Kristiešu situācija Otomaņu impērijā un mūsdienu Turcijā

Mūsdienu Eiropa aizvien lielāku uzmanību pievērš Turcijai. Būt vai nebūt šai valstij Eiropas savienībā – tas patiešām ir būtisks jautājums, kas nomoka daudzu eiropiešu prātus. Turcijai tiek pievērsts arī Baznīcas skatiens. Pēdējā laikā, diemžēl, ir saasinājušās neiecietības izpausmes pret kristiešiem, jo īpaši, pret Turcijas katoļticīgo kopienu. Nesen tika nogalināts itāliešu misionārs, Fidei donum kustības priesteris Andrea Santoro, pirms dažām nedēļām veikts uzbrukums vienam no kapucīnu tēviem, kā arī vardarbības mēģinājumi pret atsevišķiem ticīgajiem.
 
Turcija ir zeme, ko savā ārpus Itālijas ceļojumu sarakstā iekļāvis pāvests Benedikts XVI. Svētais tēvs to gatavojas apmeklēt šī gada novembrī. Tā kā Baznīca Turcijā šodien darbojas islāma reliģijas un kultūras kontekstā, iepazīstināsim ar kristietības vēsturi šai zemē, vispirms pievēršoties otomaņu impērijas laikam un vēlāk pārejot uz mūsdienām. Šis apskats ir sagatavots, pamatojoties uz jezuītu tēva Džovanni Sale publikāciju, kas rodama itāliešu valodā iznākošajā žurnālā La Civiltà Cattolica.
 
Līdz ar islāma ekspansiju sākot no VII gadsimta, sākās intensīvs islamizācijas process, kas progresīvā veidā izplatījās visā Ziemeļāfrikas centrā un austrumos. 732. gadā, gadsimtu pēc pravieša Muhameda nāves, arābu ekspansiju uz rietumiem, jeb uz senajām kristietības zemēm, apturēja franču karaspēks. Pirms tam islāma karaspēks bija devies iekarot Austrumus, ienākot Indijā un tās plašumos ienesot jauno reliģiju – islāmu. Pēc arābu omajādu un habasīdu kalifātiem, jeb impērijām, kas pastāvēja no 661. līdz 1258. gadam, un kuru galvaspilsētas sākumā bija Damaska un vēlāk Bagdāde, izveidojās turku otomaņu seldžuku impērija, kas 1453. gadā iekaroja Konstantinopoli, bijušo Romas impērijas Austrumu galvaspilsētu, kas savulaik tika saukta arī par otro Romu. Konstantinopole kļuva par otomaņu impērijas politisko un reliģisko centru. Vēlāk otomaņi sev pakļāva gandrīz visu Balkānu reģionu, kurā pastāvēja pareizticība. 1683. gadā impērijas karaspēks bija nonācis līdz pat vienai no nozīmīgākajām kristietības galvaspilsētām - Vīnei, kuru tomēr neizdevās iekarot. Kopš šī brīža otomaņu impērija sāka sarukt.
 
Islāma ienākšana senajās kristiešu teritorijās gan Tuvējos Austrumos, gan Āfrikā pie Vidusjūras, kurās ietilpa senie Jeruzalemes, Antiohijas un Aleksandrijas patriarhāti, kristiešiem lika iekļauties jaunā sociālā un politiskā struktūrā, kas tika balstīta uz islāma reliģiju. Līdz pat XIX gadsimtam otomaņu impērijas zemēs bija spēkā īpaša „nāciju” un tautu, kā arī dažādu reliģiju piederīgo sadzīves sistēma. Tās centrā bija umma, jeb „patieso ticīgo kopiena”, kā sevi dēvēja islāma reliģijas piederīgie. Šādu sadzīves struktūru jau kopš jaunās reliģijas sākumiem bija paredzējis pravietis Muhameds un tālaika reliģiskās autoritātes, ievērojot kristiešu un ebreju klātbūtni Arābijas zemēs. Islāms tika uzskatīts par definitīvu reliģiju, ko Allahs atklājis pravietim Muhamedam, un kas ir paredzēta visiem. Lai arī islāmam bija jāatrodas absolūti priviliģētā stāvoklī, tomēr saskaņā ar Muhameda novēlējumu, bija jānodrošina vieta arī tā dēvētajai „grāmatas, jeb Rakstu reliģijai”, proti, tiem, kam par reliģijas pamatu kalpoja Svētie Raksti. Tie bija ebreji un kristieši, kuriem vēlāk pievienojās sabieši un zoroastrieši. „Rakstu reliģijas” piekopējiem islāma sākumos bija paredzēts juridiskais „aizsargāto” statuss un tos sauca par dimmi. Musulmaņiem bija jāatzīst dimmi tiesības, kurās ietilpa brīva savas reliģijas praktizēšana un savu tradīcija kopšana. Tomēr šāds statuss „Rakstu reliģijas” piekopējiem uzlika arī savus ierobežojumus gan juridiskajā, gan reliģijas un sociālajā sfērās. Tāpat viņiem bija jāmaksā īpašs pro capite nodoklis, ko sauca par „jizju” (jizya).
 
