Euharistijas svinības Rēgensburgā

Pastorālās vizītes ceturtās dienas rītā, plks. 10.00, Benedikts XVI celebrēja Svēto Misi Rēgensburgas Islingeras laukumā. Tā sākās ar dziesmu „Wer glaubt, ist nie allein” – „Kas tic, nekad nav viens”. Virs altāra bija novietots XIV gadsimta koka krusts, bet tā pakājē Rēgensburgas debesīgā aizbildņa – svētā Volfganga relikvijas.

Viņš dzimis 924. gadā Švābijā. Izglītību ieguva pie benediktīņu mūkiem un vēlāk arī pats viņiem piebiedrojās. Bija priesteris, bīskaps, izcils sludinātājs, kā arī Henrija II privātskolotājs. Viņš atjaunoja daudzas abatijas. Nomira 994. gada 31. oktobrī Lincā, Austrijā. Svēto Volfgangu kanonizēja pāvests Leons IX 1052. gadā. Piebildīsim, ka svētā Leona IX liturģisko svētku dienā kardināls Jozefs Ratzingers tika ievēlēts par pāvestu.

12. septembrī Baznīca svin Vissvētākās Jaunavas Marijas vārda dienu. Rēgensburgiešu lepnums ir pirms pieciem gadsimtiem no koka veidotā statuja, kas attēlo Mariju, zem kuras apmetņa ikviens cilvēks rod patvērumu un drošību. Tā glābājas dominikāņu baznīcā.

Svētajā Misē piedalījās kardināli Lēmans un Vetters, kā arī 600 bīskapi un priesteri. Viņu vidū bija arī pāvesta brālis Georgs Ratcingers. Dievkalpojumā piedalījās arī 1500 ministranti no Rēgensburgas diecēzes. Uzrunā bīskaps Gerhards Ludvigs Millers savā un visu svētceļnieku vārdā pateicās pāvestam par viņa klātbūtni. „Šodien ir ieradies apustuļa Pētera pēctecis, lai stiprinātu savu brāļu ticību” – teica diecēzes vadītājs. Sprediķi Benedikts XVI iesāka ar vārdiem: „Kas tic, nekad nav viens”

Ticība mūs vieno un dāvā mums prieku. Dzīve kļūst par ticības svētkiem. Ticība dāvā prieku Dievā, prieku par radīto dabu, prieku, ka varam būt kopā. Zinu, ka pirms šiem svētkiem bija smags un ilgs darbs. Pēc laikrakstu ziņām sapratu cik daudz cilvēku ziedoja savus spēkus un laiku, lai sagatavotu šo laukumu. Tur stāv krusts kā Dieva zīme par mieru pasaulē – teica Benedikts XVI.

Dziļi saviļņots, pāvests pateicās skolēniem un biroju darbiniekiem par atjaunoto viņa dzimto māju un dārzu ap to. Šodien esam sapulcējušies, lai piedalītos ticības svētkos. Bet kam mēs ticam? Ko nozīmē ticēt? – jautāja pāvests. Šodien par vai pret ticību ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas, ir bijuši mēģinājumi mazināt un sagrozīt ticības patiesību nozīmi. Galu galā, redzot atsevišķus kokus, mēs vairs neredzam mežu – sacīja vācu pāvests.

Ticība ietver sevī debesis un zemi, pagātni, tagadni un nākotni, mūžību – tādēļ tā ir neizsmeļama. Tās būtība ir ļoti vienkārša. Tā ir „noslēpta mācītiem un gudrajiem, bet atklāta mazajiem”. Katru dienu apliecinām ticību Dievam, kas radīja, atpestīja un svētdarīja cilvēku un pasauli. Kristības sakramentā esam saņēmuši uzdevumu „iet un sludināt Labo vēsti visām tautām” – atgādināja pāvests.

Ticība nav sentenču kopums, tā nav arī teorija. Tā ir tikšanās, kas īstenojas Kristības sakramentā. Dievs noliecas pār cilvēku. Šis sakraments vieno mūs un veido ticīgo kopienu. Mēs kļūstam par vienas lielas ģimenes, kas ir Baznīca, locekļiem. Jā, patiesi, kas tic, nekad nav viens! Dievs mums vienmēr nāk pretī. Iziesim arī mēs Viņam pretī un tādā veidā tiksimies arī viens ar otru. Cik vien varam, centīsimies būt kopā ar visiem Dieva bērniem, lai neviens nejustos vientuļš.

Vai šodien ir iespējams ticēt? – jautāja Svētais tēvs. No apgaismības laikiem, zinātne mēģina skaidrot notikumus pasaulē, no kuras Dievs pamazām tiek izstumts. Tādā veidā Viņš varētu kļūt nevajadzīgs arī mūsu dzīvē – sacīja pāvests. Taču vienmēr, kad mums šķiet, ka tas ir izdevies, nonākam pie atziņas, ka bez Dieva cilvēks un pasaule ir tukša. Mēs ticam Dievam, ticam, ka visam pamatā ir mūžīgais Vārds, gudrība un nevis iracionalitāte. Nedrīkstam slēpt un baidīties no ticības. Mums jāpriecājas, ka varam pazīt Dievu, kas ir Mīlestība. Tai ir konkrēta seja. Dievs neļauj mums maldīties tumsā, jo kas „redz Mani redz arī Tēvu”.

Šodien, kad esam pieredzējuši reliģijas un saprāta smagas novirzes, Dieva attēla izkropļošanu naida un fanātisma dēļ, ir īpaši svarīgi skaidri pateikt kādam Dievam mēs ticam un atklāt citiem Dieva cilvēcisko seju – turpināja pāvests. Tas atbrīvos mūs no bailēm pret Dievu, no kurām dzimst modernais ateisms. Tikai Dievs atbrīvos mūs no bailēm un eksistences tukšuma radītā izmisuma.

Ofertorija laikā ticīgie nesa dažādas dāvanas, starp kurām bija arī svētā Volfganga statuja, kas veidota X gadsimtā, un naudas summa pāvesta karitatīvo mērķu īstenošanai. Svētās Mises noslēgumā koris dziedāja pateicības himnu „Te Deum”.

sk/RV