Instrukcija par priesterisko paaicinājumu izvērtēšanu personām ar homoseksuālu orientāciju
Katoliskās izglītības kongregācija ir izdevusi instrukciju par kritērijiem, saskaņā
ar kuriem ir jāizvērtē priesteriskie paaicinājumi personām ar homoseksuālu orientāciju.
Šī izvērtēšana ir nepieciešama, pirms izdarīt lēmumu par viņu pieņemšanu garīgajā
seminārā un pirms Priesteriskā sakramenta piešķiršanas. Iepazīstināsim ar šo instrukciju
pilnībā.
Ievads
Sekojot Vatikāna II koncila mācībai un jo īpaši, dekrētam
Optatam totius par priesterisko formāciju, Katoliskās mācības kongregācija
ir publicējusi dažādus dokumentus, lai veicinātu nākamo priesteru adekvātu un integrālu
formāciju, piedāvājot precīzus orientierus un normas attiecībā uz dažādiem aspektiem.
Šai laikā arī 1990.gadā notikusī Bīskapu sinode ir kavējusies pārdomās par priesteru
formāciju mūsdienu apstākļos ar mērķi īstenot koncila mācību šai jautājumā un darīt
to skaidrāku un saprotamāku mūsdienu pasaulei. Pēc šīs Sinodes, pāvests Jānis Pāvils
II publicēja pēcsinodālo apustulisko pamudinājumu Pastores dabo vobis.
Šīs
bagātīgās mācības gaismā, pašreizējā instrukcijā iecerēts kavēties pie jautājumiem
par afektīvo un seksuālo sfēru, kas prasa uzmanīgu izvērtējumu visa formācijas laika
garumā. Instrukcija sastāv no normām par vienu īpašu jautājumu, kas ir īpaši aktuāls
pašreizējā situācijā, proti, par kandidātu, kuriem ir dziļi iesakņotas homoseksuālas
tendences, pieņemšanu garīgajos semināros un viņu iesvētīšanu priesteru kārtā.
1.
Afektīvais briedums un garīgā tēvišķība
Saskaņā ar nemainīgo Baznīcas Tradīciju,
Priesterības sakramentu saņem vienīgi vīriešu dzimuma kristītais. Līdz ar šo sakramentu,
Svētais Gars pārveido kandidātu, piešķirot tam spēju caur jaunu un specifisku titulu,
līdzināties Kristum. Priesteris, patiešām, sakramentāli pārstāv Kristu, Baznīcas Galvu,
Ganu un Līgavaini. Pateicoties šai konfigurācijai pēc Kristus parauga, sakrālajam
kalpam visu dzīvi ir jāvadās pēc tā, ka viņa persona ir nemitīga dāvana Baznīcai un
jāseko patiesas pastorālās tuvākmīlestības ideālam.
Tāpēc kandidātam uz priesterisko
kalpošanu ir jāsasniedz afektīvais briedums. Šāds briedums tam ļaus uzturēt korektas
attiecības ar vīriešiem un sievietēm, attīstot viņā patiesu garīgās tēvišķības izjūtu
attiecībā uz sev uzticēto ekleziālo kopienu.
2. Homoseksuālisms un priesteriskā
kalpošana
Kopš Vatikāna II koncila līdz mūsdienām dažādos Maģistērija dokumentos
un jo īpaši, Katoliskās Baznīcas katehismā, ir izskaidrota Baznīcas mācība par homoseksuālismu.
Katehismā tiek izšķirti homoseksuāli akti un homoseksuālas tendences.
Kas
attiecas uz homoseksuāliem aktiem, Katehisms atgādina, ka Svētajos Rakstos tie ir
attēloti kā smagi grēki. Baznīcas Tradīcija tos nemitīgi ir uzskatījusi par amorāliem
un pretrunā esošiem ar dabisko likumu. Tātad, tos nekādā gadījumā nedrīkst apstiprināt.
Kas
attiecas uz dziļi iesakņotām homoseksuālām tendencēm, kas rodamas zināmā skaitā vīriešu
un sieviešu, tad arī tās ir objektīvi nesakārtotas un bieži vien uzliek šīm personām
pārbaudījumus. Šādas personas ir jāpieņem ar cieņu un ir jāatsakās no jebkādas netaisnīgas
diskriminācijas formas attiecībā pret tām. Tās ir aicinātas īstenot Dieva gribu savā
dzīvē un pievienot Kunga krusta upurim grūtības, ar kurām tām nākas saskarties.
Šādas
mācības gaismā Katoliskās izglītības kongregācija, sadarbībā ar Dievišķā kulta un
Sakramentu disciplīnas kongregāciju, uzskata par nepieciešamu sniegt skaidru apgalvojumu,
ka Baznīca, lai arī tā dziļi ciena minētās personas, nedrīkst pieņemt garīgajos semināros
un dot priesteriskās svētības tiem, kas praktizē homoseksuālismu, izrāda dziļi iesakņotas
homoseksuālas tendences vai atbalsta tā dēvēto „geju kultūru”.
Šīs personas,
patiešām, atrodas situācijā, kas rada smagus šķēršļus korektu attiecību veidošanā
ar vīriešiem un sievietēm. Nedrīkst ignorēt negatīvās sekas, kas var rasties pēc tam,
kad personas ar dziļi iesakņotām homoseksuālām tendencēm tiek iesvētītas par priesteriem.