Tātad, tais gadsimtos, kuros kristīgajā Eiropā bija vērojamas reliģiskās neiecietības formas pret nekristiešiem, to skaitā, pret shizmātiķiem un herētiķiem, kas tika izslēgti no kristīgās sabiedrības, islāma zemēs, kas bija pakļautas kalifa varai, kristieši un ebreji, jeb „līdzdzīvotāji”, kā tos šeit sauca, baudīja toleranci, kurai tomēr bija juridiski noteikti ierobežojumi.
 
Kristiešu situācija zemēs ar musulmaņu vairākumu uzlabojās turku seldžuku kundzības laikā. Šai laikā kristiešu kopienā bija vērojams arī demogrāfiskais pieaugums un tā varēja brīvi praktizēt savu ticību un kultūru. Administratīvā ziņā Otomaņu impērija pieņēma millet, jeb „nāciju” sistēmu, līdz ar kuru juridiski tika atzītas arī dažādas impērijā klātesošās reliģijas. Citu reliģiju piederīgie, tai skaitā kristieši, varēja dzīvot sava veida „pavalstī”, kurai nepastāvēja ne teritorija, ne robežas, un ko varētu salīdzināt ar diasporu. Kopiena baudīja pilnīgu civilo lietu autonomiju, taču „kopienas-nācijas” identitāte no reliģiskā, etniskā un lingvistiskā viedokļa netika uzskatīta par līdzvērtīgu otomaņu kultūrai un reliģijai.
 
Sākumā tika atzītas četras „nācijas” - musulmaņu nācija kā galvenā un dominējošā, kā arī ebreju, grieķu-pareizticīgo un armēņu „nācijas”. XIX gadsimtā pēc Eiropas valstu izdarītā spiediena, „nāciju” skaits palielinājās, dodot iespēju dažādām Austrumu rita katoļu kopienām, kas vēlējās būt pārstāvētas pie sultāna. Katrā ziņā, visi impērijas iedzīvotāji bija ierakstīti kādā no „nācijām” un tās bija pārstāvētas pie augstākās reliģiskās autoritātes - sultāna, kuram piederēja ne tikai reliģisko, bet arī politisko un jo īpaši – administratīvo interešu pārstāvības loma.
 
Saskaņā ar „nāciju” sistēmu, katra nācija tika identificēta ar reliģisko konfesiju. Kā jau minējām, ne visas „nācijas” atradās vienādā līmenī. Augstākā līmeņa „nācija” bija musulmaņi un atšķirībā no pārējām „nācijām”, tie netika pakļauti ne juridiskiem, ne reliģiskiem ierobežojumiem. Tikai ar 1839. un vēlāk 1856. gada reformām un otomaņu valsts modernizāciju, pēc Eiropas valstu spiediena tika proklamēta visu „nāciju” juridiskā vienlīdzība un atcelta liela daļa seno ierobežojumu, kas attiecās uz ebrejiem un kristiešiem. Tiesa, Otomaņu impērijas perifērijā pret šādu vienlīdzību tika vērsti asi protesti.
 
Otomaņu impērijas iekšējo attīstību laikā no XVIII līdz XIX gadsimtam ietekmēja stratēģijas, ko piekopa spēcīgākās Eiropas valstis, bieži vien konkurējot cita ar citu, lai veicinātu politiskās attiecības ar impēriju. Šai laikā „kristīgās” lielvaras saviem mērķiem izmantoja „nāciju” institūciju, pieņemot kristīgo kopienu protektora lomu attiecībā pret centrālo, proti, musulmaņu varu. Šādā veidā kristīgās kopienas, pateicoties plašākām attiecībām ar Eiropu, nonāca kontaktā ar jaunu pasauli: tās sāka apgūt eiropiešu valodas, ar lielu entuziasmu pieņēma politiskās - gan liberālās, gan sociālistu doktrīnas, kas valdīja Vidusjūras ziemeļu krastos, uzlaboja savu sociālo un ekonomisko stāvokli, sākot praktizēt dažādus brīvus arodus un komercdarbību.
 
