Jēzus Sadraudzība godina savu dibinātāju piemiņu

Sestdien svētā Pētera bazilikā bija pulcējušies Jēzus Sadraudzības locekļi, lai pateiktos Dievam par to, ka Baznīcai Viņš dāvājis trīs cilvēkus ar neparastu svētumu un izcilu apustulisko dedzību. Šie trīs Kunga draugi bija svētais Ignācijs, svētais Francisks Ksavers un svētīgais Pēteris Favrs. Svētā Ignācija viskarstākā vēlēšanās bija apvienot cilvēkus, kas mīl Jēzu Kristu, lai viņi visā kalpotu lielākam Dieva godam, svētais Francisks Ksavers dega nepacietībā nest Kristus Labo vēsti visiem un visur, svētīgais Pēteris Favrs, pavadot cilvēkus Dieva meklējumos, ar sevišķu gādību centās izprast, kas notiek viņu sirds dziļumos, lai vadītu viņus pa atgriešanās un svētuma ceļu.
 
Pateicības svēto Misi kopā ar jezuītiem šodien svinēja Vatikāna valsts sekretārs Andželo Sodano, ceremonijā piedalījās arī pāvests Benedikts XVI.
 
Kardināls Andželo Sodano teica svētās Mises homīliju, kurā vispirms atgādināja, ka šīs svinības notiek priecīgajā Lieldienu gaisotnē. Viņš pieminēja ievērojamā Baznīcas liturģijas vēsturnieka, jezuītu tēva Jozefa Jungmana traktātu „Missarum Solemnia”, kurā tiek stāstīts arī par Svēto Rakstu izsauciena „Alleluja!” vēsturi. Šis Lieldienu līksmes sauciens pirms svētā Pija X liturģiskās reformas Baltajā svētdienā, ko šobrīd gaidām, tika atkārtots deviņas reizes lai izteiktu kristiešu prieku par Kunga dāvanām. Kardināls Sodano teica, ka ar šādu priecīgu attieksmi arī svētā Pētera bazilikā notiekošo svinību dalībnieki vēlas dziedāt slavas dziesmu Visvarenajam.
 
Svētās Mises homīlijā Vatikāna valsts sekretārs atcerējās arī jezuītu tēva Džuzepes Filograssi lekcijas pontifikālajā Gregora universitātē, to, kā šis izcilais profesors un patiesais Dieva vīrs savus studentus bija mācījis aizvien vairāk iepazīt „mysterium fidei” - ticības noslēpuma aspektus.
 
Kardināls Sodano teica, ka arī šodien galvenais motīvs, kas ignātisko ģimeni pulcējis ap Kunga altāri, ir vēlēšanās pielūgt Tēvu, mūsu Radītāju un Kungu. Celebrants piebilda: „Viņš ar savu Svēto Garu pirms pieciem gadsimtiem Eiropas sirdī ir licis uzziedēt trim svētuma gigantiem, kurus šodien pieminam. Viņi vēlējās veidot Sadraudzību, lai labāk kalpotu, slavinātu un godinātu Dieva Vārdu, ticot, ka dievišķā un visaugstākā Majestāte varēs izmantot šo Sadraudzību savas valstības izplatīšanā. Visam bija jābūt ad maiorem Dei gloriam – lielākam Dieva godam, kā tas teikts svēto atstātajā dzīves un darbības moto.”
 
Kardināls Andželo Sodano atgādināja, ka svētie Ignācijs, Francisks un Pēteris bija cieši vienoti savā starpā tāpēc, ka viņi bija cieši vienoti ar Kristu. Viņi kopā vēlējās būt Jēzus Sadraudzība, darbojoties tā paša mērķa – proti, Dieva valstības sasniegšanas dēļ. Šīs sadraudzības virknes sākumpunkts bija Basku zemes jauneklis Ignācijs, taču drīz vien, viņam studējot Sorbonnas universitātē Parīzē, pievienojās Francisks Ksavers, kas nāca no Navarras un Pēteris Favrs no Savojas. Tādējādi dzima šī kopiena, kas nedaudz vēlāk – 1539., 1540. gados izveidojās par Jēzus Sadraudzību. Tās mērķis bija palīdzēt dvēselēm mīlēt un kalpot Kungam. „Šodien vēlamies pateikties debesu Tēvam par to, ka Viņš mums devis šādus svētuma skolotājus, kuri norāda uz Kristus mīlestības ceļu un tam sekojošo apustulisko apņēmību vest dvēseles pie Dieva,” teica kardināls Sodano.
 
Svētās Mises noslēgumā Jēzus Sadraudzības locekļus uzrunāja pāvests Benedikts XVI. Līdzās jezuītu tēviem un brāļiem, viņš sveica arī Jēzus Sadraudzības draugus – reliģiskos un reliģiskās, Kristīgās dzīves kopienas un Lūgšanu apustulāta locekļus, jezuītu vadīto izglītības iestāžu studentus un profesorus un daudzos līdzstrādniekus un līdzstrādnieces.
 
