Svētdien, 4. jūnijā, uzrunājot Svētā Pētera laukumā sapulcējušos ticīgos, pāvests
Benedikts XVI savā Vasarsvētku homīlijā pievērsa uzmanību atvērtības uz Svēto Garu
nozīmei, kā arī Dieva un cilvēka, un cilvēku savstarpējās vienības nozīmei.
Vasarsvētku
dienā Svētais Gars ar spēku nonāca pār apustuļiem. Tas bija sākums Baznīcas misijai
pasaulē. Apustuļu darbos lasām, ka Jēzus gatavoja mācekļus šai misijai, vairākkārt
parādoties viņiem pēc savas augšāmcelšanās. Pirms uzkāpšanas debesīs, Viņš tiem pavēlēja
palikt Jeruzalemē un gaidīt piepildāmies Tēva apsolījumu. „Tas nozīmē, Jēzus saviem
apustuļiem prasīja palikt kopā, lai tādā veidā sagatavotos Svētā Gara dāvanas saņemšanai,”
uzsvēra pāvests. Viņi, kā zinām, sanāca Pēdējo Vakariņu namā un kopā ar Mariju palika
vienoti lūgšanā, gaidot apsolīto Svēto Garu.
Lai saņemtu Svēto Garu, apustuļiem
bija jāpaliek kopā. Tas ir arī katras kristīgās kopienas aicinājums. Bieži vien mēs
domājam, ka mūsu misiju darba auglīgums būs atkarīgs no rūpīgi izstrādāta plāna vai
programmas. Protams, Kungs prasa no mums sadarbību, taču jāapzinās, ka primārā ir
Viņa iniciatīva: Baznīcas galvenais varonis ir Svētais Gars.
Pāvests skaidroja,
ka simboli, ar kādiem Svētie Raksti apzīmē Svēto Garu, proti, vējš un uguns, atgādina
Sinaja kalnu, kur Dievs atklāja sevi Izraēlim un noslēdza ar viņu derību. Vasarsvētki
ir kā jauns Sinajs. Kopš šī brīža runa ir ne tikai par Dieva derību ar Izraēli, bet
ar visām zemes tautām. Kopš savas dzimšanas, Baznīca ir katoliska un misionāra. Tā
sludina pestīšanas vēsti visām tautām.
Pāvests norādīja, ka pastāv radikāli
pretēja atšķirība starp Bābeles torņa celšanas un Vasarsvētku notikumu. Vēloties ar
pašu spēkiem uzcelt torni, kas sniegtos līdz debesīm, cilvēki zaudēja spēju savstarpēji
saprasties. Turpretī Vasarsvētkos atjaunojās šī savstarpējā sapratne un komūnija.
Svētais Gars ar savu klātbūtni mūs vieno un sajukumu pārvērš komūnijā.
„Cilvēka
augstprātība un egoisms vienmēr rada šķelšanos, vienaldzības mūrus, naidu un vardarbību.
Turpretī, Svētais Gars padara mūsu sirdis spējīgas saprast visu valodas, jo Viņš izveido
autentiskas komunikācijas starp zemi un debesīm tiltu. Svētais Gars ir Mīlestība”,
uzsvēra pāvests.
Taču kā lai ieejam Svētā Gara noslēpumā, kā lai izdibinām
Mīlestības vēsti? Evaņģēlijs stāsta, ka pirms tam apustuļi bija apjukuši un baiļu
pilni, jo Jēzus runā par to, ka pasaule viņus ienīdīs, ka Viņam jāaiziet, utt. Bet
tanī pašā laikā, Jēzus apustuļus mierina. Viņš apsola atgriezties, neatstāt viņus
vienus, apsola, ka atsūtīs Mierinātāju, Tēva Garu. Pāvests šeit norādīja, ka tieši
šis Gars atklāj, ka Kristus darbs ir mīlestības darbs. Tā ir paša Jēzus mīlestība,
kurš atdod sevi un Tēva mīlestība, kurš sūta mums savu Dēlu.
Vasarsvētku noslēpums
ir šis: Svētais Gars apgaismo cilvēka garu. Atklājot krustā sisto un augšāmcēlušos
Kristu, Svētais Gars parāda mums, kā kļūt aizvien līdzīgākiem Kristum. Svētais Gars
palīdz mums kļūt par paša Dieva mīlestības attēlu un instrumentu. Savu homīliju pāvests
noslēdza ar lūgšanas vārdiem: „Veni Sancte Spiritus! Nāc, Svētais Gars, piepildi
savu ticīgo sirdis un iededzini tajās savas mīlestības uguni!”
Svētās Mises
noslēgumā pāvests un klātesošie skaitīja lūgšanu „Debesu Karaliene”. Pirms tās teiktajā
uzrunā, Svētais tēvs atgādināja, ka Vasarsvētki liek domās atgriezties pie Baznīcas
pirmsākumiem, kuri aizsākās ar Svētā Gara izplatīšanos. Vasarsvētkos Baznīca stādījās
priekšā kā viena, svēta, katoliska un apustuliska. „Tā stādījās priekšā kā misionāra
Baznīca, kurai pieder dāvana runāt visās pasaules valodās, jo visām tautām ir paredzēta
Dieva mīlestības Labā Vēsts,” piebilda pāvests. Viņš atgādināja Vatikāna II koncila
mācību, saskaņā ar kuru, Gars vada Baznīcu pretim integrālai patiesībai, to vieno
kopībā un kalpošanā, dāvā tai dažādas hierarhiskas un harizmātiskas dāvanas, ar kurām
tā izkopj un dara skaistākus savus augļus”.
„Starp daudzajām realitātēm, ko
Gars ir iedvesmojis Baznīcā, ir arī ekleziālās kustības un kopienas, ar kurām vakar
man bija prieks tikties šai laukumā, lielajā pasaules saietā,” teica pāvests. Viņš
atgādināja sava priekšgājēja Jāņa Pāvila II kādreiz sacīto, ka „visa Baznīca ir viena
liela kustība, ko iedvesmo Svētais Gars. Tā ir kā upe, kas plūst pār vēsturi, barojot
to ar Dieva žēlastību un darot auglīgu ar dzīvību, labestību, skaistumu, taisnību
un mieru.”