Jauno kultūras atvērtību pavadīja arī dažāda veida politiskie efekti: kristieši bija pirmie, kas aicināja sultānu izdarīt reformas valsts struktūrā atbilstoši lielākas sociālās vienlīdzības principiem. Sāka ierasties Eiropas misionāri – gan katoļi, gan protestanti, kas atvēra skolas un slimnīcas apdzīvotākajos centros. Misionāri ienesa nozīmīgu ieguldījumu kristīgo kopienu kultūras un ekonomiskajā attīstībā. Kā liecina vairāki pētījumi, kristīgo kopienu izglītības līmenis XIX gadsimta Otomaņu impērijā bija daudz augstāks gan par musulmaņu, gan arī ebreju izglītību. Impērijas beigu posms Austrumu kristīgajām kopienām bija liela uzplaukuma laiks. Tās baudīja zināmu emancipāciju gan civilajā un politiskajā, gan arī ekonomiskajā ziņā. Šāda relatīva labklājība izpaudās arī demogrāfiskajos rādītājos: 1914. gadā, I Pasaules kara sākumā, kristiešu procentuālais sastāvs Otomaņu impērijā bija 24%, bet pašreizējās Sīrijas, Libānas, Jordānijas un Palestīnas teritorijās sasniedza 30%. Gadu vēlāk, sākoties deportācijām un armēņu, kā arī vairāku citu tautu genocīdam, ko nolēma veikt Centrālā musulmaņu valdība, kristiešu skaits sāka ievērojami sarukt.
 
Pēc I Pasaules kara un galveno impēriju sagrāves, līdzās kurām cīnījās arī Otomaņu impērija, Tuvajos Austrumos izveidojās jauna politiska kārtība. Otomaņu impērija neatgriezeniski sabruka un sākās jaunu nacionālo valstu formācija: Turcija pieņēma precīzu ģeopolitisko konfigurāciju, bet arābu reģioni, kas bija impērijas sastāvā, tika pakļauti Eiropas, jo īpaši Anglijas un Francijas „mandātam”, līdz tie sasniedza pilnīgu politisko autonomiju 1940.gados, pēc II Pasaules kara. Kopš tā brīža kristiešiem, kas dzīvoja bijušās Otomaņu impērijas teritorijā, veidojās jauna situācija, kurā, atšķirībā no iepriekšējās – millet, jeb „nāciju” sistēmas, iezīmējās aizvien lielākas grūtības. Nacionālas valsts izveides process, kas tika balstīts uz turku identitātes, noveda pie kristiešu izslēgšanas no jaunās Turcijas valsts. Jau impērijas laikos turku identitāte bija vienota ar reliģisko piederību islāmam, bet veidojot Turcijas valsti, pārējās tautības un reliģijas tika uzskatītas par šai valstij nepiederošām.
 
1908. gadā pie varas Turcijā nāca tā dēvētie „jaunie turki”. Lai arī sākotnēji savas valsts izveidē viņi iedvesmojās no Rietumu liberālisma, tomēr laikam ritot, pieņēma cieši nacionālistiskas un autoritāras valdības iezīmes. Jaunā valdība drīz vien nonāca konfliktā ar dažiem armēņu politiskās pasaules sektoriem, jo īpaši ar to, kas, līdzīgi citām bijušās Otomaņu imērijas „nācijām”, lūdza armēņu apdzīvotās teritorijas neatkarību vai autonomiju. Kamēr arābu un Balkānu teritoriju atdalīšanos no jaunās Turcijas valsts tās valdība varēja paciest, jo tās nebija cieši saistītas ar jauno politiski-institucionālo struktūru, tad armēņu apdzīvotās Anatolijas teritorijas daļas autonomija „jauno turku” valdībai nozīmētu nacionālās teritorijas amputāciju.
 
Armēņu centienus atdalīties no Turcijas atbalstīja Krievija, jo tā uz Turcijas rēķina gribēja paplašināt savu teritoriju. Tā, armēņu kopiena, kas Otomaņu impērijas laikos tika uzskatīta par sultānam visuzticīgāko „nāciju”, nu tika uztverta kā drauds vienotas turku valsts izveidei. Turkiem tā kļuva par sava veida „piekto kolonnu”, ko savās interesēs centās izmantot krievi, kas jau izsenis bija otomaņu antagonisti.
  
Karastāvoklis, kādā kopš 1915. gada atradās Eiropa, Turcijas nacionālistu valdībai kalpoja par lielisku izdevību, lai „reiz un uz visiem laikiem” atrisinātu problēmu, kas bija radusies ar armēņiem. Genocīds pret armēņu tautu tika īstenots gan ar Turcijas regulārkaraspēku, gan sakūdot pret armēņiem kurdu un cirkasiešu ciltis, kas jau agrāk neieredzēja kristīgās kopienas. „Jauno turku” valdība aicināja šīs ciltis veikt musulmaņu svēto karu džihādu. Lai arī pati valdība drīzāk bija laiciska un reliģijas lietās vienaldzīga, džihāds tai noderēja par atbilstošu līdzekli represijām pret armēņiem.
 
