Pāvests apmeklēs Manopello svētnīcu

1. septembrī pāvests Benedikts XVI apmeklēs Manopello Svētā Vaiga svētnīcu Itālijas Abrucco apgabalā. Svētais tēvs šeit ieradīsies helikopterā. Viņu sagaidīs Kjeti-Vasto diecēzes bīskaps Bruno Forte, Peskaras-Penne diecēzes bīskaps Tomazo Valentinetti, Lančano-Ortonas diecēzes bīskaps Karlo Gidelli, Trivento diecēzes bīskaps Domeniko Andželo Skotti, kā arī kapucīnu brāļi, kas rūpējas par svētnīcu.


Svētā Vaiga svētnīcā glabājas relikvija, kas līdzinās pazīstamajam Turīnas līķautam ar Kristus sejas nospiedumu tajā. Vācu jezuīts Henriks Faifers savā pētījumā secina, ka Manopello Svētā Vaiga relikvija un Turīnas līķauts ir veidojušies tai pašā laikā - brīdī, kad Jēzus miesas tika guldītas kapā. Virs līķauta tika segts plāns plīvurs un uz šī plīvura, tāpat kā uz līķauta, palikuši Kristus miesas nospiedumi. Tēvs Faifers izvirza divas hipotēzes par plīvura turpmāko vēsturi. Saskaņā ar pirmo hipotēzi, plīvuru no Kristus miesām būtu paņēmusi Kunga Māte Marija un aizvedusi to sev līdzi uz Efezu. Pēc viņas nāves, tas būtu nonācis mācekļa Jāņa rokās un turpinājis ceļu uz Mazāziju. Saskaņā ar otro hipotēzi, šis plīvurs būtu palicis turpat, kur līķauts, un atdalīts no tā dažus gadsimtus vēlāk.


Saskaņā ar bizantiešu vēsturnieka Georgija Cedreno aprakstu 574. gadā plīvurs no Kamūlijas, Kapadoķijā esot nogādāts Konstantinopolē. Pēc sejas nospieduma, kas redzams uz plīvura, tika uzgleznota ikona, par kuru rakstīja Bizantijas impērijas vēsturnieki un kuru apdziedāja dzejnieki. Taču 705. gadā, ikonoklastu krīzes sākumā, Konstantinopoles patriarhs Hermanis ikonu pa jūras ceļu lika nogādāt Romā. Dažus gadus vēlāk pāvests Stefans II to nesa procesijā pa longobardu aplenktās mūžīgās pilsētas ielām. Pilsēta tika pasargāta no izpostīšanas un ikona turpmāk tika glabāta pāvestu Laterāna pils vissvētākajā - Sancta Sanctorum kapelā. Virs ikonas tika piestiprināts plīvurs ar Kristus sejas nospiedumu, iespējams, ka tas pats, kurš šobrīd glabājas Manopello. Šī plīvura piestiprināšanai bija divkāršs mērķis, pirmkārt, pasargāt ikonu no Bizantijas imperatora, otrkārt, turpināt to izmantot liturģiskās ceremonijās.


Kad Bizantijas impērijas ietekme pār Romu mazinājās, plīvuru no ikonas varēja noņemt un tas tika pārnests uz svētā Pētera baziliku, uz kapelu, kas iekārtota pēc pāvesta Jāņa VII rīkojuma. XIII gadsimtā pēc pāvesta Inocenta III ierosmes, Baznīcā sākās Kristus Vaiga godināšana. Šo kultu sauca par Veronikas kultu no vārda vera icona – „patiesā ikona”.


1646. gadā par šo ikonu sāk runāt priesteris Donāts Dabomba. Viņš raksta, ka Manopello, Abrucco novadā dzīvoja pazīstams fiziķis un astrologs Džakomo Antonio Leonelli, kuram kādu dienu nepazīstams svētceļnieks uzticēja saini, aicinot viņu to glabāt ar vislielāko gādību un sakot, ka Kungs tad nebeigs izliet pār viņu savas žēlastības. Atverot saini un atrodot tajā attēlu, Leonelli pateicībā Dievam tad ielicis relikviju speciālā koka kastē un novietojis to vienā no savas mājas istabām. Leonelli ģimenē šī relikvija esot rūpīgi glabāta ap simts gadu, līdz to pārmantojis karavīrs Pankracio Petručči, kurš tai nav pievērsis īpašu vērību. Petručči nonācis cietumā, no kurienes 1618. gadā aicinājis sievu pārdot dažus ģimenes īpašumus, tai skaitā Svēto attēlu, lai iegūtu naudu viņa atbrīvošanai no cietuma.


Attēlu nopircis dievbijīgs vīrs Donāts Antonio Defabritis. Viņš konstatējis, ka audums esot bijis ļoti sliktā stāvoklī, vienīgi pats attēls uz tā esot saglabājies visā savā cēlumā. Kad netālu esošajā Manopello klosterī ieradies kapucīnu priekšnieks, tēvs Klements Dakastelvekjo, Donāts Antonio Defabritis nolēmis uzticēt pie sevis nonākušo relikviju viņam. Reliģiskais esot parūpējies par attēla saglabāšanu, ievietojot to speciālā kastītē un kopš tā laika tas atrodas Manopello kapucīnu svētnīcā, kura nu saucas par Svētā Vaiga svētnīcu.


iš