Apustulis Andrejs – Kristus vēsts nesējs grieķu pasaulei

Pēdējās divas pāvesta Benedikta XVI teiktās katehēzes mācības bija veltītas svētā apustuļa Pētera personībai. 14. jūnijā, kārtējo reizi tiekoties ar svētceļniekiem trešdienas vispārējā audiencē, Svētais tēvs rosināja tuvāk iepazīt arī pārējos vienpadsmit apustuļus. Ar vienu no viņiem – Sīmaņa Pētera brāli Andreju, pāvests iepazīstināja jau šīsdienas katehēzē. Pirmais, kas pārsteidz, runājot par šo apustuli, ir viņa vārds. Tas nav ebreju vārds, kā to varētu gaidīt, bet grieķu. Tas liecina, ka viņa ģimene – vecāki, kas tam devuši šo vārdu, ir bijuši atvērti pret citām kultūrām. Patiešām, Galilejā grieķu valoda un kultūra bija diezgan pārstāvētas. Divpadsmit apustuļu sarakstā evaņģēlisti Matejs un Lūka Andreju ierindo otrajā vietā, savukārt Marka evaņģēlijā un Apustuļu darbos šis vārds parādās ceturtajā vietā. Katrā ziņā, apustulim Andrejam piemita liels prestižs pirmo kristīgo kopienu vidū.
 
Asinsradniecības saites starp Pēteri un Andreju, kā arī viņiem abiem adresētais Jēzus aicinājums, evaņģēlijos parādās ļoti izteikti. Tā piemēram, Mateja un Marka evaņģēlijos lasām: „Jēzus, staigādams gar Galilejas jūru, redzēja divus brāļus: Sīmani, kas tiek saukts Pēteris, un Andreju, tā brāli, izmetam tīklus jūrā, jo viņi bija zvejnieki. Un Viņš tiem sacīja: Sekojiet man un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Mt 4,18-19); (Mk 1,16-17).
 
Pāvests aicināja pievērst uzmanību Ceturtajam evaņģēlijam, kas liecina, ka sākotnēji Andrejs bija Jāņa Kristītāja māceklis. Tas nozīmē, ka viņš dalījās Izraeļa cerībā un vēlējās tuvāk iepazīt Dieva vārdu, klātesošā Kunga realitāti. Viņš patiešām bija ticības un cerības cilvēks. Kādu dienu viņš dzirdēja Jāni Kristītāju nosaucam Jēzu par „Dieva jēru” (Jņ 1,36). Tad Andrejs kopā ar citu, vārdā nenosauktu mācekli, sekoja Jēzum, Tam, ko Jānis Kristītājs bija nosaucis par „Dieva jēru”. Evaņģēlists Jānis raksta: „Tie gāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika tai dienā pie Viņa”. (Jņ 1, 37-39).
 
Tātad, Andrejs varēja baudīt dārgus brīžus kopā ar Jēzu. Apraksts turpinās ar nozīmīgu piebildi: „Bet Andrejs, Sīmaņa brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa dzirdējuši un Viņam sekojuši. Viņš vispirms atrada savu brāli Sīmani un saka viņam: „Mēs atradām Mesiju (kas tulkojumā - Kristus) un atveda to pie Jēzus” (Jņ 1,40-43). Tādējādi Andrejs nekavējoties izrādīja neparastu apustulisko garu. Viņš, tātad, bija pirmais apustulis, ko Jēzus aicināja sev sekot. Tieši tāpēc bizantiešu liturģija viņu godina ar vārdu Protóklitos, kas nozīmē „pirmais aicinātais”. Ir skaidrs, ka brālīgo saišu dēļ starp Pēteri un Andreju, arī Romas Katoļu Baznīca un Konstantinopoles Pareizticīgo Baznīca īpašā veidā izjūt šīs saites savā starpā. Lai izceltu šīs attiecības, pāvests Pāvils VI 1964. gadā nodeva Patrasas pareizticīgo metropolītam Grieķijā nozīmīgu svētā Andreja relikviju, kas līdz tam tika glabāta Vatikāna bazilikā un kas pēc tradīcijas, tika uzskatīta par apustuļa krusta krustu.
 