Vēsturnieki ir aprēķinājuši, ka genocīda laikā tika izkauti ap pusotra miljona cilvēku, lielākoties armēņu. Eiropas lielvaras, kas tai laikā bija norūpējušās par kara attīstību un aleanšu veidošanu, gandrīz vienaldzīgi noraudzījās uz vienu no vistraģiskākajām XX gadsimta masu slepkavībām, kas vēl ilgi pēc tam palika aizmirstas un nepietiekami novērtētas savā apjomā un traģiskumā.
 
Izdarot atkāpi, jāpiebilst, ka līdzās armēņiem, tomēr citādā, ne tik traģiskā veidā, no Turcijas tika padzīti arī grieķu-pareizticīgo konfesijas kristieši. 1922. gadā, beidzoties grieķu-turku karam, Turcijas valdība, kas šai karā bija uzvarējusi, ar Eiropas atbalstu noslēdza miera traktātu par tautu apmaiņu. Tādā veidā lielākā grieķu-pareizticīgo daļa – ap 1 344 000 cilvēku, bija spiesta pamest Turciju, ko uzskatīja par savu zemi, lai dotos uz Grieķiju, kuras valodu un kultūru tā nemaz nepazina. Savukārt no Grieķijas uz Turciju tika pārvesti ap 464 000 grieķu musulmaņu.
 
Turcijā tikmēr tika īstenots nacionālās valsts izveides process, kurā nebija vietas vecajai reliģiju un dažādu tautību līdzāspastāvēšanas sistēmai, kas ilgus gadus bija darbojusies Otomaņu impērijas laikā. Jaunā politiskā elite šādu modeli uzskatīja par nesavienojamu ar liberālajām un nacionālistiskajām idejām, ko tā bija mācījusies Eiropas galvaspilsētu universitātēs un dažādos prestiža saietos. Katrā ziņā, mūsdienu Turcijas robežas tika iezīmētas, pamatojoties uz etniski-reliģiskiem kritērijiem, nevis uz nacionālajām identitātēm un kultūrām, kas šais teritorijās pastāvēja gadsimtiem ilgi. Jaunā Turcijas valsts dzima, „attīrījusies” no ne-turku un ne-musulmaņu elementiem: armēņu genocīds un deportācijas, lai arī turki to attaisnoja ar teritorijas nosargāšanas centieniem, īstenībā bija nacionālistisko ideju auglis. Turcijā vairs nebija vietas kultūru un reliģiju plurālismam, kāds bija pastāvējis vecajā Otomaņu impērijā.
 
Mūsdienu Turcija sevi definē kā laicisku republiku un savā Konstitūcijā apņemas garantēt visu savu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā „neraugoties uz uzskatu vai reliģijas atšķirībām”. Tāpat tā apņemas garantēt „kulta, reliģijas un domas brīvību”, tātad, šai ziņā tā būtiski atšķiras no pārējām islāma zemēm, kurās attiecības starp politisko un reliģisko sfēru ir tik ciešas, ka tās ir grūti nošķirt citu no citas. Turku laicismam, neraugoties uz nesenā pagātnē izdarītiem centieniem atdarināt tik ļoti apbrīnoto franču modeli, ir maz kopēja ar Apgaismības un liberālo doktrīnu par tā dēvēto valsts un Baznīcas nošķiršanu sabiedriskajā jomā. Islāmā, gan tā radikālajā, gan mērenajā virzienā, nepastāv nekāda atšķirība starp reliģisko un politisko sfēru. Abas šīs realitātes būtībā pastāv viena iekš otras. Islāms „sākot jau no tā dibināšanas, bija valsts, tādējādi identitāte starp reliģiju un varu ir neizdzēšami iespiedusies ticīgo atmiņā un apziņā, pamatojoties uz vēsturisko pieredzi.
 
Kristīgajā pasaulē, gluži pretēji, pastāv divas varas – „Dieva un Cēzara”. Tās var būt vienotas, vai šķirtas, var atrasties harmonijā vai konfliktā viena ar otru, kā tas bieži vien ir noticis vēsturē, taču vienmēr tās ir divas, savstarpēji atšķirīgas un autonomas savā kompetencē.
 
