Ekumeniskais vesperu dievkalpojums Rēgensburgas Domā

12. septembra pēcpusdienā pāvests kopā ar citu Bavārijas kristīgo konfesiju pārstāvjiem piedalījās ekumeniskā vesperu dievkalpojumā Rēgensburgas Domā. Klāt bija Evaņģēliski luteriskās Baznīcas un citu protestantu kopienu pārstāvji, pareizticīgie, kā arī Vācijas Bīskapu konferences ekumeniskās komisijas locekļi.


Sveicot vesperu dalībniekus, pāvests izrādīja prieku, ka starp viņiem ir daudzi seni paziņas, to skaitā arī kādreiz Bonnas universitātē satiktie pareizticīgo arhimandrīti, kas vēlāk kļuva par metropolītiem - Stilianos Harkianakis un Damaskinos Papandreou.


Vēršoties pie pareizticīgajiem, pāvests atgādināja, ka pēc dažām dienām Belgradā atsāksies teoloģiskais dialogs par koinonia tematu. Svētais tēvs teica: „Mūsu koinonia ir galvenokārt kopība ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu Svētajā Garā; tā ir kopība ar Trīsvienīgo Dievu un šo kopību Kungs darīja iespējamu līdz ar savu iemiesošanos un Gara izliešanu. Kopība ar Dievu rada arī koinonia starp cilvēkiem kā dalību apustuļu ticībā un tādējādi, kā ticības kopību. Šī kopība kļūst „miesiska” Euharistijā, ceļot vienu Baznīcu, kas izplatās līdz zemes malām (sal. 1 Jņ 1,3). Ceru un lūdzos, lai šīs sarunas nes augļus, un lai komūnija ar dzīvo Dievu, kas mūs vieno, un kopība ticībā, ko esam mantojuši no apustuļiem, tiek padziļināta un nobriest pilnīgā vienotībā, no kuras pasaule var ieticēt, ka Jēzus Kristus patiesi ir Dieva sūtītais, Dieva Dēls, pasaules Pestītājs (sal. Jņ 17,21). Lai pasaule ticētu” ir nepieciešams, lai mēs būtu viens: šī uzdevuma nopietnībai ir jāiedvesmo mūsu dialogs.


Svētais tēvs vērsās arī pie dažādu Reformas tradīciju pārstāvjiem. Viņš atzinās, ka arī šai kontekstā viņa sirdī pamostas daudzas senas atmiņas. Pāvests atcerējās draugus no Jēgera-Stēlina teoloģisko diskusiju pulciņa, daudzi no kuriem jau ir aizgājuši mūžībā. „Domāju par darbietilpīgajiem meklējumiem, lai rastu vienprātību attiecībā uz Attaisnošanas jautājumu. Atceros visas šī procesa fāzes līdz pat tikšanās reizei ar mūžībā aizgājušo bīskapu Hanselmanu šeit pat Ratisbonā. Tā bija tikšanās, kas deva būtisku ieguldījumu, lai panāktu saskaņotu noslēgumu. Esmu gandarīts, ka arī Pasaules metodistu kopienu padome ir piekritusi šai Deklarācijai. Vienprātība Attaisnošanas jautājumā paliek liels uzdevums, kas patiesībā vēl nav līdz galam piepildīts: teoloģijā attaisnošana ir svarīga tēma, bet ticīgo dzīvē, man šķiet, šodien tās klātesamību ir grūti pamanīt. Arī tāpēc, ka mūsdienu dramatisko notikumu dēļ, savstarpējas piedošanas temats no jauna izceļas visā savā neatliekamībā, maz apzināmies, ka visvairāk ir nepieciešama Dieva piedošana, Viņa attaisnošana. Mūsdienu apziņā bieži vien iztrūkst tas, ka esam parādnieki Dieva priekšā un ka grēks ir realitāte, ko var pārvarēt vienīgi pēc Dieva iniciatīvas. Attaisnošanas un grēku piedošanas temata piemiršana ir izskaidrojama ar to, ka ir vājinājušās mūsu attiecības ar Dievu. Tāpēc, mūsu pirmajam uzdevumam vajadzētu būt vēsturē dzīvā Dieva atklāšanai jaunā veidā,” teica Benedikts XVI.


