Iznācis jauns Pontifikālās ģimeņu padomes dokuments "Ģimene un prokreācija"

Otrdien, 6. jūnijā, Pontifikālā ģimeņu padome laida klajā jaunu dokumentu „Ģimene un prokreācija”, tas ir, ‘ģimene un cilvēka radīšana jeb dzīvības tālāknodošana’. Tajā tiek norādīts, ka vēl nekad agrāk laulību un ģimeni nav piemeklējuši tik spēcīgi uzbrukumi kā šodien. Mūsdienu sabiedrības radikālie strāvojumi kļuvuši par cēloni jauniem fenomeniem. Nereti pat tiek pieprasīts, lai tiktu likumīgi atzītas tādas savienības formas, kas īstenībā satricina laulību un ģimeni. Bieži vien tiek mēģināts attaisnot biomedicīniskās darbības, kas no morālā viedokļa, ņemot vērā to būtību, nevar tikt attaisnotas, piemēram, mēģinājums laulības aktu atdalīt no prokreācijas jeb radīšanas vai seksualitāti no mīlestības.
 
Dokuments no jauna pasvītro, ka vienīgi laulībā balstīta ģimene ir piemērota vieta atbildīgai jaunas dzīvības radīšanai. Tāds ir paša Radītāja plāns attiecībā uz dzīvības radīšanu un ģimeni. Baznīca ir aicināta piedāvāt visiem cilvēkiem kristīgo skatījumu attiecībā uz radīšanu un ģimeni.
 
Mūsdienu lielā problēma ir tā, ka tiek atmests Dievs kā galvenā pamatmēraukla. „Kļūdas, ko vīrietis un sieviete pieļauj dzīvības jautājumos, galvenokārt skar viņu attiecības ar Dievu”, teikts dokumentā. Tas nozīmē, ka dzīvības sfērā pieļauto kļūdu galvenais iemesls ir attiecību saraušana ar Dievu.
 
Dokuments aicina visus kristiešus raudzīties uz dzīvības jautājumiem „cilvēciskā prāta un dievišķās atklāsmes” gaismā, lai tādā veidā aizvien dziļāk izprastu dzīvības noslēpumu.
 
Pontifikālās ģimeņu padomes prezidents, kardināls Alfonso Lopezs Truhillo Vatikāna radio norādīja, ka Baznīcai jāmudina laulātos pārus, lai viņi nebaidītos no dzīvības, bet pilnībā uzticētos Dievišķajai Gādībai, mīlestības Dievam, kurš ģimenes pavardu bagātina ar jaunas dzīvības dāvanu.
 
Dokumenta apjoms ir 57 lappuses. Tā tēma ‘ģimene un prokreācija’ tiek aplūkota četru daļu garumā. Dokumentā tiek uzsvērts ne vien tas, ka ģimene ir vienīgā dzīvības radīšanai piemērotā vieta, bet arī, ka dzīvības radīšana ietver sevī sabiedriskos, juridiskos, sociālos, politiskos, ekonomiskos un kultūras aspektus. Dokumenta piektā daļa pievēršas divām savstarpēji papildinošām perspektīvām, proti, teologālajai, jo ģimene ir Trīsvienības attēls, un pastorālajai, jo ģimene ir Baznīcas pamatšūniņa un pirmā evaņģelizētāja.
 
Jau dokumenta sākumā, balstoties uz Jāņa Pāvila II, 1979. gadā, Meksikā, teiktajiem vārdiem, tiek uzsvērts, ka Baznīcai ir tiesības uz pienākums sludināt Patiesību par cilvēku. Cilvēks nav tikai ‘racionāls dzīvnieks’, viņš ir arī sabiedriska, ģimeniska būtne. Cilvēkā ir ierakstīta nepieciešamība pēc ģimenes. Ģimene ir Dieva iestādījums.
Runājot par dzīvības radīšanu, dokuments skaidro, ka tā var tikt analizēta no dažādiem viedokļiem: vēsturiskā, antropoloģiskā, reliģiskā. Radīšana ir dzīvības tālāknodošanas veids, vīrietim un sievietei savienojoties mīlestībā. Radīšanai ir jābūt cilvēciskai, tas nozīmē, tai ir jābūt ‘cilvēka darbības auglim’ un ‘cilvēciskas, brīvas, prātīgas un atbildīgas darbības auglim’.
 
Jaunā dokumenta „Ģimene un prokreācija” galvenie avoti ir Vatikāna II koncila mācība, pāvesta Jāņa Pāvila II dokumenti, Katoliskās Baznīcas katehisms un nesen iznākušais „Baznīcas sociālās mācības īss izklāsts”.
 
je