Mūsdienu Turcijas dibinātājam Kemalam Ataturkam, kas dzīvoja laikā no 1881. līdz 1939. gadam, valsts laiciskošana nozīmēja nevis atšķirt un nošķirt šo abu varu kompetences jomu, bet gan izslēgt reliģiju no sabiedriskās jomas un kulta organizāciju pakļaut valstij. Arī šodien Turcijas Reliģisko lietu ministrija, kas tika izveidota, lai aizsargātu valsts laiciskumu, tiešā veidā pārvalda ap 75 000 mošeju, kurās strādā ap 100 000 valsts apmaksātu funkcionāru. Interesanti, ka Turcijas Reliģisko lietu ministrijas bilance ir augstāka par šīs valsts Industrijas ministrijas bilanci. Katrā ziņā, valsts gan Turcijā, gan arī citās musulmaņu zemēs, reliģisko lietu ziņā ir instance, kurai pieder galavārds. Tieši valdības autoritātes ierobežo un dažreiz arī apspiež dažas reliģiska rakstura izpausmes, kuras uzskata par nesavienojamām ar valsts laiciskumu: piemēram, aizliedzot nēsāt plīvuru sievietēm, kas studē universitātēs vai strādā sabiedriskajās iestādēs.
 
Taču islāms pēc turku parauga, kas ir izstumts no politiskās sfēras, dzīvo un attīstās civilajā sabiedrībā: daudzajās sufītu kopienās un islāma politiskajās kustībās, kas radušās pēdējās dekādēs. Šī sarežģītā islāma kustība ietver sevī dažādas tendences – gan fundamentālismu pēc radikālo kustību parauga, kas ir klātesošas gandrīz visās islāma zemēs, un kas sludina džihādu, jeb musulmaņu svēto karu pret Rietumu valstīm un vēlas, lai šarija likums tiktu atzīts par valsts likumu, gan arī mērenās, jeb moderātu kustības, kas, vēlas veikt dialogu ar Rietumu pasauli. Tomēr šīm kustībām ir kopējs elements, proti, atbalsta punktu meklēšana islāma pagātnē.
 
Savukārt Kemala Ataturka piekritēji savus atblasta punktus meklē Turcijas teritorijas pirmsislāma pagātnē, jo īpaši seno hitītu kultūrā. Tomēr, kas attiecas uz islāmu, „kemalieši” lielāku vērību vēlas piešķirt turku islāmam, nevis arābu islāmam, uzskatot to par pārāk stingru reliģisko tekstu interpretācijā.
 
Turcijas iedzīvotāju lielākā daļa pauž musulmaņu sunnītu reliģiju. Alevīti, kas ir šiītu alaunītu atzarojums, sastāda vairāk nekā 20% no iedzīvotāju skaita un praktizē „mēreno” islāmu. Fundamentālisti alevītus uzskata par herētiķiem un cenšas tos apkarot. Alevīti neliek nēsāt plīvurus sievietēm, viņi piekopj monogāmiju, jeb viensievību, nelūdzas mošejās un nedodas svētceļojumā uz Meku. Tāpat alevīti neievēro musulmaņu dievbijībai raksturīgās piecas ikdienas lūgšanas un Ramadam gavēni aizvieto ar Ashura atturību. Politiskā ziņā viņi ir filokemalieši, jeb Kemala Ataturka sekotāji.
 
Aukstā kara gados laicisms Turcijā kļuva mērenāks un jaunās valdības, salīdzinot ar tām, kas stingri ievēroja Kemala Ataturka kādreiz izteiktos norādījumus, kļuva iecietīgākas pret reliģiju. Kemaliešu valdības nespēja stāties pretim kurdu terorismam, kas tika balstīts uz komunisma un separātisma idejām, un pēc valsts apvērsuma 1980. gadā, valsts vadība pēc vietējo militāristu un Amerikas Savienoto Valstu ieteikuma, tika uzticēta pārstāvim no reliģiskās vides, precīzāk, sufisma mācības piekritējam Turgutam Ozalam, kuru plaši atbalstīja arī tauta.
 
Tai brīdī apelēšana pie musulmaņu sunnītu reliģijas, ko pauda vairākums turku iedzīvotāju, šķita vienīgais ceļš, lai varētu pakļaut kontrolei kurdu separātistus. Tomēr Ozala negaidītā nāve pavēra ceļu politiskajai un sociālajai nestabilitātei, kamēr valstī piekrišanu izpelnījās Refah, tulkojumā Labklājības partija. Partija iedvesmojās no islāma sunnītisma un to vadīja Nekmetins Erbakans. 1995. gada vēlēšanās tā savāca lielāko balsu skaitu. Turcijā tā bija pirmā reize, kad uzvaru guva reliģijā balstīta partija un nu tā bija aicināta vadīt valsti.
 
