Benedikts XVI: Krustaceļā mēs nedrīkstam būt tikai skatītāji
Krustaceļā mēs nedrīkstam būt tikai skatītāji. Mēs visi esam aicināti meklēt tajā
‘savu vietu’ – Lielās Piektdienas vakarā Kolizejā teica Benedikts XVI. Tradicionālo
Via Crucis
gājienu translēja 62 televīzijas kanāli 42 valstīs, arī Latvijā.
Pāvestam krustu nest palīdzēja Romas diecēzes ģenerālvikārs kardināls Kamillo Ruini,
franciskāņi no Svētās Zemes, kā arī dažādu kontinentu un sociālo stāvokļu pārstāvji:
jauniete no Meksikas, amerikāņu seminārists, garīgā māsa, itāļu ģimene.
Krustu pavadīja divi jaunieši, nesot aizdegtas lāpas. Arī Krustaceļa gājiena dalībniekiem
rokās bija aizdegtas sveces. „Ticība ir kā maza lampiņa, taču tā ir vienīgā, kas izgaismo
šīs pasaules nakti: tās trauslā liesmiņa sajaucas ar rītausmas gaismu: ar Kristus
augšāmcelšanās dienu” – šie vārdi vakar atskanēja Kolizeja mūros.
Pagājušā gada
Via Crucis
pārdomas bija sagatavojis kardināls Jozefs Ratcingers. Viņš asi nosodīja Baznīcas
iekšējo ‘netīrību’. Šī gada pārdomu autors bija pāvesta vikārs Vatikānā arhibīskaps
Andželo Komastri. Ejot Krustaceļu, mēs iegūstam divas pārliecības: pārliecību par
grēka postošo un Dieva mīlestības dziedinošo spēka patiesumu – raksta arhibīskaps
Komastri.
„Šovakar mēs pavadījām Jēzu šajā mocekļu ceļā, šeit, Kolizejā, kur tik daudzi atdeva
savu dzīvību par Kristu, tāpat kā Viņš atdeva savu dzīvību daudzu dēļ”, - teica Benedikts
XVI. „Šovakar sapratām, ka
Via Crucis
nav tikai pagātnes notikums, kas norisinājās kādā konkrētā zemeslodes punktā. Kunga
krusts aptver visu pasauli, Viņa
Via Crucis
iet cauri kontinentiem un laikiem”.
„Krustaceļā mēs nedrīkstam būt tikai skatītāji. Tajā mums jāmeklē sava vieta. Kur
mēs atrodamies?
Via Crucis
neviens nevar būt neitrāls”, - teica pāvests. ‘Mēklēt savu vietu’ ir viens no kristiešu
izaicinājumiem, jo raugoties uz krustu, nedrīkstam ignorēt ‘mūsdienu cilvēces ciešanas’.
Pāvests uzsvēra, ka šodien Kristus krustā redzam atstātu un ļaunprātīgi izmantotu
bērnu ciešanas, ģimeņu izmisumu, dzirdam lepnuma sadalītās pasaules kliedzienu, kur
bagātie savu durvju priekšā neredz Lācara un tik daudzu nabagu ciešanas. Tā ir Kristus
agonija šodien.
Taču šajā ceļā mēs neesam vieni – turpināja Benedikts XVI. Kopā ar mums ir Marija,
Kristus Māte, kura bija uzticīga līdz pat galam. Kopā ar mums ir kāda drosmīga sieviete,
kura nebaidījās sniegt palīdzību cietošajam. Kopā ar mums ir Sīmanis no Kirēnes, āfrikānis,
kas nesa Kristus krustu.
Cilvēks neprātīgi domāja: Dievs ir miris! Taču, ja Dievs mirst, tad kas mums dos dzīvību?
Ja Dievs mirst, kas tad ir dzīve? Dzīve ir Mīlestība! Krusts nav Dieva nāve, bet gan
brīdis, kurā tika salauzta Viņa pieņemtā cilvēcības trauslā garoza un izlauzās mīlestības
straume, kas atjauno cilvēci.
No krusta dzimst Saula jauna dzīve,
no krusta dzimst Augustīna atgriešanās,
no krusta dzimst Asīzes Franciska priekpilnā nabadzība,
no krusta dzimst Vincenta no Paoli mirdzošā labestība,
no krusta dzimst Maksimiliāna Kolbes varonība,
no krusta dzimst Mātes Terēzes no Kalkutas apbrīnojamā žēlsirdība,
no krusta dzimst Jāņa Pāvila II drosme,
no krusta dzimst mīlestības revolūcija:
tadēļ krusts nav Dieva nāve, bet gan Viņa Mīlestības dzimšana pasaulē. Esi svētīts
Kristus krusts!
Krustaceļš ir žēlsirdības un pestīšanas ceļš – teica Benedikts XVI. Esam aicināti
iet pa šo ceļu un kopā ar Jēzu uzvarēt ļaunumu. Krustaceļa pirmsākumi meklējami IV
gadsimtā Jeruzalemē, kad kristieši, vēlēdamies dziļāk pārdomāt un izdzīvot Jēzus ciešanu
ceļu, apmeklēja tās pašas vietas, pa kurām kādreiz bija gājis Jēzus uz Golgātas kalnu.
Šīs apstāšanās vietas ir saglabājušās līdz pat mūsdienām. Krustaceļa gājienu Kolizejā
ieviesa pāvests Pāvils VI 1964. gadā.