Kardināls Dzivišs: Jānis Pāvils II ir sēkla, kas nomira, lai dotu jaunu dzīvību

2005. gada 2. aprīlī, pulksten 21.37, Jānis Pāvils II pārkāpa mūžības slieksni. Līdz pēdējam brīdim pie pāvesta nāves gultas bija viņa personīgais sekretārs, Krakovas arhibīskaps, šodien kardināls, Staņislavs Dzivišs. Ludzām viņu pie mikrofona.

VR: Eminence, jūs bijāt Jāņa Pāvila II dzīves un darba vistuvākais liecinieks. Kā jūs pats personīgi pārdzīvojat pāvesta nāves pirmo gadadienu?

Kardināls Dzivišs: Jāņa Pāvila II dzīves noriets bija lielu ciešamu piepildīts. Viņa svētīgā nāve man bija un ir arī šodien dziļi emocionāls un garīgs pārdzīvojums. Gandrīz četrdsmit gadus biju blakus kardinālam Karolam Vojtilam, vēlāk pāvestam Jānim Pāvilam II. Uzskatu to par lielu žēlastību, par īpašu privilēģiju, kādu biju saņēmis savā dzīvē. Šo pieredzi es glabāju dziļi savā sirdī. Tā man ir nepieciešama arī šodien.

Jāņa Pāvila II atgriešanos Tēva mājās pārdzīvoju ticības garā, jo arī viņš savu aiziešanu pārdzīvoja tieši tādā pašā veidā. Viņam tā bija pāreja no dzīves uz dzīvi. Tikai ticības garā mūsu dzīvei un mūsu aiziešanai ir nozīme, jo tā nav ieiešana nebūtībā, bet gan ieiešana Dievā, kas ir mīlestība.

Tagad, pēc gada, aizvien labāk apzinos, ka Jāņa Pāvila II nāve nebija beigas, bet gan viņa ilgās un uzticīgās kalpošanas Baznīcai vainagojums. Gribētu teikt, jaunas darbības sākums, kas nes simtkārtīgus augļus. Viņa nāve pamodināja cilvēkos tik daudz līdzjūtības, labestības, palīdzēja apzināties, ka piederam Dieva tautas lielajai kopienai. Viņa nāve tuvināja un aizvien vēl tuvina cilvēkus Dievam, Kristum. Jānis Pāvils II ir kā sēkla, kas nomira, lai dotu dzīvību, jaunu dzīvību.

Tāpēc varu mierīgi, lai gan ar dziļu saviļņojumu, teikt, ka Dieva kalpa Jāņa Pāvila II ciešanas un nāve ir liela dāvana Baznīcai. Dievs paņēma viņu no mūsu vidus, un tajā pašā laikā, mums viņu dāvāja. Par to liecina ticības, cerības un mīlestības augļi.

VR: No pagājušā gada augusta jūs esat Krakovas arhibīskaps, bet no 24. marta – Kardinālu kolēģijas loceklis. Kā jūs raugāties uz savu jauno kalpošanas veidu Baznīcā?

Kardināls Dzivišs: Skaidri apzinos, ka mana nominācija par Krakovas arhibīskapu ir zināma veida kalpošanas Jānim Pāvilam II pagarinājums. No viņa es mācījos kalpot cilvēkam un Baznīcai. Mācījos būt atbildīgam par mūsdienu Baznīcu, mācījos sludināt Kristus evaņģēliju šodienas pasaulē.

Bez šaubām, apzinos arī savus ierobežojumus. Kurš gan nenotrīcētu šādas atbildības priekšā. Dvēseles mieru atgūstu pārliecībā, ka mans pienākums ir pildīt Dieva gribu. Tādēļ paļaujos, ka Kungs mani vadīs un stiprinās. Bez tam, esmu pārliecināts, ka pār mani ir Jāņa Pāvila II aizbiedniecība, jo, zināmā veidā, tieši viņš ir “atbildīgs” par manu misiju, kas jāveic Baznīcā. 24. martā, konsistorija noslēgumā, devos uz svētā Pētera bazilikas grotām, lai pie Jāņa Pāvila II kapa lūgtu viņa aizbildniecību, uzticētu Dievam un Marijai savu ceļu Baznīcā un Baznīcas labā. Ticu, ka šajā ceļā neesmu viens. Es satieku cilvēkus, kuri, atceroties Jāni Pāvilu II, izrāda man cieņu, sirsnību, lūdzas un palīdz.

Tagad Polijā un Krakovas arhidiecēzē gatavojamies pāvesta Benedikta XVI vizītei. Vņu pieņēmām, kad tika ievēlēts par pāvestu, un tagad Polijā pieņemsim kā pāvestu, kas šajā vēsturiskajā posmā vada Dieva tautu uz Tēva mājām. Esmu pārliecināts, ka šī vizīte vēl vairāk nostiprinās poļu katoļu attiecības ar universālo Baznīcu, padziļinās un stiprinās draudzību, par ko tik bieži runāja pāvests Jānis Pāvils II.

tulkoja Silvija Krivteža