Benedikta XVI vadītās Euharistijas svinības Varšavā

26. maija rītā Varšavas centrā, Pilsudska laukumā, Benedikts XVI celebrēja Svēto Misi. Policija un vizītes organizatori informēja, ka tajā piedalījās vairāk nekā 300 tūktoši varšaviešu un svētceļnieku no dažādām Eiropas valstīm, tostarp, arī no Latvijas. Svēto Misi koncelebrēja arī Rīgas arhibīskaps kardināls Jānis Pujats. Laukumā īpaši šīm svinībām uzcelts milzīgs altāris ar 25 metrus augstu krustu, kas tiks izgaismots katru vakaru līdz pat svētdienai – pāvesta vizītes pēdējai dienai.

Paslēpušies zem lietussargiem ticīgie uzmanīgi klausījās pāvesta uzrunu. Homīlijas sākumā Benedikts XVI atsaucās uz vārdiem, ko pirms 27 gadiem Varšavā teica Jānis Pāvils II. Gan viens, gan otrs izteica vēlmi pacelt savu dvēseli un dziedāt Kungam pateicības dziesmu par doto iespēju atrasties šajā vēsturiskajā vietā kā svētceļiniekam. Savā laikā Jānis Pāvils II lūdza Kungu, lai Viņš atjauno zemes vaigu, piebilstot ‘šīs zemes vaigu’. Benedikts XVI atgādināja, ka no tās pašas vietas notika arī Polijas primāta kardināla Višinska izvadīšana mūžībā. Kopš viņa nāves aizritējuši 25 gadi.

Homīlijā pāvests Benedikts XVI norādīja, cik ļoti šīs divas ievērojamās personas, tas ir, pāvests Jānis Pāvils II un kardināls Stefans Višinskis, bija saistītas. Dievs viņus vienoja ne tikai vienā ticībā, cerībā un mīlestībā, bet abi bija vienoti arī ciešām cilvēciskām saitēm – ar šīs tautas un Polijas Baznīcas vēsturi. Par to šodien jāpateicas Dievam. Jāpateicas par visām pārmaiņām, kas pēdējo gadu laikā notikušas Polijā un visā pasaulē – turpināja pāvests. Cilvēki ir atguvuši brīvību un personas cieņu. „Neaizmirsīsim Dieva lielos darbus” - aicināja Svētais tēvs.

„Esiet stipri ticībā”, viņš piebilda. Pirms homīlijas ticīgie dzirdēja Evaņģēlija vārdus: „Ja jūs mani mīlat, ievērojiet manus baušļus. Es lūgšu Tēvu un Viņš jums dos citu Mierinātāju, lai Tas paliktu ar jums vienmēr – Patiesības Garu”. Komentējot šo Svēto Rakstu fragmentu, pāvests Benedikts XVI teica: “Šajos vārdos Jēzus atklāj dziļo saikni starp ticību un dievišķās Patiesības apliecināšanu, starp ticību un atdevi Jēzum Kristum mīlestībā, starp ticību un baušļu ievērošanu dzīvē. Visas trīs ticības dimensijas ir Svētā Gara darbības auglis”.

Uzrunas turpinājumā pāvests pasvītroja, ka ticība ir Dieva dāvana un, reizē, tā ir arī uzdevums. Ticība ir patiesības par Dievu un cilvēku pazīšana un apliecināšana. Šī ticība ir cieši saistīta ar sprediķošanu, ar Kristus vārda sludināšanu. Baznīcas vēstures gaitā apustuļi un viņu pēcteči sludināja Kristus vārdu, nodeva to tālāk nākamajām paaudzēm, līdz pat mūsdienām. Daudzi Evaņģēlija sludinātāji, palikdami uzticīgi Kristus vārda patiesībai, atdeva savu dzīvību. Tā radās Baznīcas Tradīcija, pret kuru, diemžēl, gan pagātnē, gan mūsdienās daži cilvēki vai strāvojumi izturas nevērīgi, sagroza vai atmet Evaņģēlija patiesības, kas modernajam cilvēkam šķiet apgrūtinošas.

