Intervija ar Benediktu XVI

Kristietība nav aizliegumu kopums, bet kaut kas pozitīvs. Ja agrāk bieži dzirdējām par to, ko nedrīkst, tad tagad jāsaka: mēs varam piedāvāt kaut ko pozitīvu – intervijā vācu televīzijai un Vatikāna Radio teica Benedikts XVI.

- Septembrī Jūsu Svētība apmeklēs Vāciju, konkrēti, Bavāriju. „Pāvests ilgojas pēc savas dzimtenes” – gatavojoties vizītei, teica Jūsu līdzstrādnieki. Par kādiem tematiem runāsiet sava ceļojuma laikā; vai jēdziens „dzimtene” būs starp tām vērtībām, par kurām Jūs gribat runāt īpaši?

 
Benedikts XVI: Protams. Manas vizītes mērķis ir vēlreiz redzēt vietas un cilvēkus, ar kuriem kopā esmu audzis, kas mani mācīja un veidoja manu dzīvi. Vēlos pateikties visiem šiem cilvēkiem. Gribu nodot arī vēstījumu, kas pārsniedz manas dzimtenes robežas, un kas ir mana kalpojuma būtība. Tematus man norādīja liturģiskie svētki. Taču galvenais temats ir tas, ka mums ir jāatkāj Dievs, nevis kaut kāds Dievs, bet Dievs ar cilvēcisku seju, jo, kad redzam Jēzu Kristu, redzam Dievu. Izejot no tā, mums jāatrod ceļi, lai viens ar otru satiktos ģimenēs, starp paaudzēm, kā arī starp kultūrām un tautām; jāatrod šajā pasaulē izlīgšanas un mierīgas līdzāspastāvēšanas ceļi, kas ved uz kopīgu nākotni. Šos ceļus uz nākotni mēs neatradīsim, ja nesaņemsim gaismu no augšienes. Tādēļ neesmu izvēlējies kaut kādus speciālus tematus. Varu teikt, ka ticības fundamentālās vēsts sludināšanā galvenā pavadone būs liturģija, kas saistās ar aktuālo dzīves situāciju, kurā pirmām kārtām gribam stiprināt sadarbību tautu starpā un meklēt visus iespējamos ceļus, kas ved uz izlīgšanu un mieru.

- Kā pāvests Jūs esat atbildīgs par universālo Baznīcu. Saprotami, ka šī vizīte vērsīs pasaules uzmanību arī uz katoļu situāciju Vācijā. Novērotāji gandrīz vienbalsīgi apstiprina, ka pašreiz tur valda laba atmosfēra, arī pateicoties Jūsu ievēlēšanai par pāvestu. Taču vecās problēmas ir palikušas, piemēram, aizvien mazāk cilvēku praktizē savu ticību, aizvien mazāk kristību, un, galvenokārt, aizvien mazāka ir Baznīcas ietekme sabiedriskajā dzīvē. Kā Jūs vērtējat pašreizējo katoļu Baznīcas situāciju Vācijā?

Benedikts XVI: Vispirms gribu teikt, ka Vācija pieder Rietumiem, ar visu sev raksturīgo kolorītu. Mūsdienu rietumu pasaulē pārdzīvojam jaunu radikālisma un sekularizācijas vilni. Ticēt ir aizvien grūtāk, jo pasaule, kurā dzīvojam pilnībā ir mūsu roku darbs, un tajā – varam teikt - Dievs vairs neatklājas tiešā veidā. Vairs nedzeram no avota, bet no trauka, ko saņemam jau pilnu. Cilvēki ir izveidojuši savu pasauli un atrast tajā Dievu ir aizvien grūtāk. Tomēr tas nav raksturīgs tikai Vācijai. Šis process ir vērojams visā pasaulē, īpaši rietumu pasaulē. No otras puses, Rietumus šodien spēcīgi ietekmē citas kultūras, kurās pirmatnējais reliģiskais elements ir ļoti stiprs un kuras šausminās no mūsu vienaldzības attiecībā uz Dievu. Šis svētuma elements citās kultūrās, ja arī tas dažādos veidos ir aizsegts, no jauna aizskar rietumu pasauli, aizskar mūs, kas atrodamies daudzu kultūru krustcelēs. Rietumos un arī Vācijā no cilvēka sirds dziļumiem izlaužas sauciens pēc „kaut kā liela”. Redzam, ka jaunieši intensīvi meklē šo „kaut ko lielu”. Zināmā veidā reliģijas fenomens atgriežas, arī ja runa ir par pārāk nenoteiktu meklēšanas veidu. Taču visā šajā lietā Baznīca vienmēr ir klātesoša, sniedzot pasaulei ticības liecību. Domāju, ka šī vizīte, kā tas bija Ķelnē, mums palīdzēs no jauna atklāt cik skaisti ir ticēt, palīdzēs apzināties, ka lielās ticīgo kopienas prieks spēj aizraut, ka aiz tā slēpjas kaut kas ļoti nozīmīgs, ka kopā ar jaunajām kustībām atveras arī jaunas ticības iespējas, kas mūs tuvina un pozitīvi ietekmē mūsdienu sabiedrību kopumā.