Iekšpolitikā Erbakans piekopa anti-kemālisku, bet ārpolitikā – pret Amerikas Savienotajām Valstīm un Izraelu vērstu nostāju. Jaunā valdība neizpelnījās Turcijas militārās elites atbalstu. Prezidents tika asi nosodīts par atbalstu arābu fundamentālistu kustībām, jo īpaši Musulmaņu Brālībai. Turcijas militāristi, kas joprojām iedvesmojās no Kemala Ataturka laiciskajām idejām, uz Erbakana filoislāma politiku atbildēja ar valsts apvērsumu 1997. gada 28. februārī. Valdības galva pret savu gribu bija spiests pasludināt antireliģiskus likumus, savu partiju – par „ārpus likuma esošu” un pieņemt represīvus noteikumus politiskajiem pretiniekiem. Antireliģiskā kampaņa, kas sekoja pēc valsts apvērsuma, kā arī islāma fundamentālistisko kustību vadītāju aresti, neguva atbalstu tautā.
 
Tai pašā laikā islāma kustības iekšienē veidojās divi atzarojumi – tā dēvētais „vecajo” atzarojums, kas bija saistīts ar Erbakanu un arābu, jo īpaši irāniešu fundamentālismu, un „jauno” atzarojums, ko vadīja harizmātiskais Stambulas mērs Receps Taijips Erdogans. Militāristu kontrolētā tieslietu vara šo atzarojumu bija aizliegusi, apsūdzot to mēģinājumos gāzt valsts laicismu.
 
Tautas atbalstītā Islāma kustība apzinājās, ka tā ir dzīvs spēks visā arābu musulmaņu pasaulē un balotējās 2002. gada vēlēšanās, kur bija pārstāvētas tikai divas partijas – Erbakana vadītā Saadet – tulkojumā Laimes partija un Erdogana vadītā Kalkinma, saīsinājumā Akp, kas nozīmē „Taisnība un attīstība”. Šī partija prezentēja politisko programmu, kurā tika norādīts uz šarija likumu nevis kā uz tiešu valsts likumdošanas avotu, kā to prasa fundamentālisti, bet gan kā uz iedvesmas apvārsni likumdošanā, kas veidota pēc islāma un mūsdienu prasībām.
 
Ārpolitikā Akp partija atbalstīja aleansi ar Amerikas Savienotajām Valstīm, ieskaitot arī cīņu pret islāma terorismu, kā arī aicināja Turcijas iekļaušanu Eiropas Savienībā. Vēlēšanās Akp guva 34,2% balsu pārsvaru un absolūto vairākumu parlamentā. Tā nekavējoties īstenoja vairākas likumdošanas reformas, kas ļāva tās līderim Taijipam Erdoganam atgriezties uz politiskās skatuves un kļūt par ministru prezidentu. Tas notika dienās, kad Turcijas parlamentam bija jāpakļauj balsošanai Amerikas Savienoto Valstu lūgums ļaut caur Turcijas teritoriju pārvietoties ASV karaspēkam. Šis lūgums tika noraidīts ar nelielu balsu pārsvaru. Taču pēc dažām dienām Erdogans amerikāņiem atļāva izmantot Turcijas gaisa telpu un tādējādi sāka atjaunot attiecības ar Vašingtonu.
 
Rietumvalstu skatījumā Akp partija šķiet interesants eksperiments ar politiskajā islāmā sakņotu kustību, kas iedvesmojosies no sufītisma un kas zināmā mērā atšķiras no arābu islāma kustībām. Tai pašā laikā Akp partija izrāda iezīmes, kas aizgūtas no Rietumu demokrātijas parauga. Tā ir partija, ar kuru „kristīgie” Rietumi, ko tik ļoti demonizējuši arābu fundamentālisti, var veikt pārrunas, lai islāma pasaulē nodibinātu kopēju telpu dialogam par lielajiem starptautiskās politikas jautājumiem.
 
Taču pēc islāma fundamentālistu uzskatiem, politikas modelis, kādu piekopj Turcija, ir visļaunākais ienaidnieks islāma pasaules iekšienē. Tāpēc arī fundamentālisti cenšas to apkarot, savukārt Turcijas militāristi cenšas pielikt šim eksperimentam punktu ar neskaitāmiem valsts apvērsuma mēģinājumiem. Erdogana modelis ir radījis interesi arī ārpus Turcijas - citur islāma pasaulē, tāpēc ir viegli saprast, ka tiem, kas nevēlas dialogu ar Rietumiem, šis modelis ir kā „dadzis acī”.
 
