Svētīgais Eustachio Van Lieshout: "Ja nevaram izmainīt apstākļus un situācijas, tad tomēr varam mainīt savu attieksmi"

Ceturtdien, 15. jūnijā, Vissvētākā Sakramenta svētkos, Brazīlijā notika beatifikācijas svinības. Par svētīgu tika pasludināts Jēzus un Marijas Svēto Siržu kongregācijas loceklis, priesteris Eustachio Van Lieshout.
 
Tēvs Eustachio ir dzimis ļoti ticīgā ģimenē, 1890. gada 3. novembrī, Ārl-Rihtelā, Holandē. Iestājās Jēzus un Marijas Svēto Siržu kongregācijā, pateicoties paraugam, ko bija atstājis šīs kongregācijas misionārs svētīgais Damians de Veusters. No 1920. līdz 1924. gadam tēvs Eustachio darbojās jau kā priesteris Roterdamas perifērijā, aprūpējot beļģu ieceļotājus. 1925. gadā viņš tika nosūtīts misijā uz Brazīliju. Tur viņš veica savu kalpojumu, galvenokārt, starp nabagiem un slimajiem, dažādās vietās, īpaši Minas Gerias un San Paolo apkaimē. Viņš bija apveltīts ar īpašu spēju aprūpēt cilvēkus, gan fiziski, gan garīgi. Šī spēja tuvoties cilvēkiem darīja viņu ļoti slavenu un ievērojamu. Viņš nomira 1943. gadā ar tīfa slimību, ar ko bija saslimis, nenogurstoši aprūpējot šīs slimības skartos.
 
Tēvs Eustachio īpašu uzmanību veltīja draudzes pastorālajam darbam gan Holandē, gan Brazīlijā. Pirmām kārtām, viņš vienmēr steidzās palīgā nabagiem un dažādu likstu piemeklētajiem. Viņš centās savus draudzes locekļus pasargāt no dažādu veidu māņticību piekopšanas, vai morāliski nepieņemamu dziedniecības līdzekļu pielietošanas. Dievs šo priesteri bija apveltījis ar spēju palīdzēt cilvēkiem, ar lūgšanu un svētību. Lai izsargātos no maldīgiem pārpratumiem, viņš vienmēr tiecās izvairīties no sajaukuma starp fizisko un garīgo veselību.
 
Tēvs Eustachio ir vienreizējs dvēseļu gana paraugs. Viņš prata harmoniski savienot kontemplāciju un darbību, garīgumu un apustulisko kalpošanu. Jēzus un Marijas Siržu institūta ģenerālpriekšnieks, tēvs Enrique Losada uzsver, ka par priestera Eustachio svētuma būtiskāko elementu var uzskatīt viņa dedzīgās rūpes par viņam uzticēto cilvēku pestīšanu. Šī dedzība brīnumainā veidā izpaudās viņa dziedināšanas spējās. Ar lūgšanu un svētību viņš dziedināja neskaitāmus cilvēkus, kuri nāca pie viņa. Ļoti daudzi viņu uzskatīja par svēto. Cilvēki no viņa saņēma palīdzību un atrada pie viņa mierinājumu. Viņa sveiciens skanēja: „Veselība un miers”!
 
Viņa svētuma un brīnumaino izdziedināšanu slava bija tik tālu izplatījusies, ka nereti viņa institūta priekšniecībai nācās viņu pārcelt no vienas vietas uz citu, lai izvairītos no sabiedriskās kārtības traucējumiem. Jo pie viņa nāca cilvēku pūļi. Tiklīdz bija zināms, ka vienā vai citā vietā ir ieradies tēvs Eustachio, tā šī vieta nekavējoties pārvērtās par svētceļojuma vietu. Minētā institūta ģenerālpriekšnieks stāsta kādu gadījumu Riodežaneiro, kur nācās pārtraukt pat ielu satiksmi, jo Bezvainīgās Jaunavas Marijas baznīcas priekšā, kur bija ieradies priesteris Eustachio, sanāca milzīgs cilvēku pūlis. Jāsaka, ka viņa svētuma slavas sekas bija arī krusts viņam pašam: viņam nācās pieņemt to, ka uz kādu laiku priekšniecība viņam neļāva publiski darboties, lai izvairītos no sabiedriskiem traucējumiem.
 
Runājot par viņa vēstījuma nozīmi un aktualitāti, institūta ģenerālpriekšnieks min tieši šo prasmi harmoniski saskaņot kontemplāciju un darbību, lūgšanu un apustulisko darbošanos. Tieši viņa nesavtīgajā un nenogurstošajā sevis atdevē nabagu labā varam saskatīt viņa vēstījuma būtību. Viņš tiecās atrast piemērotus veidus un līdzekļus kā nodot Evaņģēlija vēsti visiem cilvēkiem, neskatoties uz viņu stāvokli. Mūsdienām tā arī ir ļoti nozīmīga liecība. Tēvs Eustachio mums māca, kā pacietīgi un mierīgā garā pieņemt un panest dažādas nepatikšanas, neērtības vai problēmas. Ja nevaram izmainīt apstākļus un situācijas, tad tomēr mēs varam mainīt savu attieksmi. Šāda attieksme maiņa, sastopoties ar grūtībām, palīdz cilvēkam saglabāt mieru un noturēties kājās, un ar jauniem spēkiem iet atkal uz priekšu. To mums māca svētīgais priesteris Eustachio.
 
je