- Pagājušajā gadā Ķelnē Jūsu Svētība tikās ar jauniešiem. Esmu pārliecināts, ka Svētais tēvs tur pieredzēja, ka jaunatne ir gatava un atvērta, arī pāvests tur tika ļoti sirsnīgi pieņemts. Vai nākamajā ceļojumā būs speciāls vēstījums arī jauniešiem?

Benedikts XVI: Vispirms gribētu teikt, ka ļoti priecājos par jauniešiem, kuri vēlas satikties, kopā izdzīvot ticību un darīt kaut ko labu. Atvērtība labajam ir ļoti dziļi jauniešu sirdīs, pietiek paraudzīties uz dažādām volontārisma formām. Iesaistīties un dot savu ieguldījumu palīdzības sniegšanā trūkumcietējiem ir patiesi svarīga lieta. Pirmais impulss varētu būt iedrošinājuma vārdi: Dariet tā tālāk! Meklējiet izdevību darīt labu! Pasaulei ir nepieciešama jūsu griba palīdzēt, tai ir nepieciešams jūsu darbs! Otrs impulss varētu būt: drosme pieņemt galīgos lēmumus! Jaunieši ir ļoti dāsni, taču, kad jāpieņem lēmums uz visu mūžu, vai tā būtu laulība, vai priesterība, viņos rodas bailes un nedrošība. Pasaule nemitīgi atrodas dramatiskā kustībā: vai varu pilnībā īstenot dzīvi ar visiem tās pārsteigumiem? Vai pieņemot galīgo lēmumu, nezaudēšu savu brīvību, vai nezaudēšu izvēles brīvību? Jāiedrošina jauniešus pieņemt galīgos lēmumus. Tas būtībā ir vienīgais, kas palīdz mums augt, iet uz priekšu un dzīvē sasniegt kaut ko lielu; vienīgais, kas neierobežo mūsu brīvību, bet dāvā pareizo virzienu dzīvē. Jāsaka, ka riskēt jeb veikt lēcienu, nozīmē pilnībā pieņemt dzīvi. Tas ir tas, ko es gribētu sludināt

- Svētais tēvs, mani jautājumi attiecas uz ārvalstu politiku. Pēdējās nedēļās Tuvajos Austrumos cerība mieram ir kļuvusi pavisam vāja. Kāda loma pieder Svētajam Krēslam šīs problēmas atrisināšanā? Kādā veidā Jūs personīgi varat ietekmēt situāciju Tuvajos Austrumos?

Benedikts XVI: Protams, mums nav politisko iespēju un arī negribam sev nekādu politisko varu. Taču gribam aicināt kristiešus un tos, kuriem ir svarīga Svētā Krēsla nostāja, sakopot visus spēkus un atzīt, ka karš ir visliktākais atrisinājums. Tas nedod neko labu nevienam, arī škietamajiem uzvarētājiem. To ļoti labi zinām pēc Eiropā notikušajiem diviem pasaules kariem. Vienīgais, kas nepieciešams visiem, ir miers. Libānā ir stipra kristiešu kopiena, ir arī kristieši starp arābiem, to netrūkst arī Izraēlā. Kristieši visā pasaulē ir iesaistījušies šo mums visiem dārgo valstu labā. Ir morālie spēki, kas palīdz apzināties, ka vienīgais atrisinājums ir tas, ka jādzīvo visiem kopā. Šos spēkus mēs gribam mobilizēt. Politiķiem jāatrod ceļi, lai miers pēc iespējas ātrāk tiktu panākts un lai tas būtu ilgstošs!

- Kā Romas bīskaps Jūs esat svētā Pētera pēctecis. Kāda ir Pētera kalpojuma nozīme mūsdienās? Kāda ir saikne starp koleģialitātes principu un pāvesta primātu?

Benedikts XVI: Šajā lietā pastāv gan zināma veida saspīlējumi, gan arī līdzvars, un tā tam jābūt. Daudzveidība un vienotība savstarpēji stiprinās un tam būtu jāatspoguļojas mūsdienu pasaules mainīgajās situācijās. Šodien esam jaunas „kultūru polifonijas” priekšā, kurā Eiropa vairs nespēlē pirmo vijoli. Kristiešu kopienas no dažādiem kontinentiem ieņem konkrētu vietu, varam teikt, iegūst savu krāsu. Mums allaž jāmācās šo dažādu komponentu saplūšana. Šajā sakarā esam attīstijuši dažāda veida līdzekļus; piemēram, bīskapu vizītes „ad limina”, kuras vienmēr pastāvēja, bet šodien labāk tiek izmantotas. Tās dot bīskapiem iespēju runāt ar visām Svētā Krēsla instancēm, arī ar mani. Es personiski sarunājos ar katru bīskapu. Esmu runājies ar gandrīz visiem Āfrikas bīskapiem un daudziem bīskapiem no Āzijas. Tagad ieradīsies Centrāleiropa, Vācija, Šveice. Domāju, ka šajās tikšanās, kur centrs atklātā domu apmaiņā satiekas ar perifērijām, stiprinās savstarpējas attiecības, kuras varētu saukt par „līdzvaroto saspīlējumu”. Mums ir arī citi līdzekļi, piemēram, sinode, konsistorijs, kurus domāju sasaukt regulāri un kurus gribu attīstīt arī tālāk. Runa ir par to, ka pat bez no augšas noteiktām apspriedēm ir iespējams diskutēt par aktuālām problēmām, kopā meklēt to risinājumus. Zinām, ka pāvests nav nekāds absolūtais monarhs, bet viņam – kā saka – ir jāiemieso kopums, kurā apvienoti tie, kuri klausās Kristu. Bez tam pastāv arī apziņa, ka vajadzīga vienojošā instance, kas garantētu neatkarību no politisko spēku ietekmes, lai „kristietība” netiktu pārāk identificēta ar nacionalitāti, ka ir vajadzīga augstāka instance, kas dinamiskā integrācijā veidotu vienību, pieņemot un atbalstot daudzveidību. Šāda apziņa ir ārkārtīgi dziļa. Tāpēc domāju, ka patiešām pastāv dziļa iekšēja pārliecība par Pētera kalpošanas nozīmi, kas izpaužas gribā to attīstīt tādā veidā, kas atbilstu gan Dieva gribai, gan mūsdienu vajadzībām.

