"Hostija – Radīšanas sintēze". Vissvētākā Sakramenta svētki Romā

15. jūnija pievakarē pāvests Benedikts XVI devās uz Laterāna baziliku, lai kopā ar Romas iedzīvotājiem un viesiem godinātu Kristus Miesas un Asiņu piemiņu – vispirms jau Svētajā Misē, bet vēlāk arī tradicionālajā procesijā pa vienu no plašākajām Romas ielām – Merulānu, kas savieno Jāņa Laterāna un Marijas Lielāko bazilikas.
 
„Savu ciešanu priekšvakarā, Pēdējo vakariņu laikā Kungs ņēma savās rokās maizi, svētīja to un deva viņiem sacīdams: Lūk, mana miesa!”. Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva viņiem sacīdams: „Šīs ir manas Jaunās Derības asinis, kas par daudziem tiks izlietas”. „Šais vārdos ir izteikta visa Dieva attiecību vēsture ar cilvēkiem,” teica pāvests, iesākot Svētās Mises homīliju. Viņš piebilda, ka tas nav tikai pagātnes atstāsts, bet arī nākotnes priekšsludināšana – Dieva valstības atnākšana pasaulē. „Tas, ko saka Jēzus, nav vienīgi vārdi. Tas, ko Viņš saka, ir notikums – centrālais notikums pasaules un mūsu personīgās dzīves vēsturē,” uzsvēra Benedikts XVI.
 
Svētais tēvs vēlējās pakavēties pie viena no šī notikuma aspektiem. Jēzus par savas klātbūtnes zīmi izvēlējās maizi un vīnu. Katrā no šīm divām zīmēm Viņš dāvā sevi visu. Augšāmcēlušais nav dalīts. Viņš ir persona, kas caur zīmēm tuvojas mums un vienojas ar mums. Toties, zīmes runā uz mums, mācot iedziļināties Jēzus Kristus noslēpumā. Adorējot, mēs skatāmies uz konsekrēto hostiju – uz vienkāršāko maizes veidu, kas pagatavots no nedaudz miltiem un ūdens. Tā līdzinās nabadzīgo maizei, un viņiem Kungs visvairāk vēlējās būt klāt. Lūgšana, ar kādu Baznīcas liturģijas laikā šī maize tiek nodota Kungam, to kvalificē kā zemes un cilvēka darba augli. Tajā ir ietvertas cilvēka ikdienas rūpes – zemes apstrādāšana, sēja un ražas novākšana. Tomēr, maize nav vienīgi cilvēku izgatavots produkts, tā ir zemes auglis un tātad, arī dāvana. Tas, ka zeme dod augļus, nav cilvēka nopelns. Tikai Radītājs tai varēja piešķirt auglību. Pāvests teica, ka jau pieminēto lūgšanu varētu paplašināt ar šādiem vārdiem: „maize ir zemes un debesu auglis”. Lai to iegūtu, ir nepieciešama zemes un debesu dāvanu sinerģija, proti, saule un lietus. Arī ūdeni, kas ir nepieciešams maizes pagatavošanai, nespējam radīt mēs paši. Šai laikā, kad sabiedrībā tiek runāts par aizvien progresīvāku zemes pārvēršanos tuksnesī vairākos pasaules reģionos un kad līdz mums nonāk ziņas par cilvēku un dzīvnieku bojā eju ūdens trūkuma dēļ, apzināmies, cik liela dāvana ir ūdens un cik nespējīgi esam, lai to iegūtu paši saviem spēkiem.
 
Pāvests turpināja: „Tātad, skatoties uz šo nelielo baltās hostijas gabaliņu, uz šo nabagu maizi, reizē izjūtam arī radīšanas sintēzi. Debesis un zeme, kā arī cilvēku darbs saplūst. To spēku sinerģija, kas dara iespējamu dzīvības noslēpumu un cilvēka eksistenci uz šīs planētas, nāk mums pretim visā savā brīnišķīgajā lielumā. Līdz ar to sākam saprast, kāpēc Kungs izvēlas šo maizes gabaliņu kā savu zīmi. Radīšana ar visām savām dāvanām pārspēj sevi un tiecas pēc kaut kā lielāka. Tā pārspēj savu spēku sintēzi, arī dabas sintēzi, un gars, ko zināmā veidā izjūtam maizes klaipā, liek domāt par radīšanu, kas tiecas uz dievišķo, uz vienošanos ar pašu Radītāju.”
 
Taču arī ar to vēstījums, kas ietverts šai maizes zīmē, vēl nav izteikts līdz pašiem dziļumiem. Tās visdziļākais noslēpums, Kungs, Palmu svētdienā, tiekoties ar dažiem grieķiem, teica: „Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tas paliek viens. Bet ja nomirst, tas atnes daudz augļu.” (Jņ 12,24). Maizē, kas pagatavota no samaltiem graudiem, slēpjas Ciešanu noslēpums. Milti, jeb samaltie graudi, līdzinās grauda nomiršanai un augšāmcelšanās faktam. Tikai nomirstot var augšāmcelties, nest augļus un jaunu dzīvību.
 
