Kardināls Martino par amnestiju Itālijā

Apustuliskais krēsls pauda atzinību par Itālijā pasludināto amnestiju. Kardināls Renato Martino uzsvēra, ka tas ir „Jāņa Pāvila II cerību vainagojums”, kurš vairākkārt pieprasīja apžēlot ieslodzītos. Par to pāvests runāja arī savas vēsturiskās vizītes laikā Itālijas parlamentā 2002. gadā. Pontifikālās „Taisnība un Miers” padomes vadītājs paziņoja, ka arī Benedikts XVI ar lielu interesi vēro ieslodzīto situāciju cietumos visā pasaulē.

Kardināls Martino norādīja, ka ņemot vērā cietumos pastāvošos apstākļus, senāta lēmums bija „humanitārā nepieciešamība”, un tajā pašā laikā „cilvēka cieņas, kāda pienākas arī ieslodzītajiem, apliecinājums”. Kardināls atgādināja, ka Vatikāns gatavo speciālu dokumentu, kas veltīts soda izciešanas iestāžu darbībai. Viņš neizslēdza varbūtību, ka ātrak vai vēlāk pāvests Benedikts XVI apmeklēs kādu no cietumiem.

Amnestijas akti Itālijā attiecas uz aptuveni 37 tūkstošiem ieslodzīto, kuri tika notiesāti pirms 2006. gada 2. maija. Daļa no viņiem saņems pilnīgu atbrīvošanu, citiem tiks samazināts piespriestā soda izciešanas laiks. Amnestija neattiecas uz personām, kuras notiesātas par noziedzīgajiem nodarījumiem, piemēram, terorismu, cilvēku tirdzniecību, izvarošanu, mazgadīgo prostitūciju, bērnu pornogrāfiju, narkobiznesu.

Itālijas cietumi ir pārpildīti. Daļa no aizturētajiem nav notiesāti par noziedzīgiem nodarījumiem. Cēlonis tam ir tiesu iestāžu haotiskais un lēnais darba ritms. Par to liecina statistikas dati: līdz galam tiek izskatīta tikai viena no desmit lietām. Tadēļ jau vairākus gadus pēc kārtas amnestiju pieprasīja gan cietumu kapelāni un soda izciešanas vietās strādājošie brīvprātīgie, gan dažādas kristiešu kopienas.

sk/RV/ANSA/AGI