Kardināls Oskars Rodrigezs Maradiaga un Centrālamerikas Baznīcas realitātes

„63 gadus vecs. Lidotājs, mūziķis, televīzijas direktors. Taču visvairāk par visu Latīņamerikas nabadzīgo balss.” Tā itāliešu publicists Enco Romeo grāmatā „Oskars purpura krāsā” īsi raksturo Tegučigalpas arhibīskapu no Hondurasas, kardinālu Oskaru Rodrigezu Maradiagu. Kamēr grāmata tiek gatavota iespiešanai, tās saturā ielūkojas paulīņu žurnāla „Jēzus” (Jesus) veidotāji.
 
Kardinālu Oskaru Rodrigezu Maradiagu pasaulē vislabāk iepazina konklāvas dienās. Daudzi, taču visvairāk jau latīņamerikāņi, bija gaidījuši, ka šis tik komunikablais cilvēks ar gandrīz nekad neiztrūkstošo draudzīgo smaidu sejā, kļūs par svētā Pētera sekotāju. Tomēr dievišķā apredzība bija vēlējusies, lai noslēdzoties konklāvai, kardināls nepaliek vis Romā, bet atgriežas Hondurasā - pie sava ganāmpulka.
 
Oskars Rodrigezs Maradiaga bieži runā nabadzīgo labā. Pateicoties viņa neatlaidībai, Hondurasa ir iekļauta to 18 valstu skaitā, kurām G8 valstis ir atcēlušas ārējo parādu. Taču ar labas gribas žestiem vien nepietiek. Pēc kardināla domām, ir jāmaina mentalitāte – ir jāveido vienlīdzīgāka civilā sabiedrība un koleģiālāka Baznīca.
 
Tegučigalpas arhibīskapa teiktais nepaliek neievērots. Ja ne varas iestādēs, tad vienkāršo ļaužu vidū tas noteikti rod atbalsi. Tūkstošiem Dienvidamerikas jauniešu, liekot plīvot savu zemju karogiem un skanēt nerimtīgiem aplausiem, 2002. gada augustā pieņem viņa teikto Pasaules jauniešu dienās Toronto. Kardināls aicina jauniešus, lai viņi ar prieku un drosmi uzņemas atgriešanās, piedošanas un izlīgšanas ceļu. Šis ceļš nav viegls, taču vēl smagāk to iet zemēs, kur paliek sociālās netaisnības nesto ievainojumu rētas. Pēc kāda brīža arhibīskaps uzsāk a capella dziedājumu, sniedzot jauniešiem nelielu mūzikas lekciju, mācot dziesmas vārdus un dziedot salsai līdzīgā ritmā.
 
Šī ir viena no daudzajām epizodēm, kas liecina, kā arhibīskapa, saleziāņu tēva Oskara Rodrigeza Maradiagas personīgais valdzinājums spēj iekarot jauniešu sirdis. Hondurasā un vēl jo vairāk, citās Centrālamerikas valstīs, tādās, kā Salvadora, nabadzība jauniešiem atņem nākotnes perspektīvu un liek iesaistīties kriminālās grupās, kuras vēlāk ir grūti atstāt. Šāds liktenis bieži vien skar bērnus, kuriem nav bijis patiesas ģimenes un kas gangsteru grupējumos rod savdabīgu savas identitātes apliecinājuma formu. Tiek lēsts, ka Hondurasā apmēram 100 tūkstoši bērnu pieder tā dēvētajām maras - mazgadīgo noziedznieku grupām. 100 tūkstoši ir milzīgs skaitlis, ja ņem vērā, ka Hondurasā dzīvo 7 miljoni iedzīvotāju. „Lai jaunajām paaudzēm palīdzētu iziet no šī „tumšā tuneļa”, nepietiek ar viņu sodīšanu, bet ir nepieciešams izglītības darbs,” uzskata kardināls.
 