Pāvests atgādināja, ka Vidusjūras baseina tautas šo noslēpumu intuitīvi izjuta vēl pirms Kristus. Pamatojoties uz šīs nomiršanas un augšāmcelšanās pieredzi, tās radīja mītus par dievībām, kas mirstot un augšāmceļoties, pārvērtās jaunā dzīvībā. Dabas cikls šīm tautām šķita dievišķais apsolījums. Šais mītos cilvēku dvēseles zināmā veidā tiecās pretim Dievam, kas kļuva Cilvēks, pazemojās līdz pat nāvei krustā un atvēra visiem dzīvības vārtus. Procesā, kurā grauds top par maizi, cilvēki atklāja, ka eksistē Dievs, kas mirst un šādā veidā ved mūs pie dzīvības. Tas, kas mītos bija gaidīšana un tai pašā kviešu graudā apslēpts kā radīšanas cerības zīme, patiešām notika Kristū. Līdz ar savām ciešanām un nāvi, Viņš kļuva par maizi mums visiem un līdz ar to dzīvā un drošā cerība: Viņš mūs pavada visās mūsu ciešanās līdz pat nāvei. Ceļi, ko Viņš iet kopā ar mums un pa kuriem ved mūs uz dzīvību, ir cerības gājums.
 
Adorējot, mēs raugāmies uz konsekrēto hostiju. Tā ir radīšanas zīme, kas runā uz mums. Mēs sastopam šīs dāvanas lielumu, taču līdz ar to arī ciešanas, Jēzus krustu un Viņa augšāmcelšanos. Mums raugoties uz hostiju un adorējot, Jēzus mūs pievelk sev, Viņš ieved mūs savā noslēpumā, ar kuru vēlas mūs pārveidot tāpat, kā ir pārveidojis hostiju.
 
Pirmatnējā Baznīca maizē saskatīja arī citu simboliku. Divpadsmit apustuļu mācība – grāmata, kas sarakstīta ap 100. gadu, savās lūgšanās piesauc: „Tāpat kā šī lauztā maize izplatījās kalnājos un kļuva par vienu, tāpat lai arī Tava Baznīca no visām zemes malām sapulcējas Tavā valstībā”. „Maizē, kas gatavota no daudziem graudiem, slēpjas arī vienības notikums,” teica pāvests, „kļūt par samalto graudu maizi, ir vienības process”. „Arī mums, kas esam daudzi, jākļūst par vienu maizi, vienu miesu,” aicina svētais Pāvils. Tā, maizes zīme reizē kļūst gan par cerību, gan uzdevumu.
 
Līdzīgā veidā uz mums runā arī vīna zīme. Kamēr maize atgādina par ikdienu, par svētceļojuma vienkāršību, vīns izsaka radīšanas cēlumu: līksmības svētkus, ko Dievs mums vēlas dāvāt laiku beigās un ko jau tagad anticipē ar šīs zīmes starpniecību. Taču arī vīns vēstī par ciešanām: vīnogulāji ir atkārtoti jāpotē, lai tos attīrītu, vīnogām ir jānobriest zem saules un lietus, un vēlāk tās ir jāizspiež – tikai izejot šādu ciešanu procesu var nobriest labs vīns.
 
Svētās Mises homīliju pāvests noslēdza šādiem vārdiem: „Vissvētākā Sakramenta svētkos visvairāk raugāmies uz maizes zīmi. Tas atgādina arī Izraeļa tautas 40 gadus ilgo ceļojumu pa tuksnesi. Hostija ir mūsu manna, ar kuru Kungs mūs baro. Tā, patiešām, ir debesu maize, ar kuru Viņš dāvā mums sevi. Procesijā sekojam šai zīmei un sekojam Viņam pašam. Un lūdzam Viņu: Ved mūs pa mūsu vēstures ceļiem! Aizvien vairāk rādi Baznīcai un tās ganiem pareizo gājumu! Raugies uz cilvēci, kas cieš, kas nedroša ceļo starp daudziem jautājumiem, kas to nomāc, raugies uz fizisko un psihisko izsalkumu, kas to moka! Dāvā maizi cilvēku miesai un dvēselei! Dāvā viņiem darbu! Dāvā viņiem gaismu! Dāvā viņiem sevi! Šķīstī un svētdari mūs visus! Liec mums saprast, ka tikai caur dalību tavās ciešanās, ar „jā” teikto krustam, ar atteikšanos un Tevis uzlikto šķīstīšanos, mūsu dzīve var nobriest un sasniegt savu patieso piepildījumu. Vieno mūs visus no visām zemes malām. Vieno savu Baznīcu, vieno saplosīto cilvēci! Dāvā mums savu pestīšanu! Āmen!”
 
iš