- Vācijā kā Reformas zemē īpaši skaidri iezīmējas attiecības starp dažādām konfesijām. Ekumēniskās attiecības patiesībā ir ļoti delikāta realitāte, kas saskaras ar aizvien jaunām grūtībām. Svētais tēvs, kādas ir iespējas attiecību uzlabošanā ar protestantu Baznīcu? Kādas grūtības saskatāt šajā ceļā?

Benedikts XVI: Sākumā laikam svarīgi vērst uzmanību uz to, ka protestantu Baznīca ir iespaidīga savā daudzveidībā. Ja nemaldos, Vācijā ir trīs lielas kopienas: luterāņi, reformāti un prūšu ūnija. Bez tam, veidojas arī daudzas, tā sauktās brīvās Baznīcas, bet tradicionālo Baznīcu iekšienē rodas kustības, tādas kā „Izzinēju Baznīca” un citas. Runa ir par daudzšķautnainu realitāti, ar kuru mums jāuzsāk dialogs, stiprinot vienotību un respektējot citādi domājošo uzskatus, ar kuriem vēlamies sadarboties. Domāju, ka pirmā lieta, kas mums jādara, ir jāparāda skaidrus ētiskos principus, lai pēc tam tos īstenotu dzīvē. Līdz ar to praksē tiktu ieviestas ētiskās direktīvas, bez kurām nevar realizēt politiskos mērķus, tas ir, nevar panākt taisnīgumu, mierīgu kopdzīvi un mieru. Zinu, ka šajā sakarā ir daudz darīts, ka lielu morālo izaicinājumu priekšā mēs stāvam uz kopīgā kristīgā pamata. Protams, esam aicināti liecināt par Dievu pasaulē, kurai grūti Viņu meklēt, un, kā jau teicu, grūti saskatīt Dieva seju Jēzus Kristus cilvēciskajā sejā un palīdzēt citiem sasniegt tos avotus, bez kuriem morāle kļūst sterila un zaudē savu īsto nozīmi. Tai grūti dāvāt prieku. Taču nedrīkstam aizmirst, ka mēs vieni paši nedzīvojam šajā pasaulē. Mūsu sirdīs dzimst prieks par cilvēka lielumu, kas nav kaut kads „evolūcijas procesa auglis”, bet gan Dieva attēls. Mums ir jādarbojas šajās jomās: tajā, kas attiecas uz lielajiem ētikas principiem, kā arī tajā, kas parāda – sākot un virzoties uz šīm vērtībām – Dieva klātbūtni, tas ir, konkrēta Dieva klātbūtni. Ja to veiksim un, pirmām kārtām, ja dzīvē centīsimies izdzīvot ticību, balstoties uz tās pamatvertībām, varbūt arī tik ātri nenonāksim līdz vienotības ārējām zīmēm, taču pamazām iegūsim iekšējās vienotības briedumu, kas ar laiku, ja Dievs tā gribēs, palīdzēs sasniegt redzamo vienotību.

 - Tagad pāriesim pie ģimenes temata. Pirms mēneša Valensijā Jūs piedalījāties Pasaules Ģimeņu saietā. Tie, kuri uzmanīgi klausījās, ievēroja, ka Jūs savās uzrunās neminējāt tādu terminu kā „homoseksuālistu laulības”, nerunājāt ne par abortiem, ne par antikoncepciju. Novērotāji teica: tas ir kaut kas interesants! Laikam viņa nodoms bija sludināt ticību un nevis skraidīt pa pasauli kā „morāles apustulim”. Svētais tēvs, vai varat komentēt šo jautājumu?

