Romas bīskapa vizīte svētās Annas dievnamā

Svētdien, 5. februārī pāvests apmeklēja svētās Annas baznīcu Vatikānā. Šī nelielā baznīciņa atrodas tūlīt aiz ieejas vārtiem Vatikāna valsts teritorijā un šeit ir ļauts nokļūt jebkuram apmeklētājam. Tādējādi, pārsvarā no cilvēkiem, kas dzīvo Vatikāna apkaimes senajos kvartālos, ko itāliski sauc par „borgo”, ir izveidojusies arī svētās Annas draudzes kopiena.
 
Uzrunājot svētās Annas draudzi, pāvests atgādināja Evaņģēlija lasījumu, kurš vēstī par Kunga viesošanos Sīmaņa Pētera un Andreja namā, kur Viņš atrod ar drudzi sasirgušu Pētera sievasmāti. Viņš paņem tās roku un sieviete ir izdziedināta, un var kalpot. Šai epizodē simboliski tiek rādīta visa Jēzus misija.
 
Kāda tā ir šai pasaulē, kurā dzīvojam? Pāvests paskaidroja: ”Jēzus, nākdams no Tēva, dodas uz cilvēces namu, uz mūsu zemi un atrod saslimušu cilvēci, saslimušu ar drudzi, ko nesušas dažādas ideoloģijas, elku pielūgsmes, Dieva aizmiršana. Dievs mums sniedz savu roku, mūs pieceļ un dziedina. Viņš to dara visos gadsimtos. Viņš ņem mūs pie rokas ar savu Vārdu un tādējādi izklīdina ideoloģiju un elku mākoņus. Viņš ņem mūsu roku sakramentos, dziedina mūs no grēka drudža un sniedz piedošanu izlīgšanas sakramentā. Viņš mums dod iespēju celties, nostāties kājās Dieva un cilvēku priekšā.”
 
Pāvests homīlijā norādīja, ka zīmīga ir arī otrā Evaņģēlija lasījuma daļa. Sieviete, kas tikko izdziedināta, uzsāk kalpošanu. Viņa sāk strādāt, būt noderīga citiem un tādējādi, pārstāv daudzas labas sievietes – mātes, vecāsmātes, dažādu profesiju pārstāves, kas ir atvērtas pret citiem, kas ceļas un kalpo, kas ir ģimenes un draudzes dvēseles. Pāvests norādīja uz lielo altārgleznu svētās Annas baznīcā, kurā redzama Anna un viņas meitiņa Marija, kas vēlāk kļūs par Dieva Māti. Anna māca Marijai Svētos Rakstus. „Sievietes ir arī pirmās Dieva Vārda nesējas, viņas ir patiesas evaņģēlistes,” teica pāvests.
 
Atgriežoties pie Evaņģēlija skaidrojuma, Benedikts XVI vērsa uzmanību uz to, ka Jēzus, kurš gulēja Pētera namā, vēl pirms ausmas pieceļas un meklē nomaļu vietu, lai lūgtos. „Tieši šeit ir rodams Jēzus noslēpuma centrs,” teica pāvests. Jēzus sarunājas ar Tēvu un paceļ savu cilvēka dvēseli vienībā ar Dēla personu, tā, ka cilvēks kopā ar Dēlu, kas vienots Viņā, runā trīsvienīgā dialogā ar Tēvu.
 
Pāvests paskaidroja, ka liturģijā Jēzus lūdzas kopā ar mums, mēs lūdzamies ar Jēzu un tādējādi ienākam patiesā kontaktā ar Dievu, ienākam Vissvētās Trīsvienības mūžīgās mīlestības noslēpumā. Svētais tēvs turpināja:
 
„Jēzus runā ar Tēvu un šis ir visas Jēzus darbības avots un centrs. Mēs redzam Viņu sludinām, dziedinām, darot brīnumus un beigās – Viņa ciešanas, kas izriet no šī centra, no Viņa esības ar Tēvu. Tādējādi šis Evaņģēlijs mums māca, kas ir mūsu ticības un dzīves centrs. Tas ir Dievs. Tur, kur nav Dieva, arī cilvēks vairs netiek cienīts.
 
„Tēvs mūsu” lūgšanā redzam, ka pirmie trīs lūgumi, ar kuriem vēršamies pie Dieva, tiek attiecināti uz Dieva primātu, proti, lai Dieva Vārds būtu svētīts, lai cieņa pret dievišķo noslēpumu būtu dzīva un iedvesmotu visu mūsu dzīvi. „Lai nāk Dieva valstība” un „Viņa prāts lai notiek” ir divas vienas un tās pašas medaļas puses. Tikai tad, ja tiek izpildīta Dieva griba, ir sasniegtas debesis un tās sākas jau uz zemes. Kur tiek izpildīta Dieva griba, ir Dieva valstība. Dieva valstība nav vis kāda lietu sērija, bet gan Dieva klātbūtne, cilvēka vienība ar Dievu. Un tieši pie šī secinājuma mūs grib vest Jēzus.”
 
Jēzus sludināšanas centrs ir Dieva valstība, tātad, Dievs kā mūsu dzīves avots un centrs. Tikai Dievs spēj atpestīt cilvēku. Pāvests pieminēja valstis, kur pagājušajā gadsimtā Dievs bija aizliegts. „Šais valstīs”, teica Benedikts XVI, „tika sagrauta ne vien ekonomika, bet arī dvēseles. Morālā sagrāve un cilvēka cieņas sagrāve ir visnežēlīgākās, bet atjaunotne var nākt vienīgi, atgriežoties pie Dieva, atzīstot Dieva centrālo lomu savā dzīvē.
 
Noslēgumā, pāvests pastāstīja, ka šais dienās, veicot vizīti Ad limina, viens no Kongo demokrātiskās republikas bīskapiem izteicās, ka eiropieši ir visai dāsni, dodot dāvanas Āfrikas attīstībai, taču jaunattīstības zemēs ir nepieciešamība arī pēc pastorālās palīdzības un šķiet, ka tas ir aizmirsts, jo par nozīmīgu tiek uzskatīta vienīgi tehniskā un materiālā attīstība. Taču tur, kur nav Dieva vārda, attīstība nedarbojas un nedod pozitīvus rezultātus. Tikai tur, kur pirmajā vietā ir Dieva vārds un cilvēks ir izlīdzis ar Dievu, var sasniegt arī materiālo attīstību.
 
iš