"Dzīvie akmeņi starp gruvešiem" – kristiešu situācija Svētajā Zemē

Minoritāte statistikas ziņā, taču ar dziļām saknēm vēsturē – tāda, jezuītu tēva Drū Kristiansena skatījumā ir Svētās Zemes kristiešu kopiena. Bijušais ASV Bīskapu konferences konsultants Tuvo Austrumu jautājumos, žurnāla America direktors Drū Kristiansens atgādina, ka Svētās Zemes kristiešu kopiena ir daudzveidīgs mikroorganisms, kas sastāv no grieķu un sīriešu pareizticīgajiem, no melkītu, latīņu, armēņu, maronītu, koptu, etiopiešu, kaldiešu katoļiem, kā arī no anglikāņu, luterāņu un citām, skaitliski mazākām protestantu kopienām. Pastāv arī ebreju katoļu kopiena, kas nosaukta svētā apustuļa Jēkaba vārdā un kas sastāv galvenokārt no kādreiz Francijā dzīvojošajiem ebreju konvertītiem katoļticībā.
 
Kristiešu precīzu skaitu ir grūti aprēķināt. Četrās jurisdikcijās, kas veido Svēto Zemi, proti, Izraelā, Jeruzalemē, Palestīnā un Jordānijā, ir apmēram 300 tūkstoši kristiešu. Pareizticīgo ir nedaudz vairāk par pusi. Otra lielākā grupa ir katoļi, lielākoties latīņi un melkīti. Sākot ar pirmo lielo konfliktu – palestīniešu sacelšanos 1987. gadā, Jeruzalemes kristīgo kopienu patriarhi un bīskapi sniedz regulārus ziņojumus par sabiedriskajiem jautājumiem, kas attiecas uz viņu vadītajām kopienām un ticīgajiem. Pavisam ir 13 patriarhi un bīskapi – grieķu, latīņu, armēņu un citas kristīgās autoritātes, to skaitā arī anglikāņu un luterāņu bīskapi. Savukārt, evaņģēliskie līderi šai grupā neietilpst.
 
Antīkās kopienas, jo īpaši pareizticīgie un latīņu rita katoļi, rūpējas par Svētās Zemes svētvietām. Saskaņā ar XIX gadsimtā parakstīto Status quo dekrētu, Svētā kapa un Kristus dzimšanas bazilikās pareizticīgie ar citām Austrumu Baznīcām un ar franciskāņiem dalās atbildībā par šo svētvietu aprūpi. Katra kopiena sargā savas prerogatīvas un dažkārt šī kustodija, jeb rūpes par svētnīcām kļūst par nesaskaņu cēloni starp kristīgajām kopienām. Tā piemēram, aizvadītajos gados nesaskaņas starp grieķiem un sīriešiem ir izraisījusi pareizticīgo „svētās uguns” ceremonija, kas notiek Lielajā sestdienā. Arī Svētā Kapa bazilikā joprojām nav atjaunota sīriešu kapela, ko izpostīja pirms vairākiem gadu desmitiem noticis ugunsgrēks, tikai tāpēc, ka nav panākta grieķu piekrišana restaurācijas darbiem.
 
Izraeliešu un palestīniešu konflikts atstāj dziļu ietekmi uz visiem dzīves aspektiem Svētajā Zemē. Pašreizējā ienaida fāze izraisa spiedienu arī uz kristīgajām kopienām. Lielākā kristiešu daļa ir palestīnieši, kas dzīvo Izraelā, vai Palestīnā. Arī viņi ir ierauti konfliktā. Izraelā, piemēram, ap 70% kristiešu ir ekonomiski atkarīgi no aktivitātēm, kas saistās ar svētceļojumiem. Tad, kad saskaņā ar konflikta iedvestajām bailēm, svētceļnieku skaits samazinās, palielinās bezdarbs. Palestīniešu apdzīvotajās zonās, tādās, kā Betlēme, ekonomiskais iespaids ir vēl spēcīgāks robežu slēgšanas dēļ. Arī izraeliešu tūrisma operatori cenšas atrunāt svētceļniekus no iebraukšanas palestīniešu teritorijās.
 