Benedikts XVI: Jā, protams. Taču vispirms jāsaka, ka tur abām uzrunām man bija dotas divdesmit minūtes. Un ja kādam ir tik maz laika, tas nevar sākt runāt ar Nē. Pirmām kārtām ir jāzina, ko mēs īsti gribam pateikt, vai nav tā? Kristietība, katolicisms ir nevis aizliegumu kopums, bet gan kaut kas liels un pozitīvs. Tādēļ ir ļoti svarīgi no jauna pārdomāt, jo šodien to esam gandrīz pilnībā aizmirsuši. Agrāk tika daudz runāts par to, ko nedrīkstam, bet tagad varam piedāvāt kaut ko pozitīvu, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram, ka seksualitāte, eross un agape ir mīlestības dimensijas, uz kuras vispirms tiek veidota laulība kā laimes un svētības pilna tikšanās starp vīrieti un sievieti, pēc tam ģimene, kas nodrošina paaudžu turpinājumu. Tiek veidota ģimene, kurā atsevišķas paaudzes vienojas savā starpā, un kurā satiekas arī dažādas kultūras. Ir svarīgi runāt par to. No otras puses ir jāsaprot, kapēc mēs par dažām lietām klusējam. Tadēļ ir nepieciešams apzināties un dziļāk pārdomāt, ka tas nav katoļu Baznīcas izdomājums, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram, lai cilvēce varētu dzīvot tālāk: to zina visas kultūras. Runājot par abortu, jāsaka, ka tas attiecas nevis uz sesto, bet gan piekto bausli: „Tev nebūs nokaut!”. To ir jāpieņem kā pašsaprotamu lietu un vienmēr jāatkārto, ka cilvēks savu sākumu rod mātes klēpī un kā cilvēks paliek līdz pat savai pēdējai elpai. Cilvēkam vienmēr jābūt cienītam kā cilvēkam. Tas viss kļūst vairāk saprotams, ja pirms tam tiek norādīts uz to, kas ir pozitīvs.

- Svētais tēvs, mans jautājums zināmā veidā saistās ar iepriekšējo. Ticīgie visā pasaulē no katoļu Baznīcas gaida konkrētas atbildes uz neatliekamām globālām problēmām kā AIDS slimība un pārapdzīvotība. Kāpēc katoļu Baznīca liek stingri ievērot tikumību tā vietā, lai mēginātu atrisināt cilvēcei svarīgās problēmas, kādas, piemēram, skar Āfrikas kontinentu?

Benedikts XVI: Jā, tā ir problēma, bet vai patiesi lielu akcentu liekam uz morāli? Sarunās ar Āfrikas bīskapiem vairākkārt esmu pārliecinājies, ka fundamentālais jautājums attiecas uz audzināšanu un formāciju. Progress var būt patiess tikai tad, ja tas kalpo cilvēkam, palīdz tam augt un apgūt ne tikai tehniskās iemaņas, bet arī sasniegt morālo briedumu. Domāju, ka īstā problēma mūsdienu vēsturiskajā situācijā ir līdzsvara trūkums starp tehnisko iespēju apbrīnojami straujo augšanu un morālajām spējām, kas neattīstās proporcionālā veidā. Tādēļ cilvēka garīgā formācija ir īstā recepte, pat teiktu, tā ir atslēga visam. Un tas ir arī mūsu ceļš. Citiem vārdiem sakot, formācijai ir divi aspekti. Pirmām kārtām mums ir jāmācās, jāiegūst zināšanas, jāattīsta savas spējas, jeb, kā saka, know how. Eiropā un, pēdējo gadu desmitos, arī Amerikā šajā virzienā tiek daudz darīts. Tas ir ļoti svarīgi. Taču, ja attīstās tikai know how, ja tiek mācīts tikai kā izgatavot un lietot mašīnas, vai arī kā izmantot antikoncepcijas līdzekļus, tad nav ko brīnīties, ka galu galā mēs saskaramies ar kariem vai Aids epidēmiju. Šeit ir svarīgi divi aspekti: ir vajadzīga, ja tā varam teikt, sirds formācija, kurā cilvēks atrod atbalsta punktus un iemācās pareizi pielietot savas tehniskās spējas. Tas ir tas, ko cenšamies darīt. Visās Āfrikas un arī dažās Āzijas valstīs ir izveidots dažādu līmeņu skolu tīkls, kurās var mācīties, iegūt plašas zināšanas, profesionālās iemaņas un, pateicoties tam, var iegūt autonomiju un brīvību. Šajās skolās mēs cenšamies ne tikai padziļināt know how, bet arī audzināt cilvēkus, kuri gribētu būt vienoti, kuri prastu veidot nevis sagraut, kuri meklētu mierīgas kopdzīves iespējas. Āfrikas lielākajā daļā attiecības starp musulmaņiem un kristiešiem ir piemēra cienīgas. Tur bīskapi kopā ar musulmaņiem veido kopīgas komisijas, kurās tiek izvērtētas miera iespējas saspīlējumu un konflikta situācijās. Šo skolu - zināšanu apgūšanas un cilvēka garīgās formācijas – tīklu papildina slimnīcu un aprūpes centru tīkls, kas aizsniedz pat vistālākos ciemus un apdzīvotās vietas. Pēc kara posta daudzās vietās Baznīca ir vienīgais spēks, kas palicis neskarts. Tāda ir realitāte! Tur, kur rūpējas par slimniekiem, arī par Aids slimniekiem, tiek piedāvāta arī izglītojošā programma, kas palīdz veidot draudzīgas attiecības ar citiem. Uzskatu, ka lielāks akcents būtu jāliek uz šo pozitīvo skatījumu, nevis koncentrēties uz aizliegumiem. Āfrikā daudz tiek strādāts formācijas dažādu aspektu integrācijas jomā, kas palīdz pārvarēt vardarbību un arī epidēmijas, pie kurām jāpieskaita arī malārija un tuberkoloze.

- Svētais tēvs, kristietība ir izplatījusies visā pasaulē, sākot no Eiropas. Šodien daudzi uzskata, ka Baznīcas nākotne pieder citiem kontinentiem. Vai tā ir patiesība? Citiem vārdiem runājot, kādas ir nākotnes izredzes kristietībai Eiropā, kur, šķiet, valda mazākuma atzītie uzskati?

