt mani uz augstskolu, toreiz apstākļi lika palikt uz vietas. Man bija jārūpējas par jauna dievnama celtniecību. Bet tagad ir iegrozījies tā, ka es viens no pēdējiem mūsu jezuītu kopienā esmu devies studijās. Esmu ieradies Romā, lai turpinātu mācības. Esmu šeit kopš šī gada 24. marta. Šobrīd apgūstu itāliešu valodu, lai vēlāk varētu studēt pontifikālajā Gregora universitātē. Neesmu vairs jauns, nezinu, kā veiksies, taču esmu gatavs mēģināt. Viss būs atkarīgs gan no manis paša, gan arī no priekšniecības un no nepieciešamības pielietot manas zināšanas Kazahijā. Kazahijā trūkst priesteru. Mēs vēlētos uzaicināt darbā arī priesterus no Latvijas, no Lietuvas un no citām zemēm, lai spētu apkalpot visus ticīgos. Gan Sibīrijā, gan Kazahijā un Kirgīzijā ievērojami trūkst priesteru.

Jautājums: Kazahijā joprojām dzīvo paliela vācu izcelsmes kopiena. Pēc uzvārda spriežot, jums arī varētu būt vāciskas saknes?

Atbilde: Neesam ģimenē pārliecināti, taču šķiet, ka viens no maniem vectēviem bija vācietis. Domājam, ka starp mūsu senčiem ir bijuši arī poļi. Vācu valodu esmu apguvis kā svešvalodu. Mūsu vecāki to vēlējās, jo mājās dažreiz runājām vācu dialektā. Arī reliģiskās grāmatas toreiz bija tikai vācu valodā. Vecāki dažreiz tās lasīja mums priekšā. Vēlāk, jau mācoties Rīgas Garīgajā seminārā, varēju būt par tulku reizēs, kad semināru apmeklēja vāciski runājošie ciemiņi. Vēlāk Karagandā vāciski teicu atsevišķus sprediķus.

Jautājums: Ko jūs vēlētos piebilst šīs sarunas noslēgumā?

Atbilde: Noslēgumā vēlos teikt paldies Latvijai, Rīgas Garīgajam semināram, tā vadībai, bīskapiem, kardinālam, visiem, kas toreiz piedalījās, lai mēs varētu mācīties un kļūtu par priesteriem, un tagad varam kalpot Kunga druvā.













All the contents on this site are copyrighted ©.