2. februāra vakarā, Kunga prezentācijas svētkos, ko tautā sauc arī par Sveču dienu,
pāvests vadīja svinīgu Svēto Misi Vatikāna bazilikā. Uz šo dievkalpojumu īpašā veidā
bija aicināti konsekrētās dzīves institūtu locekļi, jo tie bija arī viņu svētki. Svinības
sākās, aizdedzot sveces koncelebrantu un daudzo apmeklētāju rokās un liekot piepildīt
plašo dievnamu ar sveču gaismu.
Pāvests homīlijā atgādināja, ka četrdesmit
dienas pēc dzimšanas, Jēzus tika nests uz svētnīcu. Šī bija nozīmīga diena Nācaretes
svētās ģimenes dzīvē, jo saskaņā ar Mozus likumu, bērns tika stādīts priekšā un novēlēts
Kungam. Simeons un Anna, Dieva iedvesmas pārņemti, šai Bērnā atzīst tik ļoti gaidīto
Mesiju. Pāvests paskaidroja, ka tas ir noslēpums, vienkāršs un tai pašā laikā ļoti
cēls un svinīgs, kurā svētā Baznīca celebrē Kristu, Tēva svētīto, jaunās cilvēces
pirmdzimto.
Benedikts XVI piebilda, ka dievkalpojuma sākumā veiktā procesija
ar aizdegtām svecēm ir atgādinājums par majestātisko „godības karaļa” ienākšanu svētnīcā.
„Kas ir šis varenais Dievs, kas ienāk?” jautāja pāvests un tūlīt atbildēja: „Tas ir
Bērns. Tas ir Jēzus Bērns, kas guļ savas mātes, Jaunavas Marijas rokās. Svētā ģimene
izpilda to, kas rakstīts Likumā: tā ir mātes šķīstīšana, pirmdzimtā dāvinājums Dievam
un tā izpirkšana caur upuri.”
Pravietis Malahija bija pravietojis:„un tad
drīz ieradīsies savā namā Kungs, kuru jūs kārojāt”. Šais vārdos atspoguļojas visas
ebreju tautas gadsimtiem ilgās gaidīšanas intensitāte. Beidzot savā namā ienāk „derības
jērs”. Viņš pakļaujas Likumam. Viņš ir atnācis uz Jeruzalemi, lai paklausīgi ienāktu
Dieva namā.
Pāvests paskaidroja, ka šī žesta nozīme vēl plašāku perspektīvu
gūst apustuļa Pāvila vēstulē ebrejiem. Šeit Kristus tiek prezentēts kā vidutājs, kas
vieno Dievu un cilvēku, nojaucot attālumu un jebkādus šķēršļus. Kristus nāk kā jaunais
priesteris, kas ir žēlsirdīgs un uzticīgs visā, kas attiecas uz Dievu un nāk, lai
izlīdzinātu tautas grēkus (sal. Eb 2,17). Vidutājība ar Dievu vairs neizpaužas
senajai priesterībai raksturīgajā svētumā-nošķirtībā, bet gan atbrīvojošajā solidaritātē
ar cilvēkiem. Vēl būdams Bērns, Viņš uzsāk iet paklausības ceļu, ko veiks līdz pat
galam.
Pirmā persona, kas paklausībā un ticībā līdzinās Kristum, ir Viņa Māte
Marija. Evaņģēlija teksts mums Viņu rāda Dēla prezentācijas brīdī. Tas ir beznosacījumu
dāvinājums, kas pirmkārt skar Mariju, Tā Māti, kurš ir „Izraeļa tautas gods”, „gaisma
pagānu apgaismošanai”, kā arī „zīme, kurai runās pretī”. Pāvests teica: „Marijas bezvainīgajai
dvēselei vēlāk cauri ies sāpju zobens, tādējādi parādot, ka viņas loma pestīšanas
vēsturē nebeidzas ar Iemiesošanās noslēpumu, bet piepildās ar mīlestības un sāpju
pilno līdzdalību sava Dēla nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Nesot Dēlu uz Jeruzalemi,
Jaunava Māte to dāvā Dievam kā patieso Jēru, kas nes pasaules grēkus. Viņa to dod
Simeonam un Annai kā pestīšanas zīmi. Viņa to stāda priekšā visiem kā gaismu, lai
droši ietu pa taisnības un mīlestības ceļu.”
Vārdi, kas šai tikšanās reizē
nāk pār vecā Simeona lūpām: „Manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu”, atbalsojas
pravietes Annas dvēselē. Šie taisnīgie cilvēki, Kristus gaismas apņemti, Jēzus Bērnā
var kontemplēt „Izraeļa iepriecināšanu” (Lk 2,25). Viņu gaidīšana pārtop gaismā,
kas apgaismo vēsturi. Simeons ir senas cerības nesējs un Kunga Gars uzrunā viņa sirdi:
tāpēc viņš var kontemplēt To, kuru vēlējās redzēt daudzi pravieši un ķēniņi – Kristu,
kas apgaismo tautas. Šai Bērnā Simeons atpazīst Pestītāju, taču Garā jūt, ka ap Viņu
uz spēles tiks likti cilvēces likteņi, un ka Viņš daudz cietīs no tiem, kas Viņu noliegs.
Simeona
entuziasms ir tik liels, ka dzīvot un mirt viņam nozīmē vienu un to pašu, un „gaisma”
un „godība” kļūst par universālo atklāsmi.
Anna ir „praviete”. Viņa ir gudra
un ticīga sieviete, kas interpretē vēstures notikumu dziļāko jēgu. Viņas ilgā atraitnība,
kas veltīta kalpošanai svētnīcā, gavēņi, dalība Izraeļa atpestīšanas ilgās, noslēdzas
ar to, ka Anna satiekas ar Bērnu Jēzu.
Homīlijas noslēgumā pāvests pievērsās
klātesošajiem reliģisko ordeņu un kongregāciju locekļiem, kuri šai dienā svinēja arī
Konsekrētās dzīves dienu. Svētais tēvs teica, ka šis ir izdevīgs brīdis, lai pateiktos
Kungam par konsekrētās dzīves dāvanu un tai pašā laikā tas ir stimuls visā Dieva tautā
veicināt zināšanas un apbrīnu par tiem, kas savu dzīvi veltījuši Dievam. „Konsekrētie
ir kā sargkareivji, kas saskata un sludina jauno dzīvi, kas jau ir klātesoša vēsturē,”
atgādināja pāvests. Svētais tēvs novēlēja lai viņi, līdzīgi aizdegtām svecēm, vienmēr
un katrā vietā izstaro Kristus mīlestību. Lai Vissvētākā Marija, konsekrētā Sieviete,
palīdz reliģiskajiem un reliģiskajām pilnībā atbildēt uz savu aicinājumu un veikt
tiem uzticēto misiju Baznīcā pasaules pestīšanas labā.