2005. gada politiskā bilance pasaulē

Aizejot 2005. gadam, aplūkosim situāciju dažādos pasaules reģionos. Eiropas savienība, diemžēl, nav spējusi izpildīt iepriekšējā gadā dotos solījumus, bet darījusi vēl redzamākus savas sistēmas vājos punktus. Kompromiss, kas tika sasniegts decembrī, pēdējā brīdī pirms Lielbritānijas kā prezidējošās valsts termiņa beigām, nespēja īstenot, bet vienīgi atlikt uz 2008. gadu ekonomiski finansiālo problēmu risinājumu.


Eiropā šobrīd nav saskatāmas ilgtermiņa politiskās iniciatīvas. Tās nespēj solīt arī novājinātās Francijas prezidenta Žaka Širaka valdības ilgais noriets, kas pilnībā paredzēts 2007. gadā un kuru gaidot, konkurences cīniņu jau uzsākuši viņa iespējamie sekotāji. Eiropai neko labu šobrīd nespēj solīt ne Lielbritānija, ne Vācija ar savu iekšējo nelīdzsvarotību un vēl jo mazāk Itālija, ko jau ilgus mēnešus māc pirmsvēlēšanu nedrošība.


eco Eiropas valstu krīze un patstāvības trūkums jaunajās valstīs mazina Eiropas lomu, tai skaitā ekonomisko un komerciālo, uz pasaules politiskās skatuves.


Tuvējos Austrumos cerības mazina terorisma turpināšanās un Izraelas premjerministra Ariela Šarona sliktais veselības stāvoklis. Pirms tam divi pozitīvi apstākļi bija ļāvuši lolot vismaz ilūzijas. Pirmais bija Izraelas attieksmes maiņa politikā, otrais – dažas pozitīvas pārmaiņas Irākā.


Izraelas premjerministrs Ariels Šarons, kas tika uzskatīts par vislielāko ebreju koloniju atbalstītāju, pēkšņi nolēma, ka pēc 37 gadus ilgās Gazas joslas okupācijas, ebrejiem tā ir jāatstāj. Šarons nojauta, ka amerikāņu atbalstītāji kļūst nepacietīgi (ne velti Gazas joslas atbrīvošana notika pēc vairākiem braucieniem uz Vašingtonu). Nepacietība iezīmējās arī visas pasaules sabiedriskajā domā. Turklāt Šarons saprata, ka par mieru Tuvējos Austrumos ir jāmaksā šī sāpīgā cena.


Šobrīd politiskais risinājums tiek gaidīts no palestīniešu puses. Ja janvārī gaidāmajās vēlēšanās uzvarēs moderāti, tad var sagaidīt, ka dialogs starp abām pusēm turpināsies, ja ne, tad tas varētu būt iedragāts vēl vairāk.


Irākā 2005. gadā pozitīvs faktors bija iedzīvotāju vēlme piedalīties vēlēšanās. To rezultāti un jo īpaši decembra vidū piekoptā politika liek atzīt Amerikas Savienotajām Valstīm, ka militārā stratēģija, ko pasaules acīs tās centās attaisnot ar masu iznīcināšanas ieroču klātesamību Irākā, nebija nekas cits kā vēlēšanās gūt kontroli pār Irākas naftas resursiem. Amerikas Savienotajām Valstīm šī iejaukšanās maksāja ne vien vairākus miljardus dolāru, bet arī 2140 kareivju dzīvības. Savukārt Irākai šī mirušo bilance ir 30 tūkstoši cilvēku, kuru skaitā tikai neliela daļiņa ir to, kurus varēja saukt par teroristiem.


Prezidenta Džordža Buša popularitāte kopš viņa atkārtotās ievēlēšanas 2004. gadā ir kritusies līdz minimumam ASV prezidentu vēsturē. Šo popularitāti iedragāja arī viesuļvētra „Katrīna”, kas vasaras beigās izpostīja Luiziānas pavalsti un noslīcināja tās galvaspilsētu Jaunorleānu ar šeit dzīvojošo melnādaino amerikāņu pārsvaru, kamēr jebkāda centrālās valdības palīdzība kavējās.


Buša administrācija šogad bija nodarbināta ar sevis attaisnošanu pret kritiku, ko tā saņēma par savu slepeno organizāciju attieksmi pret cietumniekiem, jo īpaši par ieslodzīto spīdzināšanu Gvantanamas cietumos.


Izdevumi par prezidenta Buša vizītēm Eiropā, Āzijā un Latīņamerikā nav salīdzināmi ne ar vienu no viņa priekšgājēju, ne ar Ronalda Reigana, Bila Klintona, ne arī ar tēva Džordža Buša seniora izdevumiem.


Katrā ziņā, Amerikas Savienotās Valstis, salīdzinot ar Eiropu, nepārdzīvo krīzi – ekonomika attīstās, nodarbinātība aug, taču aug arī sociālā nevienlīdzība, ko veicina likumu sērija, kas ir labvēlīga vienīgi visbagātākajiem sociālajiem slāņiem.


iš