2006-07-25 15:58:44

Benedikts XVI: mīlestības loģika pret naida loģiku


Naidu nevaram uzvarēt ar naidu. To varam uzvarēt tikai ar mīlestību – atgādināja Benedikts XVI. 23. jūlija vakarā, lūgšanu dienā par mieru Tuvajos Austrumos, pāvests apmeklēja Remē Santdžordžas draudzes baznīcu, kas atrodas Gran Paradiso nacionālajā parkā, Itālijas ziemeļos. Kopā ar Aostas diecēzes bīskapu Džuseppe Anfossi viņš ludzās par konflikta atrisināšanu. Improvizētā uzrunā Benedikts XVI skaidroja svētā Pāvila vēstules efeziešiem fragmentu par Kristu, kas ebrejus un pagānus vienoja vienā tautā. Taču šīs vīzijas skaistums ir asā prestatā ar realitāti – teica pāvests. Šodien turpinās kari starp kristiešiem, musulmaņiem un ebrejiem. Pasaulē valda naids un varmācība. Kristieši aicināti pretoties šādai loģikai.

Lasījums (Ef 2, 11-18)

Tāpēc pieminiet, ka jūs, kas agrāk bijāt pēc miesas pagāni, tā saucamie rokām miesīgi apgraizītie sauca par neapgraizītajiem, jo jūs tanī laikā bijāt bez Kristus, šķirti no Izraēļa kopības, sveši apsolījumu derībai, bez cerības un bez Dieva šinī pasaulē. Bet Kristū Jēzū jūs, kas citkārt bijāt tālu, tagad, pateicoties Kristus asinīm, kļuvāt tuvi. Jo mūsu miers ir Viņš, kas abus savienoja vienā, un ar savu miesu iznīcināja ienaidnieku, kas kā starpsiena mūs šķīra. Viņš nodibināja mieru, atceldams likumu ar saviem priekšrakstiem un nosacījumiem, pārveidodams sevī divus vienā jaunā cilvēkā. Viņš caur krustu abus vienā miesā izlīdzināja ar Dievu, nonāvēdams ienaidu pats sevī. Un Viņš atnācis pasludināja mieru jums, kas bijāt tālu, un mieru tiem, kas tuvu. Jo caur Viņu mums abiem dota pieeja pie Tēva vienā Garā.

Pāvesta pārdomas:

„Dramatiskās situācijas Tuvajos Austrumos kontekstā mūs pārsteidz šīs vīzijas skaistums: Kristus ir mūsu miers. Viņš samierināja savā starpā tautas, ebrejus un pagānus, savienojot tās abas vienā. Uz krusta Viņš uzvarēja ienaidu. Taču vairāk par šīs vīzijas skaistumu mūs pārsteidz kontrasts ar realitāti, kuru redzam un pārdzīvojam. Pirmajā brīdī, šķiet, ka neko citu nevaram darīt kā tikai teikt: „Kungs, ko grib pateikt Tavs apustulis, kad saka „kļuvāt tuvi?” Patiesībā redzam, ka neesam tuvi... Pasaulē vēl aizvien notiek kari starp kristiešiem, musulmaņiem un ebrejiem. Vai Tavs upuris bija veltīgs? Kur ir tas miers, par kuru runā Tavs apustulis?

Mēs nespējam izprast vēstures noslēpumus, cilvēka brīvības noslēpumus, kas Dieva mieram var pateikt arī „nē”. Mēs nespējam iedziļināties Dieva-cilvēka attiecību noslēpumā, Viņa darbības un mūsu atbildes noslēpumā. Mums ir jāpieņem šis noslēpums. Tajā pašā laikā Dievs mums palīdz meklēt un atrast atbildi. Viņa upuris ir mūsu pestīšana.

Pastāv vispārējās Baznīcas kopienas un visu tautu vienotība, euharistiskās komūnijas vienotība, kas pārsniedz kultūru, civilizāciju un laiku robežas. Šīs kopienas pastāv, tās ir „miera salas” Kristus miesā. Tās eksistē. Tie ir miera spēki, kas darbojas pasaulē. Ja raugāmies uz vēstures notikumiem, redzam daudzus žēlsirdīgās mīlestības lielos svētos, kuri pasaulē veidoja Dieva miera „oāzes”, kuri no jauna aizdedza Viņa gaismu, un bija gatavi vienot cilvēkus un veicināt mieru viņu starpā. Ir arī mocekļi, kuri cieta Kristus dēļ, kuri liecināja par mieru un mīlestību, kas pieliek punktu varmācībai.

Apzinoties, ka pastāv šī realitāte – lai gan pastāv arī cita realitāte – pārdomāsim svētā Pāvila vēstules efeziešiem vēstījumu. Kungs guva uzvaru uz krusta. Taču Viņš neuzvarēja ar kaut kādu jaunu impēriju, ar kaut kādu stiprāku spēku, kas iznīcina citus. Viņš uzvarēja ar mīlestību līdz pat nāvei. Tāds ir Dieva uzvaras veids. Vardarbības priekšā Viņš piedāvā mīlestību līdz galam, līdz pat krusta nāvei. Tas ir Dieva uzvaras un pazemības veids. Uzvarēt ar mīlestību. Tikai ar mīlestību var uzvarēt naidu.

Varbūt šāds uzvaras ieteikums mums liekas pārāk lēns un neefektīvs, taču tikai tādā veidā varam uzvarēt ļaunumu, uzvarēt naidu un vardarbību. Mums jāpaļaujas uz šo dievišķās uzvaras veidu. Paļauties nozīmē aktīvi ieiet dievišķajā mīlestībā, piedalīties mieru nesošajā darbā, lai uz mums attiektos Kunga vārdi: „Svētīgie miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem”. Ir jānes mīlestība visiem cietošiem, apzinoties, ka Pastarās tiesas Kungs dzīvo mūsu brāļos un māsās. To, ko darām citiem, to darām mūsu dzīves mūžīgajam Tiesnesim. Tas ir ļoti svarīgi, ka šajā brīdī varam nest Dieva uzvaras gaismu pasaulē un aktīvi piedalīties Viņa mīlestībā.

Mūsdienu daudzkulturālajā un daudzreliģiskajā pasaulē pastāv kārdinājums teikt: „Lai pastāvētu miers starp reliģijām un kultūrām labāk nerunāt pārāk daudz par kristietību, Jēzus personu, Baznīcu un sakramentiem. Labāk turēties pie lietām, kas ir vairāk vai mazāk kopīgas visiem”. Taču tā nav patiesība. Tieši šajā laikā, kad tiek nelietīgi izmantots Dievs vārds, mums ir īpaši vajadzīgs Dievs, kas guva uzvaru uz krusta, kas naidu uzvarēja ar mīlestību. Tieši šobrīb mums ir vajadzīga Kristus seja, lai ieraudzītu Dieva patieso seju un nestu pasaulei tās gaismu.

Tādā veidā mēs atkal nonākam līdz sākumam. Tas, ko varam darīt, ir liecināt par mīlestību un ticību, bet pirmāmkārtām, piesaukt Dievu. Tā ir lugšana. Esam pārliecināti, ka Tēvs klausās savu bērnu saucienu. Svētās Mises laikā, gatavojoties pieņemt komūniju, kopā ar Baznīcu lūdzamies: „Kungs atbrīvo mūs no ļaunā un dāvā mieru mūsu dienām”. Lai šajā brīdī tā kļūst arī par mūsu lūgšanu. Ne rīt, ne arī parīt, bet tieši šodien. Kungs, dāvā mums mieru šodien. Amen”.

sk/RV







All the contents on this site are copyrighted ©.