„Starp jauniešiem izplatās vilšanās, izmisums un nemiers. Viss ir orientēts uz ekonomisko veiksmi un materiālo bagātību vieglu sakrāšanu. Hedonistisks prieks, ko sniedz kapitāls, ir vienīgā atzītā loģika. Savukārt vērtības to tradicionālajā izpratnē ir aizvietotas ar skaitļos aprēķināmām vērtībām. Dieva altāru vietā sirdīs tiek celti altāri nepiepildāmajam ekonomikas un naudas dievam, kas prasa aizvien vairāk upuru. Zināmā veidā esam atgriezušies pie senajiem indiāņu ritiem, kad dievībām tika upurēti cilvēki,” nemierā par notiekošo ir Tegučigalpas arhibīskaps. Cilvēku upurus mūsdienu Latīņamerikā prasa, piemēram, narkotikas. Tās atņem dzīvību tūkstošiem jauniešu. Jaunības garu izdzēš un nogalina heroīns, kokaīns, ecstasy. Kardināls stāsta, ka par kolumbiešu narkobiznesmeņiem izrādīto pretestību, kas Hondurasu izmanto par tranzīta punktu, viņam esot draudēts ar nāvi. Narkotiku tirgotāji esot nolaupījuši viņa rezidencē Tegučigalpā strādājošo portjeri un kardinālam ar mērķi iebiedēt atsūtījuši vēstījumu.
 
„Es nebaidos,” saka Oskars Rodrigezs Maradiaga, piebilstot, „Esmu nodrošinājis vīzu sev pasē, lai varētu šķērsot šīszemes robežas, kad Kungs vēlēsies mani saukt.”
 
Citu kontinentu pārstāvjiem Baznīca Latīņamerikā lielā mērā saistās ar Atbrīvošanās teoloģiju. Kā šo teoloģiju mūsdienās vērtē viens no Latīņamerikas Baznīcas redzamākajiem pārstāvjiem? Taču pirms pāriet pie Atbrīvošanās teoloģijas iztirzājuma kardināla Maradiagas skatījumā, ar viņa palīdzību aplūkosim reliģisko sektu straujās izplatības fenomenu Latīņamerikā.
 
Dažādu reliģisko sektu skaits Latīņamerikā visvairāk ir audzis pēdējos gadus desmitos. Vairums sektu ir iedvesmojušās no Vasarsvētku notikuma. Katrai ir sava veida „doktrīna” un jo īpaši, droši finansiāli ienākumi, ko neviens nevar kontrolēt, izņemot pašu sektas dibinātāju, vai sludinātāju. Tādā veidā ir dzimusi diezgan pamatīga „sakrālā” industrija. Tas ir fenomens, ar ko kardināls Oskars Rodrigezs Maradiaga saskaras ik dienas. Viņš stāsta: „Ja kāds pazaudē darbu, tad kādu dienu viņš vai viņa var izveidot savu „Baznīcu” un tās telpas iekārtot, piemēram, īrētā garāžā. Lai izveidotu šādu „Baznīcu”, jeb kopienu, nemaz nav vajadzīga īpaša reliģiskā sagatavotība. Pazīstu kādu zobārstu, kurš sevi pasludināja par Vasarsvētku draudzes mācītāju. Viņš skatās ASV pazīstamā sludinātāja Džimija Svagarta videoierakstus, atdarina viņa stilu, žestus, pat veidu, kā rokās turēt Bībeli. Visskumjāk ir tas, ka cilvēki viņam seko. Tas, ko ticīgi, jeb pareizāk būs teikt, klienti, prasa, šie sludinātāji tiem piedāvā. Bez tam, viņiem nav jāorganizē draudzes, jāsagatavo priesteri vai jāuztur semināri. Viņu baznīca ir viņi paši un nekas cits.”
 
Ikvienam Latīņamerikas bīskapam, vēl jo vairāk, kardinālam, nākas saskarties ar Atbrīvošanās teoloģiju. Kardināla Rodrigeza Maradiagas spriedums par šo argumentu ir divpusējs. Viņš atgādina, ka Atbrīvošanās teoloģija ir pieņemta Baznīcas Maģistērijā ar instrukcijām Libertatis nuntius un Libertatis coscientia. Taču Hondurasas kardināls norāda, ka šai teoloģijai ir radušies dažādi atzarojumi. Un starp tiem, „bez šaubām, nav pieņemams tāds atzarojums, kas attaisno vardarbību. Tas ir deģenerēts mācības veids, kas ir radījis šķelšanos un nesis nāvi,” viņš saka.
 
„Latīņamerikā ir bijusi ilga vardarbības vēsture. Jo īpaši 70. un 80. gados esam iepazinuši bruņoto revolūciju. Daudziem varonis nebija vis Kristus, bet Čegevara. Tagad viss ir mainījies un liela jauniešu daļa apzinās, ka atbildes nav iegūstamas caur vardarbības un ieročiem, bet gan caur mīlestību un solidaritāti”.
 
