Mūžībā aizgājis kantātes „Dievs, tava zeme deg!” autors

„No savas zemes, no Dievzemītes mūžībā ir devies viens no dedzīgākajiem latviešu patriotiem un latviskās būtības aizstāvjiem,” šos vārdus 23. februārī sacīja prezidente Vaira Vīķe Freiberga, uzzinot par dzejnieka Andreja Eglīša nāvi.
 
Kantātes „Dievs, tava zeme deg” un daudzu citu tēvzemes un Dieva mīlestības piestrāvotu dzejoļu un poētisku sacerējumu autors, kurš tik ilgus gadus bija spiests pavadīt svešumā, nu atdusēsies dzimtās Latvijas zemē. Viņa bagātīgais mūžs noslēdzās 93 gadu vecumā.
 
Andrejs Eglītis piedzima 1912. gadā Ļaudonā. Viņš studēja Rīgas Tehniskajā koledžā, bet vēlāk pildīja karavīra pienākumus Latvijas armijā. Pēc atgriešanās no dienesta, viņš rakstīja avīzēm Brīvā Zeme un Rīts, un strādāja Latvijas nacionālajā radio. Andrejs Eglītis gatavojās iestāties Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātē, bet nodomus izjauca karš.
 
1943. gadā tapa dzejnieka Andreja Eglīša un komponistes Lūcijas Garūtas nemirstīgā kantāte „Dievs, Tava zeme deg!” Šis darbs tika veidots konkursam par tēmu „Latvju lūgsna Dievam”, ko izsludināja Kuldīgas draudzes mācītāja O.Sakārnis. Kantāte „Dievs, tava zeme deg!” ir skanējusi visā pasaulē un kļuvusi par savdabīgu mūsu tautas lūgšanu.
 
Tai pašā, 1943. gadā dzejnieks tika iesaukts latviešu leģionā. Viņš nonāca kara korespondentu apmācības grupā Berlīnē, pēc atgriešanās tika piekomandēts 19. latviešu divīzijai, ar kuru kopā nogāja ceļu no Cesvaines līdz Liepājai. 1945. gada naktī no 7. uz 8. maiju no Liepājas kara ostas latviešu inteliģentu bēģļu laivas devās pāri Baltijas jūrai uz Gotlandi. Andrejs Eglītis dzimteni atstāja kopā ar Veroniku Strēlerti, Andreju Johansonu, Arturu Kroderu un citiem.
 
Zviedrijā Eglītis turpināja savu literāro darbu un kļuva nenogurstošs cīnītājs par Latvijas tautas brīvību. 1947. gadā trimdā notika Latviešu kultūras dienas Stokholmā. Tās sakrita ar Andreja Eglīša lolojuma – latviešu Nacionālā fonda dzimšanu Skandināvijā. 1948. gadā Andrejs Eglītis kļuva par šī fonda priekšsēdētāju un šai postenī palika līdz 2000. gadam. Fonda uzdevumi bija cīnīties par latviešu tautas un Latvijas – neatkarīgas, brīvas, demokrātiskas republikas tiesībām un rūpēties par tautas dzīvā spēka un latviskās kultūras saglabāšanu.
 
1951. gadā Andrejs Eglītis izdeva publikāciju Šie vārdi apsūdz, kurā īsumā aprakstīja izsūtīto likteņus Sibīrijā.
 
1998. gada 13. augustā pēc 53 svešumā pavadītiem gadiem Andrejs Eglītis atgriezās uz dzīvi Latvijā.
 
Viņš ir uzrakstījis vairāk nekā 30 grāmatu, lielākoties dzeju. Pagājušajā gadā apgāds Valters un Rapa izdeva sesto grāmatu paredzētajā septiņu grāmatu krājumā, kurā apkopoti visi Andreja Eglīša darbi.
 
Eglītis ir saņēmis dažādus apbalvojums gan par savu literāro, gan patriotisko devumu. Starp tiem ir Pasaules Brīvo latviešu federācijas augstākais apbalvojums, kas tika piešķirts 1972. gadā, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa nosaukums 1992. gadā un Latvijas augstākais pilsoņu apbalvojums – Trīs Zvaigžņu ordenis 1994. gadā.
 
Andreja Eglīša dzīve ir veltījums latviešu tautai. Viņš pats ir teicis: „Visa mana dzeja veltīta tikai Tēvzemei. Visas manas uzrakstītās grāmatas ir manas dzimtās zemes cildinājums.”
 
Atvadīties no dzejnieka vispiemērotāk būs viņa paša vārdiem, kas bija veltīti citam dzejniekam, Jānim Medenim mūžībā aizejot:
 
„Tad zibeņa gaisma dziestot atvadījās no
Mums, metot krustu pār dievnama krustu
Lai Tavi vārdi, tautai rakstīti
Mūžīgi mūžos tautai nepazustu!”
 
iš