Benedikta XVI homīlija Ziemassvētku Vigīlijas Misē
„Kungs man sacīja: „Tu esi mans dēls, šodien es tevi dzemdināju”. Ar šiem psalma vārdiem
Baznīca sāk Ziemassvētku Vigilijas Svēto Misi, kurā svinam mūsu Pestītāja, Jēzus Kristus
piedzimšanu Betlēmes stallītī. Savā laikā šis psalms tika iekļauts Jūdejas karaļu
kronēšanas rituālā. Izraēļa tauta, savas izvēlētības dēļ, apzinājās, ka ir Dieva pieņemtais
bērns. Šīs tautas personifikācija bija karalis, tādēļ tā intronizācija tika īstenota
kā Dieva adoptācijas svinīgs akts, kurā karalis, zināmā veidā, bija iesaistīts Dieva
noslēpumā.
Betlēmes naktī šie vārdi, kas kādreiz pauda vairāk cerību nekā realitāti, ieguva jaunu
un negaidītu nozīmi. Silītē dusošais Bērns patiesi ir Dieva Dēls. Dievs nav mūžīgā
vientulība, bet gan savstarpēja sevis dāvāšana mīlestībā. Viņš ir Tēvs, Dēls un Svētais
Gars.
Jēzū Kristū, Dieva Dēlā, pats Dievs tapa cilvēks. Viņam Tēvs sacīja: „Tu esi mans
dēls”. Dieva mūžīgā šodiena ienāca pasaules īslaicīgajā šodienā un mūsu pārejošo šodienu
ved uz Dieva mūžīgo šodienu. Dievs ir tik liels, bet kļuva tik maziņš. Dievs ir tik
varens, bet kļuva tik bezspēcīgs. Viņš nāk pie mums kā neaizsargāts bērniņš, lai mēs
varētu Viņu mīlēt. Dievs ir tik labs, ka atteicās no savas dievišķās godības un izvēlējās
silīti, lai mēs varētu atrast Viņu. Lai Viņa mīlestība sasniedz mūs, uzrunā mūs un
darbojas caur mums.
Tādi ir Ziemassvētki: „Tu esi mans dēls, šodien es tevi dzemdināju”. Dievs kļuva viens
no mums, lai mēs varētu būt kopā ar Viņu un kļūtu līdzīgi Viņam. Kā savu zīmi Viņš
izvēlējās Bērnu, kas dus silītē: Viņš ir tāds. Šādā veidā mēs mācāmies Viņu pazīt.
Pār katru bērniņu atspīd svētku gaismas stariņš, atspīd Dieva tuvuma gaisma, ko mums
ir jāmīl un kurai ir jāpakļaujas – tā atmirdz pār katru bērniņu, arī pār to, kurš
vēl nav dzimis.
Klausāmies šīs Svētās Nakts liturģijas otro vārdu, kas šoreiz ņemts no pravieša Isaja
grāmatas: „Tauta, kas staigāja tumsībās, ieraudzīja lielu gaismu” (9,1). Vārds „gaisma”
pārņem visu šīs Svētās Mises liturģiju. Tas no jauna tiek akcentēts svētā Pāvila vēstules
Titam fragmentā: „Ir parādījusies žēlastība” (2,11). Vārds „parādījusies” pieder grieķu
valodai un, šajā kontekstā, tas izsaka to pašu, kas ebreju valodā tiek izteikta ar
vārdiem „atmirdzēja gaisma”: „atklāšanās” – „epifānija” – tā ir dievišķās gaismas
ieplūšana tumšā un neatrisinātu problēmu pilnajā pasaulē. Visbeidzot, Evaņģēlijs mums
vēstī, ka gani ieraudzīja Dieva godību un viņus „apspīdēja gaisma” (Lk 2,9). Kur parādās
Dieva godība, tur atspīd gaisma. „Dievs ir gaisma un Viņā nav tumsas”, saka svētais
Jānis (1 Jņ 1,5). Gaisma ir dzīvības avots.
Taču gaisma nozīmē arī sirdsapziņas skaidrību. Tas ir patiesības mirdzums, kas kontrastē
ar melu un vienaldzības tumsu. Gaisma palīdz mums dzīvot. Tā norāda ceļu. Bez tam,
gaisma, kas dāvā siltumu, nozīmē arī mīlestību. Kur ir mīlestība, tur atmirdz gaisma;
kur ir naids, tur valda tumsa. Jā, Betlēmes stallītī atmirdzēja liela gaisma, ko gaida
visa pasaule. Šajā Bērnā, kas dus silītē, Dievs atklāja savu godību – mīlestības godību,
kurā Viņš dāvā pats sevi un kurā nav ne mazākās pārākuma izpausmes, lai mūs vadītu
pa mīlestības ceļu. Betlēmes gaisma nekad un nekas nevar nodzēsts.
Gadsimtu gaitā tā ir „apgaismojusi” visus vīriešus un sievietes. Tur, kur ir iesakņojusies
ticība Bērnam, tur ir arī uzplaukusi tuvākmīlestība – labestība pret citiem, laipna
un gādīga uzmanība pret visvājākajiem un cietošajiem. Tā ir uzplaukusi, pateicoties
piedošanai. No Betlēmes izstarotā gaisma, mīlestība un patiesība virzās cauri visiem
gadsimtiem. Ja raugāmies uz svētajiem – sākot no Pāvila un Augustīna līdz svētajam
Franciskam un svētajam Dominikam, no Franciska Ksavera un Terēzes no Avilas līdz Mātei
Terēzei no Kalkutas – atklājam šo labestības starumi, šo gaismas ceļu, kas vienmēr
no jauna tiek aizdegta Betlēmes noslēpumā – Dievā, kas tapa Bērns. Pretī šīs pasaules
vardarbībai caur šo Bērnu Dievs liek savu labestību un aicina mūs visus sekot Bērnam.