Šodien daudzi tiecas uzskatīt, ka viss ir relatīvs; arī ticības patiesības daži mēģina pakārtot cilvēciskajiem apstākļiem. Taču tikai pilnīga patiesības pieņemšana ved cilvēku pa pestīšanas ceļu, ko mums pavēris Kristus. Pāvests, apustuļi un visi kristieši ir atbildīgi par to, lai Evaņģēlija patiesība tiktu sludināta visā tās integritātē. Benedikts XVI uzsvēra, ka katrs kristietis ir aicināts apzināties šo atbildību un palikt uzticīgs Evaņģēlija mācībai pat tad, kad reizēm cilvēciski tas šķiet grūti. Nedrīkstam krist kārdinājumā un padoties relatīvismam – uzsvēra Benedikts XVI.

“Patiesi Kristus saka: „Ja jūs mani mīlat…”. Ticēt nenozīmē tikai pieņemt noteiktu skaitu abstraktu patiesību par Dieva noslēpumiem, par cilvēku, par dzīvību un nāvi, par nākotni. Ticēt nozīmē būt ciešās attiecībās ar Kristu; tās ir attiecības, kas balstītas uz Tā mīlestību, kurš pirmais mūs mīlēja, līdz pat pilnīgai sevis atdevei” – teica Svētais tēvs.

Pāvests uzsvēra, ka Dievs, atdodot savu Dēlu mūsu pestīšanas dēļ, apliecināja mums savu mīlestību. Kādai gan jābūt mūsu atbildei uz šo tik lielo mīlestību, jautāja pāvests. Arī mums ir jāatver sava sirds un jābūt gataviem mīlēt. Taču ko nozīmē mīlēt Kristu? Tas nozīmē, uzticēties Viņam arī pārbaudījuma brīžos, uzticīgi Viņam sekot arī Krusta ceļā, cerībā, ka drīz uzausīs augšāmcelšanās rīts. Uzticoties Kristum, mēs neko nezaudējam, tieši pretēji, visu iegūstam. Mīlēt Kristu, nozīmē, atrasties ar Viņu dialogā, savu gribu saskaņojot ar Viņa gribu. Mīlēt Viņu, nozīmē, ievērot Viņa baušļus. Tas, kurš tic un mīl, kļūst par patiesas „mīlestības civilizācijas” veidotāju. Kristus ir tās centrā. Noslēgumā pāvests novēlēja palikt uzticīgiem šim no iepriekšējām paaudzēm saņemtajam ticības mantojumam, un piemēram, ko vārdos un darbos sniedza Jānis Pāvils II. „Lai jūsu sirdīs nekad netrūkst mīlestības uz Kristu un Viņa Baznīcu” - vēlēja Benedikts XVI.

Svētās Mises laikā pāvests kronēja Dievmātes, noskumušo iepriecinātājas, svētgleznu. Tā tiek īpaši godināta jezuītu baznīcā Tribunaļskas pilsētā. Svētgleznas kults saistās ar kāda jauna priestera brīnumainu izglābšanos no nāves.

Pēc Svētās Mises Benedikts XVI devās uz Varšavas apustulisko nunciatūru, kur bija paredzētas pusdienas. Mazliet atpūties, pāvests turpināja savu vizīti. Tās nākamais posms bija Čenstohova. Polijas garīgājā centrā, kā to sauc paši poļi, viņš ieradās ar helikopteru. Čenstohova atrodas 200 km uz dienvidiem no Varšavas. Tās lepnums ir Jasnoguras sanktuārijs, kur ticīgie godina „melnās Dievmātes” svētgleznu. Sanktuāriju gadā apmeklē vairāk nekā 4 miljoni svētceļnieku.

Pulks. 18:00, Benedikts XVI tikās ar reliģiozo ordeņu un kongregāciju locekļiem, semināristiem un apustuliskās dzīves biedrību pārstāvjiem. Pēc šis tikšanās pāvests ieradās Krakovā. Rītdien viņš apmeklēs Vodovici, Žebžidovskas Kalvāriju, Lagevņiku Dieva žēlsirdības sanktuāriju un Vavelas katedrāli. Sestdienas vakarā pāvests tiksies ar jauniešiem, bet svētdien celebrēs Svēto Misi un apmeklēs bijušo Aušvicas-Birkenavas koncentrācijas nometni.

sk/je