Epifānijas svētki Romā

Triju ķēniņu svētki Romā noritēja pacilātā gaisotnē – šai dienā, kas simboliski saistās ar gaismas noslēpumu, svētku dalībniekiem arī patiesībā bija ļauts izbaudīt gaismas pārpilnību, jo pēc ilgām, nerimtīgām lietavām, mūžīgā pilsēta bija saules piestarota. Jau agri no rīta daudzi ticīgie steidzās uz svētā Pētera baziliku, lai piedalītos svētku Svētajā Misē, ko vadīja pāvests Benedikts XVI. Homīlijā viņš teica, ka gaisma, kas atmirdzēja Ziemassvētku naktī, apgaismojot Betlēmes grotu, kur klusā pielūgsmē kavējās Marija, Jāzeps un ganiņi, šodien atspīd un parādās visiem.
 
Svētais tēvs turpināja: „Epifānija ir gaismas noslēpums, ko simbolizē zvaigzne, kas norādīja ķēniņiem ceļu. Taču īstais gaismas avots, „no augšas uzlecošā saule” (Lk 1,78), ir Kristus. Ziemassvētku noslēpumā Kristus gaisma atspīd virs zemes. Jo īpaši tā spīd pār Nācaretes ģimeni: Jaunava Marija un Jāzeps ir Jēzus Bērna dievišķās klātbūtnes apmirdzēti. Pestītāja gaisma tiek atklāta arī Betlēmes ganiņiem, kas eņģeļa pamudināti, nekavējoties steidzas uz grotu un atrod tajā iepriekš pasludināto „zīmi”: autiņos ietītu un silītē ieliktu bērnu. Ganiņi, kopā ar Mariju un Jāzepu simbolizē nabadzīgo „Izraeļa daļu” – ebreju valodā „anawim”, kuriem tika pasludināta Labā vēsts. Kristus gaisma sasniedz arī ķēniņus, kas simbolizē pirmos pagānu tautu kristiešus. Ēnā paliek Jeruzalemes vareno nami, kur vēsts par Mesijas dzimšanu paradoksālā veidā nonāk tieši ar ķēniņu starpniecību un rada nevis prieku, bet bailes un naidpilnu reakciju. Tas ir Dieva noslēpumainais plāns: „gaisma atnāca pasaulē, bet cilvēki vairāk mīlēja tumsu nekā gaismu, jo viņu darbi bija ļauni” (Jņ 3,19).
 
Kas ir šī gaisma? Vai tā ir tikai suģestējoša metafora, vai arī šim attēlam atbilst īstenība? Apustulis Jānis savā pirmajā vēstulē rakstīja: „Dievs ir gaisma un Viņā nav ēnas” (1 Jņ 1,5). Vēlāk viņš piebilda: „Dievs ir mīlestība”. Pāvests paskaidroja, ka šie divi apgalvojumi, kas vienoti kopā, palīdz labāk saprast, ka gaisma, kas pirmoreiz atmirdzēja Ziemassvētkos un šodien mirdz tautām, ir Dieva mīlestība, kas atklājusies Iemiesotā Vārda personā.
 
Ziemassvētku laika liturģijā bieži tiek izmantoti 97. psalma vārdi: „Kungs pasludināja savu pestīšanu, tautu priekšā Viņš atklāja savu taisnību”. Svētais tēvs paskaidroja, ka ar šiem vārdiem Baznīca izceļ „epifānisko” Iemiesošanās dimensiju: Dieva Dēla cilvēktapšana, Viņa ienākšana vēsturē, ir Dieva pašatklāsmes Izraelim un visām tautām, kulminācija. Betlēmes Bērnā Dievs ir atklājies „cilvēka formas” pazemībā, „kalpa” un pat krustā sistā stāvoklī. „Tas ir kristīgais paradokss,” teica pāvests un piebilda, ka tieši šī apslēptība veido visdaiļrunīgāko Dieva „manifestāciju”. Pazemība, nabadzība un ciešanu uzliktais apkaunojums ļauj iepazīt, kāds patiesībā ir Dievs. Dēla sejā atklājas Tēva seja. Lūk, kāpēc Ziemassvētku noslēpums ir „epifānija”.
 
Turpinot, pāvests teica, ka pavirši raugoties, Dieva uzticība Izraelim un Viņa manifestācija tautām, varētu šķist divi savstarpēji atšķirīgi aspekti. Taču patiesībā, tās ir divas vienas un tās pašas medaļas puses. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, palikdams uzticīgs mīlestības derībai ar Izraeļa tautu, Dievs atklāj savu godību arī citām tautām. „Žēlastība un uzticība (Ps 88,2) un „žēlsirdība un patiesība” (Ps 84,11), ir Dieva godības saturs, tās ir Viņa „vārds”, kurš ir jāiepazīst un jāgodina visiem, visu valodu un tautu cilvēkiem. Taču šis „saturs” nav atdalāms no „metodes”, ko Dievs ir izvēlējies, lai atklātu sevi, proti, no absolūtas uzticības derībai, kas savu kulmināciju sasniedz Kristū. Kristus Kungs vienlaicīgi un nešķirami ir „gaisma pagānu apgaismošanai un Izraeļa tautas gods” (sal. Lk 2,32), kā, Dieva iedvesmots, izsauksies sirmgalvis Simeons, ņemot rokās Bērnu Jēzu, kad vecāki viņu atnesīs uz svētnīcu.
 
