Tikšanās ar priesteriem Frīzingas katedrālē

14. septembrī, Krusta Pagodināšanas svētkos, Benedikts XVI noslēdza savu sešas dienas ilgo pastorālo vizīti Bavārijā. Ceturtdienas rītā, atvadījies no rēgensburgiešiem, pāvests ar helikopteru ieradās Frīzingā. Šī senā pilsēta lepojas ar daudziem arhitektūras pieminekļiem. Tajā Kristus Labo vēsti sludināja svētais Korbinjāns. 996. gadā Frīzinga ieguva pilsētas tiesības, taču ar Minhenes nodibināšanu (1150) tā pamazām zaudēja savu politisko un ekonomisko nozīmi. 1803. gadā tika izveidota Frīzingas diecēze, bet 15 gadus vēlāk Minhenes-Frīzingas arhidiecēze, ar sēdekli Minhenē.


1945. gadā Frīzingas Garīgajā seminārā iestājās vairāki desmiti kandidātu, starp kuriem bija arī Jozefs Ratcingers. 1951. gada 29. jūnijā viņš kopā ar savu brāli Georgu saņēma priestera svētības. No 1952-1957 gadam priesteris Jozefs Ratcingers bija dogmātiskās un fundamentālās teoloģijas profesors Frīzingas Garīgajā seminārā un Psiholoģijas un Teoloģijas zinātņu augstskolā. Tolaik viņš kopā ar saviem vecākiem dzīvoja mājā, kas atradās katedrāles kupola ēnā. Katru gadu, atzīmējot svētā Korbinjāna - Frīzingas debesīgā aizbildņa liturģiskos svētkus, priesteris Jozefs Ratcingers svinēja Euharistijas svinības.


1982. gada 13. februārī Frīzingas katedrālē arhibīskaps Ratcingers atvadījās no saviem studentiem un ticīgajiem, lai dotos uz Romu, kur viņu gaidīja jauns un atbildīgs pienākums, vadīt Ticības Mācības kongregaciju. Toreiz Minhenes-Frīzingas arhibīskaps teica: „Paliksim kopā, būsim garīgi vienoti... mīlēsim Jēzu Kristu un iesim pie Viņa”. Uz svētā Korbinjāna kapa viņš lūdzās par visiem arhidiecēzes priesteriem un semināristiem.


Šodien Frīzingas katedrālē, kas ir viena no visvecākajām Dievmātei veltītām svētnīcām Bavārijā, Benedikts XVI tikās ar priesteriem un pastāvīgajiem diakoniem. Viņu vidū bija arī 30 priesteri, kuri tika ordinēti kopā ar viņu. Pāvestu apsveica Minhenes-Frīzingas arhibīskaps kardināls Fridrihs Vetters.


Improvizētā uzrunā Svētais tēvs atsauca atmiņā savu ceļu uz priesterību. Viņš pauda prieku par jaunās paaudzes priesteru auglīgo darbību „Kunga pļaujas laukā”. Gadsimtu gaitā tajā ir strādājuši neskaitāmi priesteri, kuri nenogurstoši sēja Dieva Vārda sēklu Bavārijas zemē. Šodien viņu darbs nes bagātīgus augļus.


Pļaujas lauks ir liels. Tas bija liels ne tikai tad, kad Jēzus dzīvoja Palestīnā. Arī mūsdienu cilvēku sirdis ir milzīgs darba lauks. Viņi grib dzirdēt vārdu, kas ir Mīlestība. Mūsu uzdevums ir lūgties, lai Kungs sūta strādniekus savā pļaujas laukā. Lūgties, lai Kristus atmodina cilvēku sirdis. Mums ir jāmeklē un, atraduši, jāliecina par Viņu, kas spēj piepildīt mūsu sirdis ar prieku un gaismu.


Sekojot Kristum, priesteris dodas uz pilsētām un ciemiem, lai sludinātu Labo vēsti, dziedinātu slimos un dāsni sētu sēklu, neraugoties uz to, ka tā krīt arī akmeņainā zemē – turpināja pāvests. Šis dāsnums izriet no mūsu paļāvības uz Dievu. Mēs ticam, ka tuksnešainu zemi Viņš var pārvērst par oāzi. Ikvienam ticīgajam, bet īpaši priesterim jākļūst par labu zemi, kur Dieva Vārda sēkla nes simtkārtīgus augļus – teica Benedikts XVI.


Pāvests skaidroja, ka Jēzus saviem mācekļiem nelika iet un meklēt jaunus palīgus vai organizēt plašas reklāmas kampaņas, bet gan lūgties. Lūgties, lai nepietrūktu strādnieku „Kunga pļaujas laukā”. Svētais tēvs uzsvēra, ka tikai tad, kad būsim ciešā komūnijā ar „pļaujas lauka Saimnieku” un dzīvosim Viņa „sirdī”, kas ir mīlestības un līdzjūtības pilna pret cilvēci, mēs spēsim iesaistīt arī citus strādniekus Dieva Valstības veidošanā.


Pļaujas „strādnieki” ir tie, kuri iet Kristus pēdās. Sekošana Kungam liek atrauties no sevis un būt „noskaņotam” uz Dieva gribu. Šis uzdevums nav viegls, jo saskaramies ar „gravitātes spēku”, kas neļauj pacelties. Jēzus ne tikai pirmais veica šo uzdevumu, bet palīdz to veikt arī mums. Viņš nāk mums pretī, tāpat kā kādreiz nāca pretī Sīmanim Pēterim, kurš, ieraudzījis viļņus, nobijās un sāka grimt.


„Ja mūsu skatiens ir pievērsts Kristum, mēs spējam iet pa sabangotās dzīves viļniem un palikt Viņa žēlastības gaismā. Novēršot skatienu, tūlīt sajūtam vēja spēku, nobīstamies un sākam grimt. Mums vienmēr ir nepieciešama Jēzus pestījošā roka”. Benedikts XVI norādīja uz lūgšanas un klusuma nozīmi priestera dzīvē. Pastorālā darba augļi ir atkarīgi no lūgšanas, jo pretējā gadījumā, tas var kļūt par tukšu aktivitāti. Tāpēc ir nepieciešama bieža saruna ar Kristu, kas ir mūsu „elpa” un „spēks” – uzrunājot Frīzingas diecēzes priesterus, teica pāvests.


sk/RV