Iznākusi Jozefa Ratcingera grāmata "Benedikta Eiropa kultūru krīzē"

Nesen Romā, Wedekind pilī tika prezentēta kardināla Jozefa Ratcingera grāmata, kurai dots nosaukums „Benedikta Eiropa kultūru krīzē”. Tā ir pēdējā grāmata, ko pašreizējais pāvests uzrakstīja būdams vēl kardināls. Grāmatas nosaukums ir ļoti daiļrunīgs „Benedikta Eiropa”, bet tās apakšvirsraksts precizē, ka runa ir par Eiropu pašreizējā kultūru krīzē. Patiešām, kardinālam Ratcingeram, kurš kļūdams pāvests, izvēlējās sev Benedikta vārdu, rūpes par Eiropas kontinentu vienmēr ir bijušas viena no dzīves un darbības prioritātēm.
 
Šai grāmatā tiek atspoguļotas kristietības saites ar kultūru un izglītību. Tieši šīs saites šodien tiek pakļautas diskusijām un pārraušanas riskam nevis nejaušu motīvu, bet iekšējas racionalitātes loģikas dēļ, kas, šķiet, dominē Eiropā. Grāmatas autors šo racionalitāti sauc par zinātnisku un funkcionālu. Tā ir mūsdienu apgaismības forma, kurā vērtība tiek piešķirta vienīgi tam, ko var aprēķināt un pierādīt. Šī racionalitātes forma nepieļauj Dieva eksistenci tieši tāpēc, ka nespēj to zinātniski pierādīt. Rezultātā Dieva pieminēšana tiek izskausta no sabiedriskās dzīves.
 
No šī racionalitātes aspekta kardināls Ratcingers izskaidro arī atteikšanos pieminēt kontinenta kristīgās saknes Eiropas savienības konstitūcijā.
 
Pēc kritiskas šībrīža analīzes, teologs Jozefs Ratcingers grāmatā „Benedikta Eiropa” izsaka piedāvājumu, kura premises tika iezīmētas jau vienā no viņa pirmajām grāmatām „Ievads kristietībā”.
 
Kristietība, tātad, ir Logos reliģija, kas jau no saviem pirmsākumiem ir noteikusi savus priekšgājējus ne tik daudz citās reliģijās, cik antīkajā filozofiskajā apgaismībā, patiesībā vairāk nekā tradīcijā, un kas sevi pieteica nevis kā valsts reliģija, bet kā ticības brīvības reliģija. Turpmāk vēsturē kristietība kļuva arī valsts reliģija un tradīcija. Grāmatas autors atzīst, ka mūsdienu apgaismības nopelns ir tas, ka tas ir no jauna izcēlis, bieži vien arī polemikā ar Baznīcu, kristietības sākotnējās vērtības un piešķīris vajadzīgo nozīmi prātam. Savukārt Vatikāna II koncila vēsturiskā nozīme ir tā, ka tas atzina dziļo saistību starp kristietību un apgaismību, cenšoties panākt Baznīcas un modernitātes izlīgšanu.
 
Tieši tāpēc, ka kristietība ir Logos reliģija, tai pieder spēks stāties pretim kultūras izaicinājumam, kas par primāro uzskata iracionālu dabu, kuras subprodukts ir cilvēks un viņa prāts. Patiešām, universa racionalitāti nevar racionāli izskaidrot, pamatojoties uz iracionālo un tāpēc Logos, kā radošais Intelekts, paliek par labāko hipotēzi. Šis Logos caur krustā sisto Kristu ir pierādījis sevi kā mīlestību un tikai kā mīlestība tas rāda mums ceļu pretim pilnīgai mūsu eksistences īstenošanai. Un tomēr, cilvēks ar saviem spēkiem vien, nespēj pilnīgi pieņemt šo „labāko” Logos-radītāja „hipotēzi”.
 
Vēl jo vairāk, pašreizējā kultūras klimatā cilvēks ir vēl nespējīgāks to pieņemt, nekā tas ir bijis pagātnē. Cilvēks paliek par kādas „dīvainas ēnas”, kā arī par centieniem dzīvot saskaņā ar savām interesēm, cietumnieku, abstrahējoties no Dieva un no ētikas. Vienīgi Atklāsme, tas ir, Dieva iniciatīva, mūs padara pilnīgi spējīgus šo ēnu pārvarēt.
 
Grāmatas noslēgumā autors iepazīstina ar „pārdabisko” ticību Dieva Atklāsmei un ar šīs ticības noenkurošanos Jēzū Kristū, ar Kristus apliecināto Tēva pazīšanu, un ar svētajiem, kas Kristum ir sekojuši, patiecoties ticībai. Jozefs Ratcingers usver, ka arī mūsdienu cilvēkiem ir dota šī iespēja sekot Jēzum Kristum, ja sirdis paliek patiesas un atvērtas.
 
Grāmatā īpašā veidā tiek izceltas tiesības dzīvot Eiropā. Tiek aplūkota abortu problēma. Abortu autors sauc par „mazo noziegumu”, kas liek zaudēt cilvēcisko identitāti un apziņā ļauj ielauzties spēka pielietošanas tiesībām izskaužot no tās tiesību spēku.
 
Nodaļā ar nosaukumu „Izšķirošs ir skatiens” Jozefs Ratcingers runā par spēju uzlūkot otru cilvēku, pieņemt otru, izturēties pret otru tāpat kā Dievs izturas pret mums.
 
Ar kardināla Jozefa Ratcingera grāmatu „Benedikta Eiropa kultūru krīzē” iepazīstināja kardināls Kamillo Ruini. Par to runāja arī Itālijā pazīstams žurnālists Bruno Vespa un Itālijas Senāta prezidents Marčello Pera. Debatēs piedalījās kardināli Hulians Herrancs un Džovanni Battista Re, kā arī Laterāna universitātes rektors; bīskaps Rino Fizikella.