1987. gadā Turcija pirmoreiz lūdza iestāties Eiropas Savienībā, pasludinot, ka tā sevi identificē ar Rietumu vērtībām, pilnīgi pieņem politiskā un ekonomiskā liberālisma principus un vēlas kļūt par tiltu starp islama pasauli un Rietumiem. Pēdējos gados Turcija ir centusies piemērot savus iekšējos likumus galvenajiem, starptautiskās kopienas noteiktajiem principiem cilvēktiesību un minoritāšu aizsargāšanā. Šai virzienā daudz kas ir darīts, taču, saskaņā ar dažu novērotāju liecībām, joprojām daudz kas ir jādara, ievērojot arī, ka Eiropas kultūra un sabiedrība šodien ir ļoti jūtīga pret šīm tēmām. Katrā ziņā, sākot no 2005. gada, Turcija, pateicoties dažu valstu, pirmkārt, Itālijas atbalstam, oficiāli kandidē uz dalību Eiropas Savienībā. Laika ilgums, kurā Turcijas uzņemšanai būtu jānotiek, ir apmēram 10 gadi.
 
Viens no vispretrunīgākajiem aspektiem Turcijas iekļaušanai Eiropas Savienībā, ir attieksme pret reliģiskajām minoritātēm, jo īpaši pret kristiešiem, kas dzīvo Turcijā. Kristiešu skaits šai zemē ir apmēram 150 tūkstoši. Šī gada 5. februārī kāds turku jaunietis, šķiet, reliģisku iemeslu vadīts, noslepkavoja itāliešu misionāru, priesteri Andrea Santoro, kurš tai brīdī lūdzās nelielā baznīciņā Trebizondas pilsētas tuvumā. Tāpat nāves draudus ir saņēmuši daži citi katoļu priesteri, kas kalpo Turcijā.
 
Arī tad, ja Turcija atzīst reliģijas brīvību kā vienu no laiciskas valsts pamatiem, tomēr praksē šī brīvība nemusulmaņu reliģijām tiek pakļauta ierobežojumiem un nosacījumiem. Pamatojoties uz 1923. gada 24. jūlija Lozannas traktātu, Turcijas valsts par oficiālām konfesijām atzīst vienīgi grieķu-pareizticīgos un armēņu pareizticīgos, kā arī jūdaismu. Citas konfesijas, tai skaitā, katoļi, tiek pakļauti diskriminācijai un smagiem kulta brīvības ierobežojumiem. Kas attiecas uz minēto traktātu, ir jāpiebilst, ka trešā nodaļa tajā ir veltīta „minoritāšu aizsardzībai”, un ka šī traktāta ievērošanu uzņemas ne tikai valstis, kas to parakstījušas, bet arī Nāciju līga. Traktāta 37. un 45. pantos garantēta pilnīga reliģiskā brīvība „nemusulmaņu minoritātēm”. Tomēr Turcijas valdības vienmēr šos punktus ir interpretējušas ierobežojošā veidā, proti, tās par reliģiskajām minoritātēm atzīt vienīgi tās reliģiskās nemusulmaņu kopienas, kas Turcijas teritorijā pastāvēja jau Otomaņu impērijas laikos, proti, armēņus, grieķu-pareizticīgos un ebrejus.
 
Tātad, pret citām reliģiskajām minoritātēm – kaldiešiem, sīru rita katoļiem, sīru rita pareizticīgajiem, latīņu rita katoļiem un protestantiem, Turcijas republika attiecas kā pret „svešiniecēm”, tātad, kā pret tādām, uz kurām Lozannas traktāts nav attiecināms. Pret šādu traktāta interpretāciju ir iebildušas ne tikai izslēgtās reliģiskās kopienas, bet arī starptautiskās institūcijas, piemēram, ANO Cilvēktiesību komisija.
 