Benedikts XVI: Vispirms es gribētu norādīt uz dažām niansēm. Patiesībā, kā zinām, kristietība radās Tuvajos Austrumos un ilgu laiku tās šūpulis atradās tieši tur. Kristietība Āzijā iesniedzās dziļāk nekā mēs par to domājam šodien. Islama radīto pārmaiņu dēļ, kristietības ass novirzījās uz Rietumiem un Eiropu. Eiropa – par ko esam lepni – spēcīgi ietekmēja kristietības tālāko attīstību gan intelektuālajā, gan kultūras jomā. Tādēļ uzskatu, ka nedrīkstam aizmirst par Austrumu kristiešiem. Pastāv draudi, ka tie, kuri vienmēr tur ir nozīmīga minoritāte, spēcīgi ietekmējot apkārtējo pasauli, šobrīd var emigrēt. Tie patiešām ir nopietni draudi. Šodien tajā vietā, kur radās kristietība, trūkst kristiešu. Domāju, ka mums jādara viss, lai viņi tur varētu palikt. Bet tagad atgriežamies pie jautājuma. Bez šaubām, Eiropa ir kļuvusi par kristietības un misionārās darbības centru. Taču šodien arī citi kontinenti un citas kultūras ar līdzīgu sparu veido pasaules vēsturi. Tādā veidā Baznīcā aug balsu skaits, un labi, ka tā tas ir. Tās norāda uz dažādiem temperamentiem un īpašībām, kas raksturīgas Āfrikai, Āzijai un Amerikai, īpaši Latīņamerikai. Bez šaubām, visas šīs īpašības ir caurstrāvojuši ne tikai kristietības vārdi, bet arī pasaules laicīgā vēsts, kas arī citos kontinentos nes to sāpīgo pārbaudījumu, ko mēs paši esam pieredzējuši. Bīskapi no dažādām pasaules valstīm saka: mums ir nepieciešama Eiropa, ja arī Eiropa ir tikai viena daļa no kopuma. Joprojām uz mums gulstas atbildība, kas pamatojas uz pieredzi, teoloģijas mācību, kas šeit attīstījās, uz mūsu liturģiskās pieredzes, mūsu tradīcijām, arī uz ekumēniskās pieredzes, kādu esam sakrājuši: tas viss ir ļoti nozīmīgs arī priekš citiem kontinentiem. Tāpēc nedrīkstam šodien nolaist rokas un, sevi žēlojot, teikt: mēs esam mazākumā, tādēļ saglabāsim vismaz šo nelielo skaitu. Mums ir jāsaglabā vitālais dinamisms un jāveicina domu apmaiņa, lai varētu no ārpuses smelt jaunus spēkus. Šodien indiešu un āfrikāņu priesteri strādā Eiropā un arī Kanādā Jāatzīst, ka daudzi āfrikāņu priesteri pastorālo darbu veic ļoti skaisti. Tas nozīmē savstarpēji dāvāt un saņemt. Ja mēs saņemam vairāk, mums jādot no sevis ar lielāku drosmi un dedzību.

- Svētais tēvs, par šo tematu Jūs jau runājāt. Mūsdienu sabiedrība, pieņemot svarīgus lēmumus, īpaši kas attiecas uz politiku un zinātni, nebalstās uz kristīgām vērtībam, bet Baznīca, kā rāda pieredze, tiek uzskatīta par kritisku un pat bremzējošu faktoru. Vai Baznīcai nevajadzētu iziet no šīs aizsardzības pozīcijas un pozitīvāk paraudzīties uz sevi un savu nākotni?

Benedikts XVI: Teiktu, ka mūsu uzdevums ir izcelt visu to, ko uzskatām par pozitīvu. Tas vispirms jādara dialogā ar citām kultūrām un reliģijām, jo, kā jau teicu, Āfrikas kontinents, Āfrikas dvēsele, kā arī Āzijas dvēsele šausminās par mūsu racionālisma aukstumu. Tādēļ svarīgi parādīt, ka mūsos tomēr ir kaut kas lielāks un dziļāks. Tajā pašā laikā jādara viss, lai mūsu sekularizētā pasaule apzinātos, ka kristīgā ticība nav kaut kāds šķērslis, bet gan dialoga tilts ar citām pasaulēm. Netaisnīgi būtu domāt, ka tīri racionāla kultūra, pateicoties savai tolerancei, iegūtu atbalstu arī citās reliģijās. Jāsaka, ka tai pietrūkst kāda svarīga „reliģiskā orgāna” un līdz ar to arī pieķeršanās punkta, sākot no kura, arī citi gribētu uzsākt attiecības. Tāpēc mums vajag un mēs varam parādīt, ka tieši jaunajai kultūras daudzveidībai, kurā dzīvojam, no Dieva apziņas atbrīvotais racionālisms ir nepietiekams. Nepieciešams plašāks skatījums, kurā ticība ir harmonijā ar saprātu, nepieciešama dziļāka apziņa, ka Eiropā attīstījusies kristīgā ticība ir līdzeklis, kas vieno saprātu un kultūras, integrējot tās vienotā un saprātīgā vīzijā. Šajā sakarā domāju, ka mūsu priekšā stāv liels un atbildīgs uzdevums, tas ir, parādīt, ka mums dāvātais Vārds, nav vēstures grabaža, bet ka tas ir nepieciešams tieši šodien.

