“Jūtu bailes un nedrošību” - aģentūrai Zenit teica Jāņa Pāvila II beatifikācijas procesa
postulators, poļu priesteris Slavomirs Oders. Viņš aizrautīgi stāstīja par savu dziļo
un garīgo vienību ar Karolu Vojtilu, kura ēnā, kā pats atzina, nobrieda aicinājums
uz priesterību. Uz jautājumu, kāda ir viņa personīgā attieksme pret šo lietu, monsinjors
Oders atbildēja: “Jāsaka, ka tā ir vienreizēja izdevība, ko pārdzīvoju ar zināmu nedrošību.
Domāju, ka katrs, kas kādreiz ir sastapies ar tik dziļi garīgu un spēcīgu personību,
kāds ir Jānis Pāvils II, sirdī izjūt bijību, šī vārda labākajā nozīmē. Jūt Dieva klātbūtni,
kas darbojās šajā cilvēkā.
Izjūtu arī milzīgo atbildību Baznīcas un daudzu cilvēku priekšā, kuri vēlas Jāņa Pāvila
II beatifikāciju. No vienas puses ir liels prieks, bet no otras – apziņa, ka šis darbs
jāveic ar vislielāko uzmanību, saskaņā ar Kanonizācijas lietu kongregācijas normām.
Tas nav tikai īslaicīgs entuziasma brīdis. Visi atceramies, kā bēru dievkalpojumā
tauta sauca “Santo subito”. Procesā ir iesaistītas daudzas Baznīcas autoritātes, kas
sniedz savu vērtējumu par Dieva kalpa dzīvi un darbību.
Priesteris Slavomirs Oders atzina, ka viņš ar pāvestu ir ticies daudzas reizes. Jautāts,
kas visspilgtāk palicis atmiņā, viņš atbildēja: “pāvesta skatiens, kas sasniedz cilvēka
dvēseles dzīles. Tā skatās tikai lieli un svēti cilvēki”. Neaizmirstams brīdis bija
arī Lielās Piektdienas Krusta Ceļš, kura norisei pāvests sekoja privātajā kapelā.
Turot savās drebošajās rokās krustu, Jānis Pāvils II ik pa brīdim pacēla skatienu
uz tajā piesisto Kristu. Domāju, ka tā bija viņa dzīves sintēze. Pāvests Kristum sekoja
līdz galam.