Ir vasara. Laiks, kad saule liek paglabāt skapī siltās drānas un mugurā vilkt ko plānāku,
vieglāku. Taču vai zinām un vienmēr ievērojam, kur un kā ģērbties. Vai neaizvainojam
kādu ar mūsu apģērbu un vai paši nekļūstam par liekas uzmanības un pat izsmiekla objektiem.
Pārdomas par šo jautājumu izraisīja nesen itāliešu ģimenēm adresātajā žurnālā Famiglia
Cristiana ievietotā vēstule, kuru kāds lasītājs Mikele uztic priesterim Tonino,
kurš tad ar žurnāla starpniecību cenšas sniegt atbildes.
„Dārgais don Tonino,”
raksta Mikele. „Svētdien biju baznīcā un tur notika kāzas. Pirms tām manu uzmanību
piesaistīja prāvesta un kādas jaunas kāzu viešņas saruna. Prāvests pārmeta jaunietei,
ka viņa ieradusies baznīcā pārāk atkailināta. Tad iejaucās meitenes māte, kura savukārt,
pārmeta prāvestam viņa viduslaiku uzskatus. Prāvests atbildēja: „Ja jau viduslaiki
ir vienīgais veids, kā cilvēkus vest pie labām ģērbšanās manierēm, tad lai arī nāk
viduslaiki”. Mikele, kurš šo notikumu vēroja no malas, atzīst, ka viņu tas pamatīgi
uzjautrinājis. Taču viņš tā arī neesot sapratis, kam īsti bijusi taisnība.
Priesteris
Tonino, sniedzot Mikelem atbildi, raksta, ka par visu ir nepieciešams padomāt, arī
par to, kādā apģērbā ierasties dievnamā. Priesteris atgādina, ka apģērbam ir trīs
galvenās funkcijas. Pirmā un galvenā ir ķermeņa aizsargāšana no ārējās vides – no
aukstuma, karstuma, putekļiem, dažāda veida netīrumiem utt. Otrā funkcija ir apliecināt
mūsu dzimuma identitāti, tātad, to vai esam vīrietis, vai sieviete. Šī funkcija liecina
par mūsu dažādību un veido arī savstarpējo dzimumu pievilkšanās spēku, kas ir normāla
parādība.
Trešā funkcija, kas piemīt apģērbam, ir norādīt uz mūsu sociālo
lomu, vai esam policists, ārsts, ierēdnis, priesteris, reliģiskā māsa vai brālis,
utt. Taču apģērbs norāda arī uz mūsu sociālo stāvokli – uz to, vai esam bagāts vai
nabags. Tā, piemēram, velkot mugurā firmas apģērbu, liekot rotaslietas, pulksteni,
vēlamies visiem apliecināt, cik augstu pakāpi ieņemam uz sociālās skalas.
Priesteris
Tonino atgādina, ka inteliģentas, prātīgas personas tērpjas, pielietojot šīs visas
trīs apģērba funkcijas. Dodoties mežā, gudrs cilvēks parasti neģērbj mugurā šortus
vai peldkostīmu. Savukārt, tas, kurš dodas uz pludmali, netērpjas kažokādā vai dārgā
kostīmā, lai izrādītu savas bagātības. Arī konferencē prātīgs cilvēks neierodas vingrošanas
kostīmā vai pidžamā, savukārt, uzkopjot istabu, nevelk mugurā uzvalku. Jaunieši, dodoties
uz diskotēku, arī nevelk vingrošanas tērpu, vai darba apģērbu.
Visbeidzot,
paliek jautājums, ko velk mugurā tas, kurš dodas uz baznīcu. Priesteris norāda, ka
tam kurš, apmeklē baznīcu, vajadzētu izvairīties no trim sekojošiem apģērbu veidiem.
Pirmkārt, no tādiem apģērbiem, kas pārāk izceļ cilvēka seksualitāti, jo tie novērsīs
pārējo baznīcas apmeklētāju uzmanību no dievkalpojuma svinībām. Otrkārt, ejot uz baznīcu,
ir jāprot atteikties no pārāk krāšņiem un dārgiem apģērbiem, jo tie izceļ sociālās
atšķirības. Baznīcā visvairāk ir jāatceras, ka visi esam brāļi un māsas Jēzū.
Treškārt,
priesteris aicina vienmēr atcerēties, ka dievnamā nedrīkstam ierasties nesakopti un
netīri, jo tad iztrūks cieņa pret to noslēpumu, kas tiek celebrēts pie altāra, kā
arī pret pārējiem dievnama apmeklētājiem.
Atbildes noslēgumā, priesteris Tonino
uzrunā vēstules sūtītāju Mikeli, sakot, ka jautājumam par apģērbu baznīcā nav nekāda
sakara ar mūsdienām vai viduslaikiem, bet gan ar cilvēka prātu, intelektu. Tas, kuram
šis intelekts piemīt, vienmēr spēs novērtēt situāciju, kurā atrodas un atbilstoši
tai ģērbties un uzvesties.
Humora pēc, pašās vēstules beigās, priesteris atgādina
senu itāliešu sakāmvārdu: „Taču ēzelim gan nav iespējams iestāstīt, lai tas nebļauj
klasiskās mūzikas koncertā!”