Turpinot Svētās Mises homīliju, pāvests teica: „Liturģiskajā kontekstā Epifānija atklāj arī Baznīcas noslēpumu un tās misionāro dimensiju. Tā ir aicināta nest pasaulei Kristus gaismu, vispirms atstarojot to sevī, tāpat kā mēness atstaro saules gaismu. Baznīcā piepildījumu ir raduši senie pravietojumi, kas tika attiecināti uz svēto Jeruzalemes pilsētu. Piemēram, šai brīnišķīgajā Isajas pravietojumā: „Celies, ietērpies gaismā, jo nāk tava gaisma… Tautas staigās tavā gaismā un karaļi tavas ausmas spožumā (Is 60, 1-3).”
 
Pāvests norādīja, ka šo pravietojumu ir aicināti īstenot Kristus mācekļi. Viņa mācītiem dzīvot Kalna svētību garā, tiem ir jāpiesaista visi cilvēki Dievam, apliecinot mīlestību: „Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mt 5,16). Pāvests piebilda, ka klausoties šos Jēzus vārdus, mēs, Baznīcas locekļi, nevaram nepamanīt visus mūsu cilvēciskā stāvokļa trūkumus, ko iezīmējis grēks. „Baznīca ir svēta,” teica pāvests, „taču to veido vīrieši un sievietes ar saviem ierobežojumiem un kļūdām. Tikai Kristus, kas mums dāvājis Svēto Garu, var pārveidot mūsu vājumu un mūs nemitīgi atjaunot. Viņš ir tautu gaisma – lumen gentium, kas ir vēlējies apgaismot pasauli caur savu Baznīcu.
 
Noslēgumā pāvests Benedikts XVI, izmantojot eņģelim Gabrielam adresētos Jaunavas Marijas vārdus, jautāja „Kā tas var notikt?” un palīdzot uz šo jautājumu atbildēt, teica: „Tieši Viņa, Kristus un Baznīcas Māte, mums sniedz atbildi: ar pilnīgas paļāvības piemēru Dieva gribai, Viņa mums māca būt par Kunga „epifāniju”, atverot sirdis žēlastības spēkam un uzticīgi klausoties Kristus, pasaules gaismas un vēstures galējā mērķa vārdu.”
 
Pēc Svētās Mises sekoja mariāniskā lūgšana „Kunga eņģelis”. Pirms tās teiktajā uzrunā, pāvests atzinās, ka šai dienā, kurā Kristus gaisma atmirdz visai pasaulei, viņa domas īpašā veidā kavējas pie mīļotajiem brāļiem un māsām Austrumu Baznīcās, kas sekojot Jūlija kalendāram, šodien svin Ziemassvētkus. Pāvests viņus sirsnīgi sveica un novēlēja mieru un labumu Kungā.
 
Vēlāk Svētais tēvs pakavējās atmiņās pie Pasaules Jauniešu dienām Ķelnē, kuru moto bija aizgūts no triju ķēniņu vārdiem: „Mēs atnācām Viņu pielūgt” (Mt 2,2). Pāvests teica, ka Jauniešu dienas bija patiesa „epifānija” un ka jauniešu svētceļojums, savā dziļākajā dimensijā var tikt uzskatīts par ceļu, ko vada no zvaigznes izstarojoša gaisma. Šī gaisma nav nekas cits kā ticības gaisma.
 
Benedikts XVI šodien ar prieku atkārtoja toreiz, Reinas upes krastos izteikto aicinājumu: „Atveriet savas sirdis Dievam, ļaujiet sevi pārsteigt Kristum! Atveriet savas brīvības durvis Viņa žēlsirdīgajai mīlestībai! Dariet zināmu savu prieku un savas bēdas Kristum, ļaujot, lai Viņš apgaismo jūsu prātus ar savu gaismu un ar savu žēlastību skar jūsu sirdis”.
 
Pēc lūgšanas „Kunga eņģelis” Svētais tēvs atgādināja, ka Epifānijas svētkos Baznīcā tiek atzīmēta arī pāvesta Pija XII ieviestā Misionārās bērnības diena. Sekojot moto „Bērni palīdz bērniem”, pontifikālā Misionārās bērnības kustība ir izrādījusi daudzus praktiskas solidaritātes apliecinājumus trūcīgo zemju bērniem. Šādā veidā bērnos tiek ieaudzināts atvērtības gars uz pasauli un uzmanība pret tiem, kam nepieciešama palīdzība. Pāvests aicināja bērnus palīdzēt arī viņam, lūdzoties par viņa sekmīgu kalpošanu svētā Pētera pēcteča amatā. Pēc šī aicinājuma atskanēja nerimtīgi klātesošo aplausi.
 
Pēc svētceļniekiem veltītās uzrunas dažās pasaules valodās, Svētais tēvs sveica Itālijas folkloras izrādes „Viva la Befana” dalībniekus. „Viva la Befana” – tulkojumā „Lai dzīvo labā ragana” ir 1985.gadā ieviests plašs folkloras priekšnesums, kas Epifānijas svētkos tiek izrādīts Romas iedzīvotājiem un viesiem. Itāliešu folklorā labā ragana ir tā, kas novērtē bērnu veikumu aizvadītajā gadā. Ja bērni ir uzvedušies labi, viņi saņem konfektes, ja ne – tad ogles. „Viva la Befana” izrādē Romā ik gadu piedalās ģimenes no dažādiem Itālijas novadiem. Tērpušās viduslaiku stilizētos kostīmos, tās lielā gājienā pa centrālo Končiliacione ielu dodas uz svētā Pētera laukumu. Dažreiz šais izrādēs tiek izmantoti arī vairāki dzīvnieki – ziloņi, vērši, zirgi, kas velk neparastus, īpaši šim gadījumam veidotus pajūgus.
 
iš