Apustulis Jēkabs Jaunākais. Viņa piedāvātais kompromiss starp ebreju un citu tautību
kristiešiem
Pāvests Benedikts XVI turpina katehēzes mācību par apustuļu devumu kristietības vēsturē.
Iepriekšējās trešdienās jau izskanēja viņa stāstītais par svētajiem Pēteri, Andreju
un Jēkabu Vecāko. Šoreiz Svētais tēvs iepazīstināja ar Jēkaba Jaunākā personību. Arī
viņš ir to divpadsmit vidū, kurus personīgi izraudzījās Jēzus. Svētajos Rakstos Jēkabs
Jaunākais tiek precizēts kā Alfeja dēls. Taču bieži vien viņu identificē ar citu Jēkabu,
ar Marijas dēlu, kas varētu būt Marija no Kleofas, kas saskaņā ar Jāņa evaņģēliju,
kopā ar Jēzus māti stāvēja krusta pakājē.
Arī Jēkabs Jaunākais ir cēlies no
Nācaretes un iespējams, ka viņš bija Jēzus radinieks. Semītu kultūrās radiniekus sauc
par „brāļiem”. Apustuļu darbos ir izcelta Jēkaba Jaunākā īpašā loma Jeruzalemes Baznīcā.
Viņš neatlaidīgi uzsvēra, ka Baznīcā var pieņemt pagānus, neliekot tiem veikt apgraizīšanu.
Svētais
Pāvils raksta, ka Jēzus Kristus, pēc augšāmcelšanās parādījās vispirms Jēkabam, tad
pārējiem apustuļiem. Jūdu kristieši Jēkabu uzskatīja par savu galveno atbalsta punktu.
Viņam tiek piedēvēta arī vēstule, kas nes Jēkaba vārdu un ir ietverta Jaunās Derības
kanonā. Taču viņš sevi nedēvē par „Kunga brāli”, bet gan par „Dieva un Kunga Jēzus
Kristus kalpu”, kā teikts minētās vēstules sākumā.
Svēto Rakstu pētnieki nav
vienojušies par šo divu personu – Jēkaba, Alfeja dēla un Jēkaba, „Kunga brāļa” identifikāciju.
Nav saglabājies arī neviens evaņģēlisko tradīciju stāsts ne par vienu, ne otru saistībā
ar Jēzus šīszemes dzīvi. Apustuļu darbi, savukārt, vēstī, ka „Jēkabam” ir piederējusi
ievērojama loma pirmatnējā Baznīcā pēc Jēzus augšāmcelšanās. Visievērojamākais darbs,
ko paveicis Jēkabs, ir sarežģītā jautājuma risināšana starp ebreju izcelsmes un pagānu
izcelsmes kristiešiem. Jēkabs kopā ar Pēteri ir spējuši integrēt sākotnējo jūdu dimensiju
kristietībā, pieprasot neuzspiest konvertētajiem pagāniem visu Mozus likumu ievērošanu.
No Apustuļu darbiem uzzinām par šo kompromisu, ko piedāvāja tieši Jēkabs un ko pieņēma
visi pārējie apustuļi, proti, no pagāniem tika prasīts, lai viņi vairs nepiekopj elku
pielūgsmei raksturīgo upurdzīvnieku gaļas ēšanu, kā arī, lai nestājas neiesakāmās
laulībās. Būtībā, pagāniem vajadzēja ievērot tikai dažus visnozīmīgākos aizliegumus,
kas ierakstīti Mozus likumā.
Runājot par apustuli Jēkabu, pāvests piebilda:
„Šādā veidā, tika panākts divkāršs, sevi savstarpēji papildinošs rezultāts, kam joprojām
ir liela nozīme: no vienas puses, tika atzītas nedalāmās attiecības, kas kristietību
vieno ar ebreju reliģiju kā ar savu matrici, kas ir vienmēr dzīva un vērtīga. No otras
puses, pagānu izcelsmes kristiešiem tika ļauts saglabāt savu socioloģisko identitāti,
ko tie zaudētu, ja būtu spiesti ievērot tā dēvētos Mozus priekšrakstus. Būtībā, tika
uzsākta savstarpējas cieņas pilna prakse, kas neraugoties uz nesaskaņām, kas radās
vēlāk, pēc savas dabas tiecās saglabāt to, kas raksturīgs abām pusēm.”
Vissenāko
informāciju par Jēkaba Jaunākā nāvi sniedz vēsturnieks Flāvijs. Viņa sarakstītajā
„Jūdu senatnē” teikts, ka „Jēkaba galu izlēma Augstais priesteris Anans, Annasa dēls,
kurš izmantojot brīvo laika sprīdi, kurā notika varas maiņa starp Romas prokuratoru
Festu un viņa sekotāju Albino, 62. gadā Jēkabu lika nomētāt ar akmeņiem.”
Ar
Jēkaba vārdu saistās gan apokrifs Jēkaba protoevaņģēlijs, kurā tiek slavēti
Jēzus mātes Marijas svētums un jaunavība, gan arī Jēkaba vēstule. Svēto Rakstu
kanonā tā ierindojas pirmajā vietā starp tā dēvētajām Katoliskajām vēstulēm,
kas ir adresētas ne vienai vien, bet daudzām Baznīcām. Pāvests teica, ka šai vēstulē
rakstītajam ir liela nozīme, jo tajā tiek uzsvērts, ka ticību nedrīkst reducēt uz
vārdisku vai abstraktu deklarāciju, bet izpaust to konkrētos labestības darbos. „Bez
tam,” teica pāvests, „Jēkabs mūs aicina ar prieku pieņemt pārbaudījumus un ar neatlaidību
tos izturēt, kā arī lūgties, lai saņemtu no Dieva gudrības dāvanu, pateicoties kurai,
saprotam, ka patiesās dzīves vērtības nav rodamas pārejošos dzīves labumos, bet gan
prasmē dalīties ar nabadzīgajiem un visiem, kam ir nepieciešama mūsu palīdzība.”
Pāvests
akcentēja, ka Jēkaba vēstulē liela nozīme ir teikumam „ticība bez darbiem ir mirusi”
(Jk 2,26). Nereti šī Jēkaba deklarācija tiek pretstatīta svētā Pāvila apalvojumiem,
saskaņā ar kuriem, cilvēks tiek attaisnots pēc viņa ticības, nevis pēc likuma darbiem
(sal. Gal 2,16; Rm 3,28). „Tomēr,” uzsvēra pāvests, „šīs divas perspektīvas
ir iespējams harmonizēt un Pāvila pieminētos likuma darbus izprast kā tādus, kas ir
saistīti ar cilvēka lepnību.”
Noslēdzot katehēzi, Benedikts XVI teica: „Visbeidzot,
Jēkaba vēstule mūs aicina atdod sevi Dieva rokās visā, ko mēs darām un vienmēr izrunāt
vārdus: „Ja Kungam labpatiks”. Tādējādi viņš mūs māca neiedomāties, ka varam plānot
savu dzīvi autonomi, bet gan atvēlēt vietu Dieva gribai. Šādā veidā svētais Jēkabs
Jaunākais vienmēr paliek aktuāls dzīves skolotājs katram no mums.”