Aizvadītajā svētdienā plašs reliģisks uzvedums gan ticīgos, gan citus interesentus
pulcēja vēsturiskajā Viterbo. Šai viduslaikos būvētajā, taču jau etrusku iecienītajā
Lacio novada pilsētiņā, kas cita starpā saistās arī ar vairāku pāvestu vēsturi, notika
franciskāņu terciāres, svētās Rozes gadskārtējā atcere. Taču ne jau Rozes piemiņa
pati par sevi uz Viterbo lika doties tūkstošiem cilvēku gan no tuvākās apkārtnes,
gan no Romas, citām Itālijas pilsētām un pat no ārzemēm. Tā bija manifestācija, ko
paši itālieši sauc par unikālu visā pasaulē sava skaistuma, teatrālās pievilcības
un emociju ziņā.
Godinot XIII gadsimtā dzīvojošās Viterbo jaunavas, svētās
Rozes piemiņu, pa pilsētas ielām tiek nests neparasti augsts un smags veidojums, kura
galā atrodas svētās Rozes statuja. Šo torni, jeb kā to sauc paši Viterbo iedzīvotāji
– „svētās Rozes mašīnu”, procesijas laikā apgaismo daudzas sveces un elektriskās lampiņas.
Pēdējos gados tas ir veidots no viegla metāla un stikla. Torni nes 100 speciāli apmācīti
un trenēti vīri. Katram ir sava vieta un uzdevums šīs īpatnējās mašīnas pārvietošanā.
Tās gaita tiek uzsākta ar komandām, pēc kurām šie vīri vairākās rindās skrien ieņemt
sev atbilstošās vietas zem un pie mašīnas. Vēlāk, tiek veikts apmēram kilometru garš
ceļš pa platākām un pavisam šaurām Viterbo ieliņām, kuru malās ciešā kārtā sastājušies
šī uzveduma vērotāji. Katru gadu svētās Rozes mašīna priecē ar jauniem pārsteigumiem.
Šogad, vairākās pieturas vietās apmēram 30 metrus augstais tornis radīja vispārēju
sajūsmu, kā spārnus izplešot metāla darinājumus tam apkārt.
Kādi ir šīs
tautā iecienītās un apjūsmotās tradīcijas sākumi? Svētās Rozes statuju pa Viterbo
pilsētas ielām pirmoreiz nesa 1258. gadā sakarā ar viņas mirstīgo miesu pārnešanu
no Svētās Marijas in Podžo baznīcas uz jauno, viņas godam veltīto svētnīcu. Nākamajos
gados pēc ticīgo vēlēšanās procesija tika atkārtota, nesot statuju uz sveču apgaismota
paaugstinājuma. Tā, gadu un gadsimtu gaitā šī īpašā ticības manifestācija ieguva aizvien
lielāku vērienīgumu. Arī paaugstinājums, uz kura tika novietota statuja, kļuva aizvien
augstāks.
Pašreizējā, arī šogad skatāmā svētās Rozes mašīna, ko darinājis
arhitekts Rafaele Ašenci un kurai dots nosaukums „Gaismas spārni”, procesijās tiek
nesta kopš 2003. gada, taču pēdējo gadu desmitu tradīcija prasa, lai ik pēc pieciem
gadiem tā tiktu nomainīta pret citu – tātad, jau 2008. gadā svētku dalībniekus gaidīs
jauni pārsteigumi.
Arī mašīnas nesēji kopš 1978. gada ir apvienojušies
speciālā biedrībā un lepojas ar titulu „svētās Rozes kavalieri”. Atceres dienas pēcpusdienā,
tērpti baltos tērpos, kas simbolizē svētās Rozes gara šķīstību, un apjozušies ar sarkanu
jostu, kas savukārt atgādina par kardināliem, kas 1258. gadā 3. septembrī pārnesa
svētās Rozes miesas uz viņas svētnīcu, šie vīri dodas uz Viterbo pilsētas domi, kur
viņus sveic vietējās autoritātes. Pēc tam svētās Rozes mašīnas nesēji iziet nelielu
svētceļojumu pa septiņām galvenajām Viterbo baznīcām. Svētceļojums noslēdzas kapucīnu
klosterī, kur izrādes galvenais organizētājs un vadītājs dod nesējiem pēdējos norādījumus
par procesijas norisi un mašīnas pārvietošanu. Ap pulksten 20.00 vakarā, pūtēju orķestra
pavadībā, nesēji dodas uz svētā Siksta baznīcu, kur saņem īpašu Viterbo bīskapa svētību,
latīniski sauktu par articulo mortis. Līdz ar šīs svētības saņemšanu, vīri
ir gatavi uz iespējamiem negadījumiem, kas var notikt, nesot smago darinājumu, kas
izgaismots, kā jau minējām, arī ar dzīvas uguns liesmām.
Svētās Rozes mašīnas
nesēji tiek sadalīti vairākās kategorijās. Viena no tām saucas „ādas cepures”, ņemot
vērā, ka šie vīri, kas veido deviņas rindas zem mašīnas viduča, nēsā īpašas ādas cepures,
kas aizsargā viņu galvu. Vēl ir arī „plecu” kategorijas vīri, kas mašīnu no abām pusēm,
nesot balsta uz viena pleca, un „bultu” kategorijas vīri, kas soļo ārējās rindās un
nes šo mašīnu aiz rokturiem. Katrai vīru kategorijai, uzsākot mašīnas gaitu, tiek
dota atsevišķa komanda, pēc kuras tie izveicīgi nostājas savās pozīcijās. Pēc piecām
pieturvietām, svētās Rozes mašīnas nesējus gaida pēdējais, smagākais uzdevums šīs
neprastās procesijas-izrādes laikā. Ar visu nesamo viņiem ir jāskrien pa stāvu ielu
kalnā, lai sasniegtu svētnīcu. Šai laikā vīru rinda mašīnas aizmugurē palīdz pārējiem
skrējējiem, stumjot kopējo nesamo. Pie svētnīcas gigantiskais svētās Rozes tornis
tiek novietots uz speciāli sagatavota balsta. Šai brīdī visā Viterbo pilsētā atskan
svētku kulminācijas gaviles. Arī nesēju sejas nu var atsprindzināties no atbildības
un uzdevuma smaguma un atplaukt smaidā un apmierinātībā par paveikto. Svētās Rozes
mašīna uz vairākām dienām tiek atstāta vispārējai apbrīnai. Tai pašā laikā tūkstošiem
ticīgo apmeklē svētās Rozes svētnīcu, lai pagodinātu viņas relikvijas, kas glabājas
speciālā šķirstā, un lūgtu viņas aizbildniecību dažādās vajadzībās.