Katoļu Baznīca Turcijā sastāv tikai no apmēram 40 tūkstoši lielas ticīgo kopienas. Latīņu rita katoļi pieder trim ekleziālajām vienībām – Smirnas arhidiecēzei, kurā ir 1350 ticīgo, Stambulas apustuliskajam vikariātam, kurā ir 15 tūkstoši ticīgo un Anatolijas apustuliskajam vikariātam, kurā ir 4550 ticīgo. Šīm kopienām ir jāpieskaita Austrumu rita katoļu kopienas – Stambulas armēņu katoļu arhidiecēze ar 3670 ticīgajiem, Diarbekiras kaldiešu arhidiecēze ar 5993 ticīgajiem, kā arī sīru katoļu apustuliskais vikariāts ar 2155 ticīgajiem. Liela daļa šo kopienu ir teritoriāli izkaisītas un šāda situācija rada grūtības dvēseļu aprūpes darbā. Tajā izpaužas arī nelielās, taču vitāli aktīvās turku katoļu kopienas vājums. Katoļu Baznīca, būdama valsts neatzīta konfesija, tiek pakļauta ierobežojumiem, kuri īpaši attiecas uz pastorālo aprūpi. Tādējādi tā ir arī diskriminācijas objekts. Šīs diskriminācijas sekas ir viegli nojaušamas: katoliskās struktūras – diecēzes, draudzes, reliģiskie institūti netiek atzīti juridiski, līdz ar to netiek atzīts arī reliģiskais personāls. Tas nozīmē, ka jebkurš misionārs tiek pakļauts īpašam režīmam, lai saņemtu uzturēšanās atļauju Turcijā.
 
Katoļticīgajiem nav ļauts celt jaunus dievnamus un garīgos seminārus. Tas, savukārt, apgrūtina priesteru darbu un atstāj bez pastorālās aprūpes katoļu kopienas. Islāma fundamentālisti pret šīm kopienām attiecas neiecietīgi un dažkārt arī vardarbīgi, jo uzskata tās par Rietumu spiegiem. Šobrīd nevar runāt par katoļu un citu kristiešu vajāšanām, taču situācija ir nedroša – nedroša pat tik lielā mērā, ka aizvien vairāk kristiešu atstāj Turciju.
 
Pēdējos gados Svētais Krēsls vairākkārt ir nosodījis diskrimināciju pret katoļiem un citām kristīgajām minoritātēm un aicinājis Turcijas valdību pilnībā īstenot reliģiskās brīvības principu, kas ir noteikts starptautiskajās konvencijās. Turcijas Ārlietu ministrs, savukārt, ir paziņojis, ka visas reliģiskās kopienas Turcijā bauda tiesības, kas noteiktas likumā un ka Svētajam Krēslam nav tiesību prasīt, lai pret katoļiem tiktu īstenota privileģēta attieksme.
 
Vislabākā atbilde uz šādiem apgalvojumiem tiek sniegta Eiropas komisijas 2005. gada beigu ziņojumā, kurā tiek norādīts, ka „nemusulmaņu reliģiskajām kopienām Turcijā nav juridiskās personas statusa”, ka tās cieš no privātīpašuma ierobežojumiem un no iespējas trūkuma veikt klēra formāciju uz vietas.
 
Diemžēl, reformās, kas šai jomā ir veiktas, vai tikai solītas, raugoties perspektīvā, kas saistās ar Turcijas iestāšanos Eiropas savienībā, reliģiskās brīvības principa ievērošana netiek pat pieminēta. Rodas iespaids, ka Eiropa, veicot sarunas ar Ankāras valdību, politisku motīvu dēļ ir bijusi pārāk piekāpīga jautājumos par reliģijas brīvību un minoritāšu tiesībām. Ja Turcija vēlas kļūt par pilntiesīgu Eiropas Savienības locekli, ir nepieciešams, lai šai, tik delikātajā punktā par dažādu kultūru un reliģiju respektu, tā dod ticamas garantijas starptautiskajai kopienai, jo, kā rāda gan pagātnes, gan mūsdienu pieredze, valsts demokrātija ir mērāma pēc tā, cik tā ir toleranta pret reliģijas brīvību un minoritātēm.
 
Kas attiecas uz Katoļu Baznīcu, tā neprasa Turcijas valdībai nevienu īpašu privilēģiju, bet tikai savu tiesību atzīšanu, lai varētu kalpot Turcijas katoļu labā. Šai ziņā der atgādināt pāvesta Jāņa Pāvila II 2001. gada 7. decembrī teikto Turcijas jaunajam vēstniekam pie Svētā Krēsla: „Katoļi Turcijā ir neliela minoritāte. Viņi nesaskata pretrunas starp to, ko nozīmē būt katoļiem un turkiem. Viņi ilgojas, lai tiktu atzīts Baznīcas juridiskais statuss. Viņi tic, ka viņu dzimtene centīsies sasniegt un sasniegs minoritāšu cieņu, kas ir sociālās harmonijas stūrakmens un civilā brieduma pierādījums, ko sasniegusi valsts un tās institūcijas. Turcija var kalpot arī par tiltu, skaidri apliecinot, ka tās likumīgās rūpes par nacionālo identitāti nav pretrunā ar indivīdu un minoritāšu tiesību ievērošanu.”
 
Šie pāvesta Jāņa Pāvila II vārdi joprojām saglabā savu aktualitāti un vērtību.
 
iš