- Tagad parunāsim par Jūsu ceļojumiem. Svētais tēvs dzīvo Vatikānā, kur mazliet izolēts no cilvēkiem un pasaules, tas vērojams arī Kastelgandolfo. Drīzumā pārkāpsiet savas dzīves 80 gadu slieksni. Vai domājat, ka ar Dieva palīdzību Jūs vēl varēsiet tik daudz ceļot? Vai ir kādi īpaši ceļojumi, kuru gribētu veikt? Piemēram, uz Svēto Zemi vai Brazīliju...

 
Benedikts XVI: Patiesību sakot, neesmu nemaz tik vientuļš. Protams, ir mūri, kas apgrūtina piekļūšanu, taču ir arī tā sauktā „pāvesta ģimene”, katru dienu ierodas daudz apmeklētāju, īpaši tad, kad esmu Romā. Atbrauc bīskapi, arī citi cilvēki, notiek valsts vizītes, ierodas amatpersonas, kuras vēlas runāt ar mani personīgi ne tikai par politiskiem jautājumiem. Šajā ziņā ir daudz tikšanos, kas, paldies Dievam, turpinās. Svarīgi, lai Pētera pēcteča sēdeklis kļūtu par tikšanās vietu, vai ne tā? No Jāņa XXIII pontifikāta laika svārsts ir nosvēries uz otru pusi: paši pāvesti sāka ierasties vizītēs. Jāatzīst, ka nejūtos pārāk stiprs, lai plānotu daudzus un garus ceļojumus, bet tur, kur varu nest vēsti, kur – teiksim – pastāv liela vajadzība, uz turieni gribētu braukt tik bieži, cik to spēju. Jau ir apstiprināti daži plāni: nākamajā gadā Brazīlijā notiks Latīņamerikas un Karību bīskapu konferenču ģenerālasambleja, un domāju, ka svarīgi tur būt, zinot, ka tas ir ļoti nozīmīgs pasākums Dienvidamerikas tautām. Runa ir cerības stiprināšanu, ar kuru dzīvo šis pasaules reģions. Bez tam, gribētu apmeklēt arī Svēto Zemi. Ceru, ka to varēšu apmeklēt miera laikā. Kas attiecas uz visu pārējo, redzēsim, ko man dāvās Dieva apredzība.

  - Atļaušos būt neatkāpīgs. Austrieši arī runā vācu valodā un gaida Svēto tēvu Mariacellē.

 
Benedikts XVI: Jā, piekrītu tam. Es apsolīju, kā saka, bez liekām pārdomām. Šī vieta man tā iepatikās, ka teicu: jā, atgriezīšos Magna Mater Austrie. Protams, ka šie vārdi nekavējoties tika atzīti par apsolījumu, kuru īstenošu, un to darīšu labprāt.

- Abrīnoju Jūsu Svētību katru trešdienu, kad vadāt vispārējās audiences. Tajās piedalās 50 tūkstoši cilvēku. Tas nogurdina, pat ļoti nogurdina. Kā to varat izturēt?

 
Benedikts XVI: Labais Dievs man dod nepieciešamos spēkus un izturību. Un sirsnīgā uzņemšana dāvā man drosmi.

- Svētais tēvs, pirms brīža Jūs runājāt par savu ne līdz galam pārdomāto apsolījumu. Vai tas nozīmē, ka kalpojums un Vatikāna protokola prasības nemazina Jūsu spontanitāti?

 
Benedikts XVI: Katrā ziņā cenšos tā darīt. Izņemot savus tiešos pienākumus, cenšos īstenot arī kaut personisku.

- Svētais tēvs, katoļu Baznīcas dažādos kalpojumos ļoti aktīvi darbojas sievietes. Vai viņu sniegtajam ieguldījumam nevajadzētu būt vairāk redzamam arī Baznīcas atbildīgajos amatos?

 
Benedikts XVI: Dabiski, ka par šo tematu tiek daudz runāts. Kā Jūs ziniet, mūsu ticība, apustuļu pēctecība, mums uzliek par pienākumu un neļauj sievietes ordinēt par priesteriem. Taču arī nevajag domāt, ka vienīgā iespēja darīt kaut ko Baznīcā nozīmē būt priesterim. Baznīcas vēsture norāda uz dažnedažādiem amatiem un uzdevumiem. Sākot no Baznīcas tēvu māsām, cauri viduslaikiem, kad izcilas sievietes veica izšķirošu lomu, līdz pat mūsdienām. Jāpiemin Hildegardu no Bingenas, kura pretojās bīskapam un pāvestam; svēto Katrīnu no Sjēnas, svēto Brigitu no Zviedrijas. Mūsdienās sievietēm, un mums kopā ar viņām, vajag meklēt sev atbilstošu vietu. Šodien daudzas strādā Svētā Krēsla dikastērijos. Bet ir kāda problēma, kas attiecas uz jurisdikciju jeb faktu, ka saskaņā ar Baznīcas tiesībām juridiski saistošos lēmumus var pieņemt tikai ordinētie. Tātad redzam, ka pastāv ierobežojumi, taču ticu, ka sievietes, pateicoties savai degsmei un iekšējam spēkam, ko es gribētu definēt par garīgo spēku, spēs atrast īsto vietu. Mums jācenšas klausīties Dieva Vārdu, lai mēs nevis liktu šķēršļus šajā lietā, bet gan spētu priecāties par to, ka Baznīcā pienācīgu vietu ieņem arī sievietes, sākot no Dieva Mātes un Marijas Magdalēnas.