No otras puses, kardināls atzīst, ka tais gadījumos, kad Atbrīvošanās teoloģija ir tikusi attīrīta no centieniem pēc bruņotas cīņas, tā ir nesusi daudz laba Latīņamerikas kontinentam un guvusi labus ilgtermiņa rezultātus. Kā piemēru, kardināls min laju lomas veicināšanu Baznīcā. Hondurasā vien 400 priesterus, kas veic pastorālo darbu 7 diecēzēs, atbalsta 15 tūkstoši laju. Viņus kardināls sauc par sava veida „prāvestiem”, kas strādā daudzās nelielās pilsētiņās un attālos ciematos, kur priesteri spēj ierasties vienīgi retu reizi.
 
Cits, kardināla Maradiagas atzīts fakts, kas sasniegts ar Atbrīvošanās teoloģijas starpniecību, ir uzmanības veltīšana nabadzīgajiem. Kardināls norāda, ka šī doma, kas aizvadītajos gadu desmitos ir attīstījusies tieši Latīņamerikā, ir panākusi ievērojamu efektu Katoliskās Baznīcas sociālajā mācībā. Lielie Atbrīvošanās teoloģijas temati, kas savulaik bija tabu, ir raduši paliekošu vietu Baznīcā. Pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā tie ir likuši pievērst lielāku uzmanību cilvēktiesību respektam.
 
„Atceros, ka 1979. gadā, kad vēl biju jauns bīskaps, par Baznīcas sociālo mācību bija ļoti grūti runāt. Tai laikā pat vārds „sociālā mācība” radīja aizdomas. Toties, šodien, šī mācība tiek atzīta par vienu no visefektīvākajiem instrumentiem, lai veicinātu attīstību. Baznīca var apgalvot, piemēram, ka atvieglināt starptautisko parādu, ir morāla nepieciešamība”.
 
Kardināls Maradiaga saka, ka nav jābaidās no Atbrīvošanās teoloģijas, bet ir jāstrādā cilvēka atbrīvošanas labā. „Domāju, ka šodien no šīs teoloģijas ir palicis tikai labākais. Atbrīvošanās teoloģijas sasaistīšana ar marksismu, kas nebūt nenotika visā šai teoloģijā, bet tikai dažos tās atzarojumos, šodien ir izzudusi. Neviens šīs teoloģijas piekritējs vairs nelolo cerības ar marksismu, toties ir palikušas tādas pozitīvas realitātes, kā mazās kristīgās kopienas, pastorālais darbs ciešā tuvībā ar tautu, priekšroka, ko Baznīca dod nabadzīgajiem. Ir palicis ļoti vienkāršs pastorālā darba stils, kur nav vietas daudziem protokoliem,” saka Tegučigalpas arhibīskaps.
 
Hondurasas iedzīvotāji savu kardinālu ļoti mīl. Sporta termonoloģijā runājot, viņi ir kardināla „fani”. Arī Hondurasas republikas prezidents ir lepns par to, ka Oskara Rodrigeza Maradiagas vārds bija to kardinālu sarakstā, kas 2005. gada konklāvā tika uzskatīti par visiespējamākajiem kandidātiem ievēlēšanai pāvesta kārtā.
 
„Acīmredzot, Latīņamerikas ticīgie cerēja, ka par pāvestu tiks ievēlēts kāds Latīņamerikas kardināls, taču, kad atgriezos no Romas Hondurasā, redzēju, ka cilvēki ir ļoti priecīgi, ka par pāvestu ir kļuvis Benedikts XVI. Lai arī viņš ir teoloģijas ģēnijs, šim pāvestam piemīt milzīga pazemība un maigums. Viņš zina, ko nozīmē nabadzība mūsu kontinentā un ticu, ka drīz mūs apciemos,” saka Hondurasas Baznīcas primass.
 
Kardināls Oskars Rodrigezs Maradiaga gardi smejas, jautāts par to, kādu jautājumu viņam visbiežāk uzdod žurnālisti. „Pirms pēdējās konklāvas žurnālisti man vaicāja, vai varu kļūt par pāvestu. Taču, par laimi, tas ir jautājums, kas tika uzdots ne man vien, bet laikam jau visiem kardināliem, kuri toreiz vēl nebija sasnieguši 80 gadu vecumu, jo patiesībā, visi viņi varēja kandidēt uz ievēlēšanu pāvesta kārtā,” saka kardināls Maradiaga. Viņš piebilst, ka neviens kardināls, kuram piemīt veselīgs spriedums, gan laikam sev nenovēlētu ņemt plecos pāvesta nastu. „Bez šaubām, es nesapņoju kļūt par pāvestu. Kas attiecas uz mani, es kandidēju kalpot savai tautai, kas ir nabadzīga un kurai ir nepieciešams satikt Dievu,” smaidot attrauc kardināls Maradiaga. Viņš dalās savās mīlestības izjūtās uz hondurasiešiem, sakot, ka ir viens no šīs tautas arī tad, kad ir ietērpies kardināla drānās. Tegučigalpas arhibīskaps uzsver, ka šīs drānas, tāpat arī kardināla krusts un gredzens, nedrīkst kļūt par mūri, kas viņu atdala no saviem brāļiem, respektīvi, no tautas.
 