Otra konfliktu sērija, kas Svētajā Zemē izcēlās 2000. gadā un bija saistīta ar Al-Akšas mošejas atrašanās vietu, atkal atstāja smagas sekas Betlēmes un tās apkārtnes ciematu Beit Sahuras un Beit Jalas kristiešu dzīvē. Perifēriskās zonas kļuva par cīņas lauku starp musulmaņu kaujiniekiem un Izraelas armiju. Izraeliešu iebrukumi pārrāva komerciālo darbību un izpostīja daudzas infrastruktūras, kas bija tikko atjaunotas, gaidot kristietības 2000 gadu jubileju. Sekoja Izraelas drošības pasākumi, to skaitā mūra izveidošana starp Izraelu un palestīniešu teritorijām. Izraelieši tādā veidā atņēma palestīniešiem zemi un jo īpaši tas notika palestīniešu kristiešu apdzīvotajās teritorijās. Vēlāk, dažādu atriebējgrupu radītajā jūklī, kristieši vairs nespēja atšķirt bruņotas bandas no aizsardzības spēkiem. Kristieši, kuri bija samērā turīgi, tika pakļauti uzbrukumiem, zādzībām, cilvēku nolaupīšanām, un pat slepkavībām.
 
Aplūkojis, cik smagu iespaidu uz visiem kristiešu dzīves aspektiem atstāj izraēliešu un palestīniešu konflikts, tēvs Kristiansens pievēršas islāma fundamentālismam, kura pastiprināšanās vēl vairāk palielina kristiešu dzīves apdraudētību Svētajā Zemē. Tiesa, Jordānijā, vismaz īstermiņa laikā, islāma fundamentālisma draudi kristiešiem lika stiprināt Baznīcu un padziļināt savas zināšanas par ticību. Pat Jordānijas karalis iedrošināja stiprināt kristīgās institūcijas un Jordānijas kristiešu saites ar Baznīcu pasaulē.
 
Taču bēdīgāka situācija ir palestīniešu teritorijās, kur islāma fundamentālisms kļūst par aizvien pieaugošu izaicinājumu. Pretēji tam, kā bija solīts, palestīniešu autoritātes nespēja aizsargāt kristiešus, lai arī centās to darīt. Islāma integrālistu pieplūdums no laukiem pilsētās, veda pie diskriminācijas un visāda veida pārkāpumiem, par kuriem vietējās autoritātes neziņoja augstākstāvošajām. Situācija pasliktinājās sākot ar 2000. gadu, līdz ar jaunu palestīniešu pretošanās fāzi un pavisam nesen, līdz ar islāma kustības Hamas nākšanu pie varas. Iespējams, ka kristiešiem nāksies piekopt musulmaņu paražas, tādas, kā lakata nēsāšana sievietēm un atteikšanās no jebkādu alkoholisku dzērienu lietošanas. Tomēr, Hamas līderi ir apsolījuši kristīgo kopienu vadītājiem, ka viņu valdīšanas laikā diskriminācijas pret kristiešiem nenotiks.
 
Sarežģīta situācija valda Izraelā. Vairākos gadījumos policija nav spējusi nodrošināt kristiešiem atbilstošu aizsardzību pret ebreju, musulmaņu un drusu patvaļu. Jau pazīstamajā gadījumā ar mēģinājumu celt Šehab al-Din mošeju blakus Pasludināšanas bazilikai Nācaretē, izrādās, ka gadiem ilgi Izraelas politiķi, vietējie administratori un drošības spēku amatpersonas ir slepeni sadarbojušies ar islāma nemiernieku kustību.
 
Izraelā tiek apstrīdēts katoļu un grieķu pareizticīgo Baznīcu juridiskais statuss. Pēc tam, kad grieķu pareizticīgo Baznīcas Sinode atcēla no amata patriarhu Ireneju I par iespējamo, taču ne pierādīto grieķu pareizticīgo Baznīcas īpašumu slepenu iztirgošanu ebreju interešu grupām, Izraelas valdība atteicās atzīt jauna patriarha iecelšanu. Tādējādi, jaunais patriarhs Teofils III nevar veikt nekāda veida juridisku darbību Baznīcas vārdā.
 
Pēc tam, kad Izraelas valdība 1993. gadā parakstīja vienošanos ar Svēto Krēslu, tā ir apgalvojusi tribunālā, ka Izraelā šī vienošanās nav spēkā, jo nav bijis nekāda likuma par šīs vienošanās praktisku iedarbināšanu. Šis apgalvojums, jeb atteikšanās no vienošanās, jau ir aizšķērsojis ceļu sarunām starp Katolisko Baznīcu un Izraelas valdību, un apdraud Svētā Krēsla centienus nodrošināt katoļticīgo tiesības Izraelas valsts teritorijā.
 
Jezuītu tēvs Drū Kristiansens atgādina, ka pēc Oslo vienošanās 1993. gadā, Vatikāns cerēja, ka kristietības nākotni Tuvajos Austrumos varēs celt uz ticīgo reliģiskās brīvības tiesībām. Taču līdz ar kristiešu vispārējās situācijas pasliktināšanos un juridisko neskaidrību, kas aptumšo Baznīcas nākotni Izraelā, tumši mākoņi savelkas arī pār kristiešu izredzēm visā Svētajā Zemē.
 
iš