- Svētais tēvs, pēdējā laikā bieži tiek runāts par katolicisma jaunu valdzinājumu. Kāda ir senās Baznīcas vitalitāte un nākotnes iespējas?

Benedikts XVI: Kā zināms, Jāņa Pāvila II pontifikāts vērsa visu cilvēku uzmanību un tos zināmā veidā sapulcināja. Tas, kas notika viņa nāves brīdī, kļuva par neparastu vēsturisku notikumu. Toreiz simtiem tūkstošu cilvēku mierīgi gāja uz svētā Pētera laukumu, stundām ilgi stāvēja rindā, lai apliecinātu savu cieņu. To viņi darīja savas sirdsbalss vadīti. Pēc tam kaut ko līdzīgu redzējām mana pontifikāta inaugurācijas svinībās, kā arī Ķelnē. Skaisti, ka kopienas pieredze kļūst par ticības pieredzi, ka kopienu apzināmies ne tikai kaut kādā konkrētā vietā, ka šī pieredze kļūst dziļāka un katolicismam piešķir intesīvāku gaismu tieši tur, kur ir ticīgo kopienas. Protams, tā tam jābūt arī ikdienas dzīvē. Divām lietām jāiet reizē. No vienas puses esam piedzīvojuši lielus brīžus, kuros apjaušam, ka labi mums šeit būt, ka spējam saskatīt Kunga klātbūtnes zīmes, ka veidojam lielu kopienu, kas pārsniedz visas robežas. No tā mums jāsmeļ degsmi, lai spētu izturēt ikdienas ceļojuma grūtības un dzīvot, balstoties uz šiem gaišajiem brīžiem, aicinot citus pievienoties kopienai, kas ir ceļā. Šajā sakarā man jāsaka, ka jūtos mazliet neērti par to visu, kas notiek manas vizītes sagatavošanās ietvarā, par to visu, ko cilvēki dara. Nesen tika atjaunotas manas dzimtās mājas, vietējā arodskola uzcēla jaunu žogu. Šajā darba iesaistījās arī kāds luterāņu mācītājs. Lai gan tas viss ir tādi mazi sīkumi, taču tie izsaka lielas lietas. Priekš manis tas ir kaut kas neparasts. To uzskatu par zīmi, ka cilvēki grib būt šajā ticības kopienā un kalpot viens otram. Tieši šāds solidaritātes apliecinājums un paklausība Dieva iedvesmām ir kaut kas, kas mani dziļi saviļno, un par to es gribētu pateikties no visas sirds.

- Runa bija par kopienas pieredzi. Tagad Svētais tēvs sava pontifikāta laikā jau otro reizi apmeklēs Vāciju. Pēc Pasaules Jauniešu dienu svinībām, un iespējams, ka arī pēc Pasaules futbola čempionāta, gaisotne tur ir mainījusies. Šķiet, ka vācieši kļuvuši atvērtāki uz pasauli, iecietīgāki, priecīgāki. Ko Jūsu Svētība sagaida no vāciešiem?

 
Benedikts XVI: Jāsaka, ka jau pēc Otrā pasaules kara vācu sabiedrībā sākās zināma veida iekšējas pārmaiņas, arī tautas mentalitātē. Tas viss vēl vairāk tika stiprināts otreizējās apvienošanās laikā. Šodien dziļāk un ciešāk esam iesaistījušies pasaules sabiedrībā un līdz ar to ir notikušas pārmaiņas arī mūsu mentalitātē. Šādā veidā spilgtāk atklājās tās vācu rakstura iezīmes, kuras agrāk pat īsti neapzinājamies. Uz mums raudzījās kā uz pārāk disciplinētiem un atturīgiem, kas varbūt arī bija patiesība. Taču, ja tagad labāk saskatām to, ko citi redz, tas man patīk: vācieši ir ne tikai atturīgi, kārtīgi, disciplinēti, bet arī spontāni, priecīgi, viesmīlīgi. Tas ir brīnišķīgi. Un gribētu novēlēt, lai šie tikumi aizvien vairāk attīstās un lai tos stiprina kristīgā ticība.

- Jānis Pāvils II pasludināja par svētīgiem un svētiem ļoti daudz ticīgo. Daži uzskata, ka to ir pārāk daudz. Mans jautājums ir šāds: beatifikācija un kanonizācija dāvā Baznīcai kaut ko jaunu tad, kad šīs personas varam uzskatīt par patiesu piemēru. Vācija, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, nav devusi pārāk daudz svētīgo un svēto. Kas būtu jādara, lai attīstītu šo pastorālā darba aspektu, lai beatifikācija un kanonizācija dotu patiesus pastorālos augļus?