Svētais tēvs pakavējās pie katra no Jēzus Sadraudzības trim tēviem un dibinātājiem, vispirms pie svētā Ignācija no Lojolas. Viņš teica: „Svētais Ignācijs no Lojolas vispirms jau bija Dieva vīrs, kurš Dievam savā dzīvē atvēlēja pirmo vietu, lielāko godu un lielāko kalpošanu. Viņš bija dziļas lūgšanas vīrs, kurš par savu ikdienas dzīves centru un kulmināciju bija izvēlējies Euharistiju. Tādā veidā viņš saviem sekotājiem atstāja vērtīgu garīgo mantojumu, kuru nedrīkst pazaudēt vai aizmirst. Tieši tāpēc, ka Ignācijs bija Dieva vīrs, viņš uzticīgi kalpoja Baznīcai, kurā saskatīja un godināja Kristus Līgavu un kristiešu Māti. No viņa vēlēšanās kalpot Baznīcai vispraktiskākajā un efektīvākajā veidā, radās īpašās paklausības svētsolījums pāvestam, kuru viņš pats nosauca par „mūsu sākuma principu un galveno pamatu”, kā teikts Jēzus Sadraudzības konstitūcijā.”
 
Uzrunājot mūsdienu jezuītus, pāvests novēlēja, lai šis ekleziālais raksturs turpina būt klātesošs viņu personīgajā dzīvē un apustuliskajā darbībā, lai viņi varētu uzticīgi atbildēt uz Baznīcas aktuālajām vajadzībām. To klāstā Svētais tēvs minēja kultūras devumu teoloģijas un filozofijas jomās, kas ir Jēzus Sadraudzības apustuliskās klātbūtnes tradicionālā vide, tāpat arī dialogā ar mūsdienu kultūru, kas no vienas puses ir sasniegusi brīnišķīgu attīstību zinātnes laukā, no otras puses, tomēr, paliek pozitīvistiskā un materiālistiskā skatījuma iezīmēta.
 
Pāvests piebilda, ka tādas kultūras veicināšana, kas savu iedvesmu gūst no Evaņģēlija vērtībām, prasa intensīvu garīgo un kultūras sagatavotību. Tieši tāpēc, svētais Ignācijs vēlējās, lai jaunie jezuīti vairākus gadus veltītu sevis garīgajai un intelektuālajai formācijai. Lielu uzmanību Ignācijs pievērsa arī jezuītu kristīgās audzināšanas un kultūras formācijas darbam. Tāpēc viņš izveidoja kolēģijas, kas pēc viņa nāves izplatījās visā Eiropā un pasaulē.
 
Turpinot uzrunu, Benedikts XVI pieminēja arī svēto Francisku Ksaveru, kurš piedzima pirms 500 gadiem, 7. aprīlī. Ar Ignāciju viņu vienoja tā pati dedzība, proti, dot Trīsvienīgajam Dievam aizvien lielāku godu un sludināt Kristus Evaņgēliju tautām, kas to vēl nepazina. Pāvests piebilda: „Svētais Francisks Ksavers, ko mans priekšgājējs Pijs XI pasludināja par Katolisko misiju debesīgo aizbildni, par savu misiju uzskatīja „pavērt jaunus ceļus” Evaņģēlijam milzīgajā Āzijas kontinentā. Viņa apustulāts Austrumos ilga nepilnus 10 gadus, taču tā auglību var apbrīnot joprojām, pēc četriem ar pusi gadsimtiem. Svētā Franciska Ksavera piemērs veicināja neskaitāmus misionāros paaicinājumus un joprojām tas kalpo par iedvesmas avotu, lai varētu turpināties misionārā darbība Āzijas kontinenta zemēs.”
 
Ja svētais Francisks strādāja Austrumu zemēs, tad viņa līdzbrālis un draugs sākot no studiju gadiem Parīzē, svētīgais Pēteris Favrs, kurš dzimis 1506. gada 13. aprīlī, darbojās Eiropas zemēs, kur Kristum ticīgie ilgojās pēc patiesas Baznīcas reformas. Pāvests Benedikts XVI viņu raksturoja kā pazemīgu, vienkāršu, jūtīgu dziļas iekšējas dzīves cilvēku, kuram Dievs bija dāvājis prasmi veidot draudzības attiecības ar visdažādākajiem cilvēkiem. Viņa personiskā valdzinājuma pārņemti, Jēzus Sadraudzībai pievērsās daudzi jaunieši. Svētīgais Pēteris Favrs nodzīvoja neilgu šīszemes dzīvi, pavadot to dažādās Eiropas zemēs, jo īpaši Vācijā, kur pēc pāvesta Pāvila III pavēles, piedalījās arī sarunās ar Reformas veicējiem Vormsā, Ratisbonā un Spirā. Tādējādi viņam bija radusies izdevība lieliskā veidā praktizēt īpašās paklausības solījumu pāvestam.
 
Noslēdzot jezuītiem veltīto uzrunu, Benedikts XVI teica: „Dārgie Sadraudzības tēvi un brāļi, šodien jūs ar īpašu goddevību lūkojaties uz Vissvētāko Jaunavu Mariju, tai pašā laikā atceroties, ka 1541. gada 22. aprīlī svētais Ignācijs un viņa pirmie līdzbrāļi salika svinīgus svētsolījumus Jaunavas Marijas svētgleznas priekšā svētā Pāvila ārpus mūriem bazilikā. Lai Marija turpina būt nomodā pār Jēzus Sadraudzību, lai katrs tās loceklis nes savā sirdī Krustā sistā Kristus attēlu, kas palīdzēs ņemt dalību Viņa augšāmcelšanās godībā.”
 
iš