Ikreiz,
kad nākas saskarties ar tādām homoseksuālām tendencēm, kas ir vienīgi pārejošas problēmas
izpausme, piemēram, vēl nesasniegtu brieduma gadu gadījumā, tad tās ir skaidri un
neatgriezeniski jāpārvar vismaz trīs gadus pirms persona tiek iesvētīta diakona kārtā.
3.
Kandidātu atbilstības izvērtējums no Baznīcas puses
Katrā priesteriskajā paaicinājumā
ir divi nedalāmi aspekti: Dieva beznosacījumu dāvana un cilvēka atbildīga brīvība.
Paaicinājums ir dievišķā žēlastība, kas saņemta caur Baznīcu, Baznīcā un kalpošanas
Baznīcai dēļ. Atbildot uz Dieva aicinājumu, cilvēks brīvi dāvā sevi Dievam mīlestībā.
Vēlēšanās vien kļūt par priesteri nepietiek un nepastāv tādas tiesības, kas ļautu
saņemt Priesterības sakramentu. Baznīca ir tā, kas uzņemoties pilnu atbildību, nosaka
atbilstību Kristus nodibināto sakramentu saņemšanai. Tā vispirms izvērtē to personu
atbilstību, kas vēlas iestāties garīgajā seminārā, Baznīca pavada šīs personas formācijas
gadu laikā un aicina tās uz priesteriskajām svētībām, ja konkrētā persona tiek novērtēta
par tām atbilstošu.
Nākamā priestera formācijā liela nozīme ir četrām dimensijām:
cilvēciskajai, garīgajai, intelektuālajai un pastorālajai. Šai kontekstā īpaši ir
jāizceļ cilvēciskās formācijas nozīme, kas ir visas formācijas pamats. Tāpēc pirms
kandidāta iesvētīšanas diakona kārtā, Baznīcai ir jāpārbauda, vai nākamais kandidāts
uz priesterību ir sasniedzis afektīvo briedumu.
Paaicinājuma izvērtēšanā uz
priesterību liela atbildība gulstas uz bīskapu vai konsekrētās dzīves institūta priekšniecību.
Ņemot vērā to personu domas, kurām bija uzticēta atbildība par formāciju, bīskaps
vai konsekrētās dzīves institūta priekšnieks pirms kandidāta iesvētīšanas, izdara
morāli pamatotu spriedumu par viņa atbilstību. Ja par šo atbilstību rodas šaubas,
tad kandidāts netiek iesvētīts.
Kandidāta paaicinājuma un brieduma izvērtēšanā
liela atbildība gulstas arī uz rektoru un citiem garīgā semināra pasniedzējiem. Pirms
iesvētīšanas rektoram ir jāizsaka savs vērtējums par kandidāta īpašībām, kuras pieprasa
Baznīca.
Kandidāta atbilstības izvērtēšanā svarīga nozīme ir arī garīgā tēva
domām. Lai arī viņu saista noslēpuma neizpaušanas saites, garīgais tēvs pārstāv Baznīcu
iekšējā forumā. Sarunās ar kandidātu, viņam ir jāatgādina par Baznīcas prasībām attiecībā
uz priesterisko šķīstību un viņa afektīvo briedumu, kā arī jāpalīdz izvērtēt, vai
kandidātam piemīt nākamajam priesterim nepieciešanās īpašības. Viņam ir pienākums
izvērtēt visas personības īpašības un pārliecināties, vai kandidātam nav seksuālo
traucējumu, kas nav savienojami ar priesterību. Ja kandidāts praktizē homoseksuālismu,
vai viņā izpaužas dziļi iesakņotas homoseksuālas tendences, garīgajam tēvam, tāpat
arī biktstēvam, ir pienākums viņu atrunāt no turpmākas kandidēšanas uz priesterību.
Joprojām
spēkā paliek noteikums, ka par savu formāciju pirmām kārtām ir atbildīgs pats kandidāts.
Viņam ir uzticīgi jāizturas pret Baznīcas veikto savas personas izvērtēšanu, tai skaitā
pret bīskapa, semināra rektora, garīgā tēva un citu semināra pasniedzēju sniegto izvērtējumu.
Būtu negodīgi, ja kandidāts noliegtu savu homoseksuālo orientāciju, lai saņemtu priestera
svētības. Šāda attieksme ir pretrunā ar patiesības garu, lojalitāti un atvērtību,
kas ir nākamā Kristus un Viņa Baznīcas kalpa personības rekvizīti.
Noslēgums
Katoliskās
izglītības kongregācija uzsver, lai bīskapi, reliģisko dzīves institūtu priekšnieki
un visi, kas nes atbildību par nākamo priesteru formāciju, uzmanīgi izvērtē, vai nākamie
kandidāti uz priesterību patiešām atbilst šī sakramenta saņemšanai. Šis izvērtējums
ir jāveic Baznīcas mācības gaismā.
Bīskapi, Bīskapu konferences un reliģiskās
dzīves institūtu priekšnieki ir aicināti rūpēties, lai šai instrukcijā iekļautās normas
tiktu uzticīgi ievērotas gan pašu kandidātu, gan Baznīcas labā, lai garantētu tai
atbilstošus priesterus, patiesus kalpus saskaņā ar Jēzus sirdi.
Instrukcija
izdota 2005. gada 4. novembrī, garīgo semināru debesīgā aizbildņa Kārļa Boromeja piemiņas
dienā. 2005. gada 31. augustā to apstiprināja un aicināja publicēt pāvests Benedikts
XVI.