Evaņģēlijos Andreja vārds īpašā veidā tiek minēts citos trīs gadījumos, kas liek šo cilvēku iepazīt vairāk. Pirmais gadījums ir maizes pavairošana Galilejā. Andrejs norāda uz kādu zēnu, kam bija piecas maizes un divas zivis. Tai pašā brīdī viņš apzinās situācijas smagumu, sacīdams: bet kas tas ir tik daudziem? (sal. Jņ 6,8-9). Andrejs ir reālists – viņš domā, ka ar to vien, kas ir zēnam, nepietiek. Tomēr Jēzus spēja pavairot šīs maizes un zivis, lai to pietiktu visiem, kas nākuši Viņu klausīties.
 
Otrs gadījums norisinās Jeruzalemē. Izejot no pilsētas, viens māceklis Jēzus uzmanību vērsa uz celtnēm un varenajiem akmeņiem, uz kuriem balstījās svētnīca. Taču Mācītāja atbilde bija pārsteidzoša: Viņš teica, ka ne akmens uz akmens nepaliks no šīm celtnēm. Tad Andrejs, kopā ar Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņam vaicāja: „Saki mums, kad tas notiks un kāda zīme būs, kad viss tas sāks piepildīties?” (Mk 13,1-4). Lai atbildētu uz šo jautājumu, Jēzus teica nozīmīgu runu par Jeruzalemes izpostīšanu un pasaules beigām, aicinot savus mācekļus uzmanīgi lasīt laiku zīmes un vienmēr būt nomodā.
 
Pavests teica, ka šis gadījums liek saprast, ka ticīgajiem nav jābaidās uzdot jautājumus Jēzum, taču tai pašā laikā ir jābūt gataviem pieņemt Viņa mācību, tai skaitā arī pārsteidzošu un smagu.
 
Trešais gadījums, kas evaņģēlijos liecina par apustuļa Andreja iniciatīvu, norisinās Jeruzalemē, neilgi pirms Kunga ciešanām. Evaņģēlists Jānis stāsta, ka uz Lieldienu svinēšanu svētajā pilsētā bija atnākuši arī daži grieķi, iespējams, prozelīti, vai Dieva bailīgie. Viņi bija nākuši, lai pielūgtu Izraeļa Dievu Lieldienās. Andrejs un Filips – abi apustuļi, kam ir grieķu vārdi, uzņemas par tulkiem un vidutājiem šai mazajā grieķu pulciņā. Jēzus atbilde uz viņu jautājumu, kā tas bieži ir sastopams Jāņa evaņģēlijā, šķiet mīklaina, bet tieši tāpēc tai piemīt bagātīga nozīme. Jēzus saka abiem mācekļiem un ar viņu starpniecību arī visai grieķu pasaulei: „Pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts. Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tas paliek viens; bet ja nomirst, tad atnes daudz augļu.” (Jņ 12, 23-24).
 
Ko nozīmē šie Jēzus vārdi šai kontekstā? Pāvests ar sekojoša monologa starpniecību paskaidroja, ka Jēzus vēlas sacīt: „Jā, tikšanās starp mani un grieķiem notiks, taču nevis kā vienkārša un īsa saruna starp mani un dažām personām, kas ir nākušas galvenokārt ziņkāres vadītas. Ar manu nāvi, kas ir salīdzināma ar grauda iekrišanu zemē, sitīs manas godības stunda. Pēc manas nāves krustā būs liela auglība: „nomirušais grauds”, kas ir mans krustā sistā simbols – augšāmcelšanās brīdī kļūs par dzīvības maizi pasaulei; tas būs gaisma tautām un kultūrām. Jā, tikšanās ar grieķu dvēseli, ar grieķu pasauli, īstenosies tik dziļā mērā, kas līdzinās grauda iekrišanai zemē, un zemes un debesu spēku pievilkšanai sev, lai kļūtu par maizi. Citiem vārdiem runājot, Jēzus pravieto, ka grieķu Baznīca, pagānu Baznīca, pasaules Baznīca kļūs par Viņa Lieldienu augli.”
 