Uzrunas turpinājumā pāvests pakavējās pārdomās pie vesperēs dzirdēto Svēto Rakstu lasījumiem, konkrēti pie Jāņa pirmās vēstules, kurā teikts: „Kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā”. Pāvests teica: „To, kas ir Dievs, zinām no Jēzus Kristus: no vienīgā, kas ir Dievs. Tieši caur Viņu nonākam kontaktā ar Dievu. Multireliģisko tikšanos laikmetā mūs ir pārņēmis kārdinājums atstāt šo centrālo apliecinājumu novārtā, vai apslēpt to pavisam. Līdz ar to padarām Dievu par mazāk pieejamu citiem un mums pašiem. Ir svarīgi, lai mēs pilnībā, nevis tikai fragmentārā veidā, ietveram diskusijā Dieva attēlu. Lai to spētu, ir jāpadziļina personīgā kopība ar Kristu un mīlestība uz Viņu. Šai mūsu kopējā apliecinājumā un šai mūsu kopējā uzdevumā starp mums nepastāv nekāda šķelšanās.” Pāvests aicināja lūgties, lai šis kopējais pamats kalpo par aizvien lielāku stiprinājumu.


Tāpat Svētais tēvs pamudināja lūgties, lai ticīgie kļūtu redzīgāki. To darīja, pamatojoties uz Jāņa 1. vēstules 4. nodaļas 14. pantu, kurā teikts: „Arī mēs redzējām un apliecinām, ka Tēvs ir sūtījis savu Dēlu, pasaules Pestītāju.” „Palīdzēsim cits citam attīstīt šo redzes spēju, lai darītu redzīgus arī mūslaiku cilvēkus – tā, lai viņi savukārt, varētu atklāt Dievu! Lai pāri visām vēstures barjerām spētu no jauna ieraudzīt Jēzu, Dieva sūtīto, kurā redzam Tēvu,” aicināja pāvests un piebilda: „Vai tad šodien nevaram konstatēt, ka tikai caur tikšanos ar Jēzu Kristu, dzīve patiesi kļūst par dzīvi? Būt par Jēzus Kristus liecinieku, vispirms nozīmē būt par noteikta dzīves veida liecinieku. Pasaulē, kas pilna apjukuma, mums atkal jāsniedz liecība par orientieriem, kas dzīvi dara par patiesu dzīvi. Šis nozīmīgais uzdevums, kas ir kopējs visiem ticīgajiem, ir jāveic ar kristiešu atbildību un tagad; šie patiesās dzīves orientieri, kas mums ir atklāti Jēzū Kristū, ir jādara redzami.”


Noslēdzot uzrunu, Benedikts XVI pakavējās pie vārda agape – mīlestība. Tas ir vadošais vārds visā Jāņa 1. vēstulē. Pāvests teica, ka agape nenozīmē neko sentimentālu, vai eksaltētu. Tas ir kaut kas totāli vienkāršs un reālistisks. Agape ir Likuma un Praviešu sintēze. Tajā ir „ieslēgts” viss – viss, kas ikdienā ir no jauna jāatklāj un „jāattīsta”. Pāvests aicināja liecināt par ticību tā, lai tā parādās kā mīlestības spēks – lai pasaule varētu ieticēt.


Ekumeniskā dievkalpojuma laikā Bavārijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas bīskaps Johanness Frīdrišs nolasīja meditāciju par Jāņa pirmās vēstules 4. nodaļā ietverto Dieva mīlestības tematu. Meditācijas noslēgumā bīskaps atgādināja, ka Mārtiņš Luters 1527. gadā par šo tematu rakstīja sekojošas rindas: „Ja patiesi esam Kristū un Dievs ir mūsos, mīlestība ir vesela. Nav jāteic: „Tu man liec dusmoties,” bet gan „tu dāvā man iespēju saglabāt manu mīlestību tavā personā… Dievs vēlas šādu noteiktu mīlestību, nevis tādu, kas klibo.”


iš