Par svētīgu pasludināts Minsteres arhibīskaps fon Gālens
Altāru godā paaugstināts Minsteres arhibīskaps kardināls Klements Augusts fon Gālens.
Beatifikācijas svinības, kas notika svētā Pētera bazilikā, vadīja Kanonizācijas lietu
kongregācijas prefekts kardināls Saraiva Martins. Tajās piedalījās vairāki tūkstoši
svētceļnieku no dažādām Eiropas valstīm, īpaši daudz no Vācijas.
Kardināls Martins atgādināja, ka Santa Maria dell`Anima baznīcā, kas tiek uzskatīta
par vācu nacionālo sanktuāriju Romā, atrodas pāvesta Hadriana VI kaps. Uz sarkofāga
ir saglabājusies epitāfija „Neatkarīgi no laika, kurā cilvēks dzīvo, viņa tikumu vērtība
nemazinās”. Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts skaidroja, ka Klements Augusts
fon Gālens dzīvoja laika posmā, kas bija grūts gan katoliskajai Baznīcai, gan visai
vācu tautai.
Minsteres diecēze patiesi lepojas ar savu drosmīgo ganu, kas asi nosodīja ideoloģijas
radīto ļaunumu un netaisnību, kas nostājās pret nacistu radīto nāves plānu. Savu uzskatu
un drosmes dēļ viņš ieguva iesauku „Minsteres lauva”.
Jaunais svētīgais dzimis 1878. gada 16. martā Dinklāges pilī Lejassaksijā. Viņš bija
vienpadsmitais no trīspadsmit bērniem grāfa Ferdinanda Heriberta un Elizabetes fon
Gālenu ģimenē. 1897. gadā, pabeidzis vidusskolu, Klements Augusts kopā ar brāli Franci
uzsāka literatūras, vēstures un filozofijas studijas Frīburgas universitātē Šveicē.
1904. gadā Minsteres katedrālē Klements Augusts fon Gālens saņēma priestera svētības.
Pastorālo darbu viņš sāka Minsterē. Divus gadus vēlāk jauno garīdznieku nosūtīja uz
Berlīni. Pec 23 gadiem Baznīcas vadība fon Gālenam lika atgriezties Minsterē, uzticot
svētā Lamberta draudzes prāvesta pienākumus.
Dramatiskajā 1933. gadā, kad valdības vēlēšanās Vācijā uzvarēja nacionālsociālisti,
Klements Augusts fon Gālens tika nominēts par Minsteres arhibīskapu. Kopš tā laika
bīskaps kļuva par nesaudzīgu un nelokāmu nacionālsociālisma pretinieku. Viņa drosmīgie
raksti, uzrunas un sprediķi, kuros tika asi nosodīti nacistu veiktie pārkāpumi, guva
lielu atsauksmi tautas vidū. Klements Augusts bezbailīgi vērsās pret tā laika pieaugošo
agresiju pret reliģiskajām kopienām un dažu ārstu praktizēto eitanāziju. Šai sakarā
bīskapa fon Gālena teiktās uzrunas ieguva visas pasaules atzinību. Lai mazinātu bīskapa
radīto rezonansi, 1941. gada 3. augustā Hitlers izdeva pavēli pārtraukt eitanāzijas
praktizēšanu valstī.
1945. gada 23. decembrī pāvests Pijs XII Klementam Augustam piešķīra kardināla titulu.
Konsekrācijas svinības notika nākamā gada 21. februārī Vatikānā. Minsterē viņa godam
tika sarīkotas lielas svinības. Taču pēc nedēļas, 1946. gada 22. martā, pienāca ziņa
par kardināla Klementa Augusta fon Gālena pēkšņo nāvi.
„Bīskaps Klements Augusts fon Gālens bija viens no Baznīcas opozīcijas pārstāvjiem.
Ja jautājam, no kurienes viņš smēlās drosmi publiski nosodīt nacistu rīcību, nedrīkstam
aizmirst, ka svētīgā Klementa Augusta personību veidoja trīs faktori: ģimene, ticība
un politika. No tiem viņš smēla garīgo spēku publiski iznīdēt ļaunumu” – homīlijā
teica kardināls Saraiva Martins.
„Klements Augusts nāk no ģimenes ar senām un bagātām tradīcijām. Tā kalpoja Baznīcai
un aktīvi piedalījās sabiedriskās dzīves norisēs. Viņa tēvs interesējās par politiku,
bet māte rūpējās par ģimenes vienību. Nākamajam svētīgajam, kā arī viņa brāļiem un
māsām tas dāvāja stingru dzīves pārliecību.
Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts norādīja uz kardināla fon Gālena 1941.
gadā teiktajām trīs slavenajām uzrunām, kurās viņš demaskēja nacistu ideoloģiju un
cilvēka noniecināšanu. Nosodīja klosteru slēgšanu un konsekrēto personu arestēšanu.
Stingri nostājās pret to cilvēku, kuri pēc režīma domām nebija cienīgi dzīvot, tas
ir, garīgi slimu personu deportāciju un iznīcināšanu. Bīskapa drosme un viņa asie
vārdi kavēja nacistu palaistās nāves mašīnas ritmisko gaitu” – teica kardināls Saraiva
Martins.
„Visi esam pateicīgi, īpaši mēs, vācieši, par to, ka Dievs mums deva tik lielu ticības
liecinieku, kas vēstures tumšajos laikos nesa Patiesības gaismu un parādīja pretošanās
tirānijai ceļu”, - teica pāvests Benedikts XVI. Ar beatifikācijas svinību dalībniekiem
viņš tikās Svētās Mises noslēgumā. Pāvests ieradās bazilikā, lai
pagodinātu
jaunā svetīgā relikvijas, apsveiktu ticīgos un dotu savu apustuslisko svētību.