 
Benedikts XVI: Sākumā arī man likās, ka šis lielais beatifikāciju skaits mūs gadrīz „nospiedīs”, ka varbūt vajadzēja uzmanīgāk izvēlēties ticīgos, kuri spēj dziļāk uzrunāt mūsu sirdsapziņu. Pēdējā laikā panācu beatifikāciju svinību decentralizāciju, lai ar katru reizi varētu atklāt konkrētu svētīgo konkrētā vietā, pie kuras tas pieder. Iespējams, ka svētais no Gvatemalas Vācijā nevienu neinteresē, vai arī kāds no Altötingas neizraisa interesi Losandželosā, un tā tālāk. Vai tā tas nenotiek? Bez tam esmu pārliecināts, ka šāda decentralizācija ir saskaņā ar bīskapu koleģialitāti, ar episkopātu koleģialājām struktūrām. Tā ir lieliska iespēja parādīt, ka atsevišķām tautām ir savi cilvēki, kuri tieši šajās tautās ir vajadzīgi. Ievēroju arī, ka dažādās vietās notiekošās beatifikāciju svinības uzrunā cilvēku masas. Viņi saka: „Beidzot, tas ir viens no mums!”, vēršas pie viņa, un viņš aizbildinās par tiem. Svētīgais pieder viņiem, un mēs priecājamies, ka tādu cilvēku ir ļoti daudz. Ja mēs, pateicoties pasaules kopienas paplašināšanai, iepazīsim viņus labāk, tas būs brīnišķīgi. Vissvarīgākais tomēr ir tas, lai šajā jomā pastāvētu daudzveidība. Arī mums Vācijā jāiepazīst savi svētīgie un jāpriecājas par tiem. Līdzās beatifikācijām mums ir arī lielu personību kanonizācijas, kuri ir svarīgi visai Baznīcai. Jāsaka, ka atsevišķām bīskapu konferencēm būtu jāizvēlas un jānosaka, kuri ticīgie ir piemēroti tieši mums, un vai konkrētam cilvēkam patiesi ir kaut kas sakāms. Pēc tam būtu arī jāparāda šādi ticīgie, kuri ir atstājuši neizdzēšamas pēdas. To var veikt caur katehēzi, sprediķiem, varbūt būtu vērts padomāt arī par filmas uzņemšanu. Varu iedomāties skaistas filmas. Protams, es zinu tikai filmas par Baznīcas tēviem: filmu par svēto Augustīnu, arī par svēto Gregoru no Naziancas, viņa spilgto personību, nemitīgo bēgšanu no aizvien jauniem pienākumiem, kādi tika viņam uzticēti, utt. Vajadzētu pārdomāt par to, ka ne vienmēr eksistē tikai sliktie notikumi, pamatojoties uz kuriem, tiek uzņemtas filmas. Pastāv arī izcilas vēsturiskas personības, kuras nemaz nav garlaicīgas, bet gan ļoti aktuālas tieši šodien. Citiem vārdiem runājot, mūsdienu cilvēkam jāparāda aktuālas, vienmēr iedvesmojošas personības.

- Vai runa ir arī par smieklīgiem notikumiem? Kāda loma pāvesta dzīvē ir humora izjūtai?

 
Benedikts XVI: (smiekli) Es neesmu tas cilvēks, kam galvā turas anekdotes. Taču prasme ieraudzīt dzīves smieklīgo pusi un tās priecīgo aspektu, kā arī neņemt visu ar dziļu nopietnību, uzskatu par ļoti svarīgu, teiktu pat nepieciešamu, arī manā kalpojumā. Kāds no rakstniekiem ir teicis, ka eņģeļi var lidot, jo uz sevīm neraugās ar navīgi smagu nopietnību. Arī mēs varētu lidot augstāk, ja uz sevīm neraudzītos tik pārāk nopietni.

- Kad kādam ir uzticēti nozīmīgi pienākumi, kaut vai būt par pāvestu, tad tas it kā visu laiku tiek novērots. Citi daudz runā par Jums. Lasot dažus rakstus, mani pārsteidza tas, ka daudzi raksta, ka pāvesta Benedikta personība atšķiras no kardināla Ratcingera personības. Svētais tēvs, kā Jūs pats raugāties uz sevi?

Benedikts XVI: Mani daudzas reizes ir sadalījuši gabaliņos: kā sākotnējo profesoru un vēlāko gadu profesoru, kā jauno kardinālu un kā pieredzējušu kardinālu. Tagad parādās jauna dalīšana. Protams, to visu ietekmē apstākļi un situācijas, arī cilvēki, jo tiek veikti dažādi pienākumi. Jāpaskaidro, ka laika gaitā manas personiskās raktura iezīmes un idejas bija pakļautas attīstības procesam, taču būtiskais ir palicis nemainīgs un tas mani iepriecina. Tagad atklājas arī tie aspekti, kurus agrāk nemaz tik viegli nevarēja ieraudzīt.

- Vai varam teikt, ka šis kalpojums Jums patīk, ka tas nav kaut kāds smagums?

Benedikts XVI: Tas varbūt par daudz teikts, jo patiesībā kalpojums ir nogurdinošs, taču katrā gadījumā meklēju prieku arī tajā.

Pateicamies par sarunu un gaidām Jūsu Svētību Vācijā, Bavārijā. Uz redzēšanos.

Benedikta XVI intervija Bayerischer Rundfunk (ARD), ZDF, Deutsche Welle televīzijai un Vatikāna Radio. Kastelgandolfo, 05.08.2006