Jēkabs Vecākais – dāsnas Kristum piederības piemērs

Vispārējās audiencēs pāvests Benedikts XVI turpina iepazīstināt ar divpadsmit apustuļu personībām. Tā arī šodien, Svētais tēvs pakavējās pie viena no apustuļiem – pie Jēkaba Vecākā. Svētajos Rakstos tiek pieminēts Jēkabs Zebedeja dēls un Jēkabs Alfeja dēls, kas respektīvi, tiek atpazīti kā Jēkabs Vecākais un Jēkabs Jaunākais. Līdz ar šiem apzīmējumiem, bez šaubām, netiek mērīts viņu svētums, bet tikai izcelta dažāda loma, kas viņiem pieder Jaunajā Derībā un jo īpaši, Jēzus šīszemes dzīvē. Tātad, šoreiz pāvests veltīja uzmanību pirmajai no šīm divām personām.
 
Vārds „Jēkabs” ir tulkots no Iákobos, kas ir ievērojamā patriarha Jēkaba grieķu valodas forma. Apustulis Jēkabs ir Jāņa brālis. Jēkabs Vecākais kopā ar Pēteri un Jāni pieder pie trīs izredzēto grupas, kurus Jēzus izvēlējās nozīmīgos savas dzīves brīžos. Tā piemēram, Viņš kopā ar Pēteri un Jāni varēja piedalīties Jēzus agonijas brīdī Ģetzemanes dārzā, kā arī Viņa pārveidošanās brīdī. Tātad, runa ir par dažādām situācijām. Vienā Jēkabs kopā ar diviem citiem apustuļiem ir liecinieki Kunga godībai, redz Viņu sarunājamies ar Mozu un Eliju, viņi redz arī Jēzus dievišķo spožumu. Otrajā situācijā viņi atrodas ciešanu un pazemības priekšā, savām acīm redz, kā Dieva Dēls pazemojas, kļūstot paklausīgs līdz pat nāvei.
 
„Bez šaubām, otra pieredze viņam palīdzēja nobriest ticībā, labot vienpusējo triumfa interpretāciju. Jēkabs Vecākais nu saprot, ka Mesija, ko jūdu tauta gaidīja kā uzvarētāju, patiesībā nebija tikai slavas un godības, bet arī ciešanu un vājuma apņemts. Kristus godība īstenojas tieši krustā, dalībā mūsu ciešanās,” teica pāvests.
 
Svētais tēvs piebilda, ka šī nobriešana ticībā piepildījās Vasarsvētkos ar Svētā Gara palīdzību – tā, ka atnākot augstākās liecināšanas brīdim, Jēkabs nenobijās un neatkāpās. I gadsimta 40. gadu sākumā ķēniņš Herods Agrippa, Heroda Lielā mazdēls, sāka vajāt dažus Baznīcas locekļus un „Viņš ar zobenu nonāvēja Jēkabu, Jāņa brāli” (Ap.d. 12, 1-2). Pēkšņā ziņa, kurai trūkst jebkādas stāstījumam raksturīgas detaļas, no vienas puses, atklāj, cik pierasts tais laikos bija, ka kristieši, liecinot par Kungu, atdeva savu dzīvību. No otras puses, šis Svēto Rakstu fragments atklāj arī, ka Jēkabam bija ievērojama loma Jeruzalemes Baznīcā – arī tāpēc, ka šī loma viņam jau piederēja Jēzus šīszemes dzīves laikā.
 
Vēlāku laiku tradīcija, kas datējama vismaz ar Spānijas Izidora dzīves laiku, vēstī par Jēkaba Vecākā uzturēšanos Spānijā, lai evaņģelizētu šo Romas impērijas svarīgo reģionu. Savukārt, saskaņā ar citu tradīciju, uz Spāniju, uz Santjago de Kompostellas pilsētu būtu pārvestas viņa miesas. „Kā visi zinām,” teica pāvests, „šī vieta līdz pat šodienai ir neskaitāmu svētceļojumu vieta, uz kurieni cilvēki dodas ne tikai no Eiropas, bet no visas pasaules. Tā tiek izskaidrots svētā Jēkaba ikonogrāfiskais attēlojums ar svētceļnieka nūju un Evaņģēlija rulli rokā, kas ir raksturīgi ceļojošam un Labo vēsti sludinošam apustulim. Tas raksturo arī katra kristieša dzīves svētceļojumu.
 
Katehēzi Benedikts XVI noslēdza, izdarot šādu kopsavilkumu: „Tātad, no svētā Jēkaba varam mācīties daudzas lietas: gatavību pieņemt Kunga aicinājumu arī tad, kad mums liek atstāt mūsu cilvēciskās drošības „laivu”; dedzību, sekojot ceļos, ko Viņš mums norāda, neraugoties uz mūsu iluzoriskajiem apsvērumiem; gatavību drosmīgi liecināt par Viņu – ja nepieciešams, līdz pat augstākajam, dzīvības upurim. Tāds Jēkabs Vecākais nostājas mūsu priekšā kā daiļrunīgs dāsnas Kristum piederības piemērs. Viņš, kas sākumā, ar savas mātes starpniecību lūdza iespēju sēdēt blakus Skolotājam viņa Valstībā, bija pirmais, kas dzēra ciešanu biķeri un dalījās moceklībā ar apustuļiem.
 
Un visbeidzot, varam teikt, ka ne tikai ārējais, bet visvairāk par visu, iekšējais gājums no Pārveidošanās kalna līdz agonijai, simbolizē visu kristīgās dzīves svētceļojumu starp pasaules vajāšanām un Dieva mierinājumu, kā norāda Vatikāna II koncils. Sekojot Jēzum tā, kā to darīja Jēkabs, apzināmies, ka arī grūtībās ejam pa patieso ceļu.”
 
Pēc katehēzes mācības pāvests sveica klātesošās svētceļnieku grupas, starp tām arī mūsu kaimiņzemes Lietuvas svētceļnieku grupu. Tās ietvaros bija priesteri un diakoni no Šauļu un Telšu diecēzēm, kas Romā ieradušies līdz ar saviem bīskapiem, kas veic vizīti Ad limina apostolorum.
 
Lietuviešu svētceļniekiem pāvests novēlēja: „Lai Euharistija ir jūsu ikdienas dzīves avots un centrs. Lūdzu nododiet manu sirsnīgu sveicienu savām ģimenēm un ticīgajiem draudzēs. Jūs pavadu ar lūgšanu un dodu jums savu apustulisko svētību.”
 
iš