Kopā ar Ziemassvētku egli, mūsu austriešu draugi, atveda arī Betlēmē aizdedzinātu
mazu lampiņu, ar to atgādinot, ka Ziemassvētku patiesais noslēpums ir iekšējais spožums,
ko izstaro šis Bērns. Ļausim, lai šis spožums mūsu sirdīs aidedz Dieva mīlestības
liesmu. Ar savu mīlestību nesīsim gaismu pasaulē! Nepieļausim, ka spožo gaismu apdzēstu
mūsdienu aukstie vēji! Uzticīgi sargāsim un dāvāsim to citiem! Šajā naktī, kurā raugāmies
uz Betlēmi, īpašā veidā lūgsimies par pilsētu, kurā piedzima mūsu Pestītājs, un par
cilvēkiem, kuri tur dzīvo un cieš. Lūgsimies par mieru Svētajā Zemē: „Uzlūko, Kungs,
šo zemi kā savu dzimteni, kas tev ir tik dārga! Dari, lai tajā atmirdzētu Tava gaisma!
Dari, lai tur valdītu miers!
Ar vārdu „miers” esam nonākuši pie šīs svētās Nakts liturģijas trešā vārda. Bērns,
par kuru pravietoja Isaja, tiek saukts par „Miera Karali”, un „viņa valstībai nebūs
gala”. Evaņģēlijs vēsta, ka ganiem tika pasludināts „Gods Dievam augstībā” un „miers
virs zemes...”. Piebilde „...labas gribas cilvēkiem” jaunajā tulkojumā nozīmē „...cilvēkiem,
kurus Viņš mīl”. Ko nozīmē šī vārdu pārmaiņa? Vai nav vairs svarīga mūsu labā griba?
Jautāsim precīzāk: kādi ir tie cilvēki, kurus Dievs mīl un kāpēc viņus mīl? Vai Dievs
ir daļējs? Vai Viņš mīl tikai atsevišķus cilvēkus un pārējos atstāj likteņa varā?
Evaņģēlijs dod atbildes uz šiem jautājumiem, norādot uz dažām Dieva mīlētām personām.
Tās ir – Marija, Jāzeps, Elizabete, Zaharijs, Simeons, Anna un citas. Taču ir arī
citas personu grupas: gani un Austrumu gudrie, tā sauktie, karaļi.
Šajā naktī pārdomāsim par ganiem. Kas tie bija par cilvēkiem? Sabiedrībā gani vienmēr
bija zemu vērtēti; viņus uzskatīja par tādiem, uz kuriem nevar paļauties, nekad netika
saukti tiesā būt par lieciniekiem. Kas tad viņi bija patiesībā? Bez šaubām, viņi nebija
lielie svētie, ja ar šo vārdu apzīmē personas, kas dzīvē varonīgi praktizējušas tikumus.
Tie bija vienkārši cilvēki. Evanģēlijs atklāj kādu raksturīgu iezīmi, kas vēlāk, Jēzus
vārdos, iegūs svarīgu lomu: tie bija nomoda cilvēki. Tam pirmāmkārtām ir ārējā nozīme;
naktī gani bija nomodā par savu ganāmpulku.
Taču tam ir arī cita dziļāka nozīme: viņi bija gatavi Dieva Vārdam. Viņu dzīve nebija
noslēgta sevī. Viņu sirdis bija atvērtas. Viņi gaidīja uz apsolīto Pestītāju. Nomods
bija viņu gatavība – gatavība klausīties, gatavība doties ceļā. Šīs personas gaidīja
gaismu, kas viņiem norādīs ceļu. Dievam tieši tas patīk. Viņš mīl visus cilvēkus,
jo tie ir Viņa radība. Taču daži cilvēki ir aiszlēguši savas sirdis; Dieva mīlestība
neatrod tajās eļļu. Viņi tic, ka tiem nav vajadzīgs Dievs, viņi to negrib. Savukārt
citi, iespējams tik pat niecīgi un grēcīgi, pārdzīvo par to. Viņi gaida Dievu. Apzinās,
ka ir vajadzīga Viņa mīlestība, arī ja nav nekādas skaidras idejas par to. Dieva gaismai
atvērtajās sirdīs ienāk un valda miers. Dievs meklē cilvēkus, kas nes un sludina Viņa
mieru. Lūgsim, lai Viņš neatrod aizslēgtas mūsu sirdis. Centīsiemies kļūt par miera
aktīviem sludinātājiem – tieši šodien, šajā laikā.
Kristieši ar vārdu miers izsaka Euharistiju. Tajā ir klātesošs Kristus miers. Cauri
visām vietām, kur tiek svinēta Euharistija, miers kā tīkls apņem visu pasauli. Ap
Euharistiju sapulcējusies ticīgo kopiena veido miera valstību, un tā ir tik liela
cik liela ir pasaule. Kad svinam Euharistiju atrodamies Betlēmē, „maizes mājā”. Kristus
dāvā mums sevi un dāvā mums savu mieru. Viņš vēlas, lai mēs savās sirdīs nestu miera
gaismu un to sludinātu citiem. Vēlas, lai mēs kļūtu par miera strādniekiem un veicinātu
mieru pasaulē. Tāpēc lūgsimies: „Kungs, īsteno savu apsolījumu! Dari, lai tur, kur
ir nemiers, valda miers! Lai tur kur ir naids, valda mīlestība! Lai tur kur ir tumsa,
valda gaisma. Palīdzi mums kļūt par Tava miera nesējiem! Amen.