Senās tradīcijas apustuli Andreju, kurš grieķiem ir iztulkojis Jēzus teikto, uzskata ne tikai par dažu grieķu tulku pieminētajā tikšanās brīdī ar Jēzu, bet par grieķu apustuli. Tās dara zināmu, ka visā pārējā savas dzīves laikā apustulis Andrejs sludināja un tulkoja Jēzus vārdu grieķu pasaulei. Pēteris, Andreja brālis, no Jeruzalemes caur Antiohiju devās uz Romu, lai pildītu savu universālo misiju; Andrejs, savukārt, kļuva par apustuli grieķu pasaulē. Abi, Pēteris un Andrejs gan dzīvē, gan nāvē parādās kā īsti brāļi. „Tā ir brālība, kas simboliskā veidā izpaužas īpašajās attiecībās starp Romas un Konstantinopoles Baznīcām, Baznīcām, kas, patiešām, ir māsas,” teica pāvests.
 
Viena no tradīcijām vēstī par Andreja nāvi Patrasā, kur arī viņš tika piesists krustā. Tai brīdī, līdzīgi savam brālim Pēterim, arī viņš lūdza būt piekalts pie krusta citādā veidā nekā Jēzus. Viņa gadījumā, tas bija krusts ar ieslīpu šķērskoku, kurš tāpēc arī tiek saukts par „svētā Andreja krustu”. Saskaņā ar senu, VI gadsimta sākumā pierakstītu stāstu, kas saucas „Andreja ciešanas”, apustulis tobrīd būtu teicis šādus vārdus: „Esi sveicināts, krusts, ko svētījušas Jēzus miesas un kuru kā dārgas pērles, izdaiļojuši viņa locekļi. Pirms Kungs kāpa tevī, tu iedvesi šīszemes bailes. Toties, tagad, kad esi apdāvināts ar debesu mīlestību, tevi var pieņemt kā dāvanu. Ticīgie zina, cik daudz prieka ir tevī, cik daudz dāvanu tu esi sagatavojis. Tāpēc drošs un prieka pilns nāku pie tevis, lai arī mani tu saņemtu līksmojot - kā vienu no Tā mācekļiem, kas tika piekalts pie tevis… Ak svētīgais krusts, kas esi saņēmis Kunga majestāti un Viņa miesas skaistumu! Ņem mani un ved mani tālu no cilvēkiem, un stādi mani mana Mācītāja priekšā, lai caur tevi mani saņemtu tas, kurš mani ir atpestījis. Esi sveicināts, krusts! Jā, patiešām, esi sveicināts!”
 
„Kā redzam,” teica pavests, „šais vārdos ir ļoti dziļš kristīgais garīgums, kas krustā saskata ne tik daudz moceklības rīku, cik nesalīdzināmu līdzekli pilnīgai asimilācijai ar Pestītāju, ar Graudu, kas ir iekritis zemē. Svētais tēvs piebilda, ka ticīgajiem ir jāgūst nozīmīga mācība – arī mūsu krusti iegūst vērtību, ja tos uzskatām un pieņemam kā Kristus krusta daļu, ja tiem tuvojamies Viņa gaismas starojumā. Tikai no Kunga krusta arī mūsu ciešanas iegūst cēlumu un savu patieso jēgu.
 
Katehēzes noslēgumā pāvests aicināja lūgt svēto apustuli Andreju, lai viņš māca mums sekot Jēzum ar gatavību, liecināt ar dedzību par Kristu visiem, ko satiekam, un visvairāk par visu - veidot ar Viņu īstas draudzības attiecības, apzinoties, ka tikai Viņā varam rast mūsu dzīves un nāves galējo jēgu.
 
iš