Kāda spāņu žurnālista iztaujāts, kardināls Maradiaga ir teicis, ka viņš Baznīcā gribētu mainīt daudzas lietas, ieskaitot arī apģērbu. Viņš piemēram uzskata, ka mitra bīskapa galvā ir neērta galvassega, kas rada psiholoģisku distanci starp Svētās Mises celebrantu un ticīgajiem. Hondurasas kardināls sapņo par tādu Baznīcu, kurā valdītu vienkāršāks un brālīgāks stils un ne ģērbšanās ziņā vien. Viņš ar nožēlu atzīst, ka Jēzum Kristum, atgriežoties uz zemes, atkal nāktos atrast daudzus naudas mijējus svētnīcā.
 
Kardināls Oskars Rodrigezs Maradiaga ar lielu cieņu piemin pāvestu Jāni Pāvilu II. Viņš uzskata, ka šim slāvu zemes pāvestam ir bijusi noteicoša loma Berlīnes mūra krišanā un konflikta risināšanā starp Rietumiem un Austrumiem. Šobrīd ir nepieciešams risināt konfliktu, kas pastāv starp pasaules Ziemeļiem un Dienvidiem. „Varbūt šī konflikta risināšanā savu ieguldījumu spētu sniegt pāvests no dienvidiem,” prāto latīņamerikāņu kardināls. Viņš norāda, ka konflikts starp Ziemeļiem un Dienvidiem ir izvērsies par patiesu skandālu visā pasaulē. „Tas ir nabadzības karš,” viņš saka. Tegučigalpas arhibīskaps piebilst, ka trīs ceturtdaļas pasaules iedzīvotāju nepazīst Jēzu, tāpēc Baznīca nevar palikt noenkurojusies krastā, bet tai ir jāiziet dziļāk jūrā, kā vēl nesen ir norādījis pāvests Janis Pāvils II.
 
Kardināls Oskars Rodrigezs Maradiaga ir pārliecināts, ka visiem kardināliem, ne tikai tiem, kas strādā Romas kūrijā, ir jābūt aktīvi iesaistītiem universālās Baznīcas vadīšanā. „Šodien vienīgā oficiālā Vatikāna saziņa ar perifērijā strādājošajiem kardināliem ir ziņa par kāda kardinālu kolēģijas locekļa nāvi, vai aptauja, kas attiecas uz kādu beatifikācijas lietu,” žēlojas kardināls un piebilst, ka pārāk maz tiek runāts par koleģialitāti. Tieši šo koleģialitātes problēmu 1999. gada Eiropas Bīskapu sinodē bija izcēlis itāliešu kardināls Karlo Marija Martini, toreiz sastopoties ar neizpratni daudzu sinodes dalībnieku vidū. „Kopība un koleģialitāte ir Baznīcas spēks,” saka Oskars Rodrigezs Maradiaga. Viņš uzskata, ka koleģialitātei ir jākļūst par neatņemamu Baznīcas dimensiju. „Esmu arhibīskaps Centrālamerikas diecēzē, taču jūtu atbildību arī par visu universālo Baznīcu,” saka kardināls. Viņš uzskata par nepieciešamu padarīt darbīgākus konsistorijus. Pašreizējās metodoloģijas dēļ tie, viņaprāt, līdzinās sinodēm miniatūrā, kur ir grūti ienest savu konkrētu ieguldījumu. „Nepietiek ar referātu noklausīšanos vai diskusijām par dokumentiem, bet ir jārunā par Baznīcas problēmām, jo kā ganiem mums jāuzņemas atbildība par savu ideju un priekšlikumu piedāvāšanu pāvestam.” Tādos ieskatos par kardināla misiju mūsdienu Baznīcā ir viens no Romas katoļu Baznīcas kardināliem, Tegučigalpas arhibīskaps Oskars Rodrigezs Maradiaga.
 
iš